Izsekojot dzīles. Igors Šuvajevs "Psihoanalīzes pēdas Latvijā"

Marksisms, Zigmunda Freida Sapņu interpretācija, feminisma pirmssākumi – tā ir tikai neliela daļa no intelektuālā daudzveidīguma, ko savā izpētē ir izmantojuši tādi zinātnieki kā Ernsts Šneiders, Vilhelms Štēkels, Kārlis Upatnieks un Milda Liepiņa. Iespējams, tieši spēja saskatīt sava laika būtību un nebaidīšanās par to runāt ir atstājušas spēcīgu ietekmi uz grāmatas autoru, kurš sev kā galveno darba mērķi ir izvirzījis uzrakstīt ievadu Latvijas psihoanalīzes vēsturei. Un jāteic, ka tas ir izdevies diezgan sekmīgi. Mūsdienu lasītājam, kas iepriekš nav saskāries ar psihoanalīzi, neparasti varētu šķist daži tā laika pētnieku uzskati. Nav noslēpums, ka, neskatoties uz 21. gadsimta nestajām pārmaiņām izglītības un zinātnes jomās, lielākajā sabiedrības daļā joprojām valda stereotipi par indivīda seksualitāti un dzimumu lomu sadalījumu. Lasītājs, iespējams, būs pārsteigts uzzinot, ka 20. gadsimta 30. gados, kad ap Freidu sāka pulcēties pārsvarā psihoanalītiķes, Latvijā tas atbalsojās kā feministiskā psihoanalīze. Šeit būtu vērts pieminēt Aleksandru Volfu, kas pēc Otrā pasaules kara zināmu laika sprīdi ir bijusi vienīgā praktizējošā psihoanalītiķe Itālijā un Psihoanalītiķu apvienības viceprezidente, kā arī Mildu Liepiņu, kas ir pirmā sieviete, kas Latvijas Universitātē aizstāvēja promocijas darbu pedagoģijā. Jāteic, visai radikālus uzskatus 1931. gadā izdotajā grāmatā pauž viens no Freida bijušajiem pacientiem un skolniekiem Vilhelms Štēkels, kas pēta dziņas un to saistību ar nervu kaitēm. Savā grāmatā ar uzskatiem par seksualitātes veidošanos, dzimumu lomām un laulības dzīvi viņs vēršas pie tā laika lasītājām, kas audzina bērnus. Vieglums, ar kādu viņš runā par homoseksuālām izpausmēm un nostāju par labu sieviešu emancipācijai, šķiet, nav atstājis vienaldzīgus arī Štēkela laikabiedrus. Grāmatas autors Šuvajevs ir pievienojis tā laika recenzijas, ka ļauj objektīvāk novērtēt psihoanalīzes devumu, kuru pirms kara ir atstājis pētnieks. Intriģējoša šķiet no Latvijas nākušo recenzentu intelektuālā atvērtība un neviltotā interese par Štēkela idejām, ar kurām tas 30. gados tika iepazīstināti lasītāji. Ne mazāk aizraujošas ir nodaļas, kas apskata agrīnās bērnības psiholoģijas izpēti, marksisma saistību ar psihoanalīzi un mazgadīgo tiesāšanu. Valodas līdzekļi, kurus izmanto grāmatā apskatītie psihoanalītiķi, liecina par 20. gadsimta sākuma izsmalcināto izteiksmes meistarību. Neskatoties uz to, ka daudzi raksti sākotnēji tikuši sarakstīti svešvalodās un pašlaik piedāvāti stipri saīsināti, to latviskais tulkojums neliedz lasītājam novērtēt katra psihoanalītiķa galvenās atziņas. Pieeja, kuru autors ir izmantojis, atspoguļojot katru no psihoanalītiķiem, izpaužas ne tikai recenziju un rūpīgi piemeklētas bibliogrāfijas pievienošanā, bet arī pamatteksta struktūrā. Darba ievadā autors min galvenās tēzes un mērķi, ko vēlas sasniegt, proti, aizsākt darbu pie Latvijas psihoanalīzes vēstures. Iecere un metodes tiek skaidri formulētas, kam seko īss pārstāsts par psihoanalīzes pēdām Latvijā un to rašanās iemesliem. Grāmatas pirmo nodaļu autors noslēdz ar zīmīgu atziņu, ka Latvijas un psihoanalīzes (Freida) savstarpējās attiecības, kas aizsākušās 19. gadsimta beigās, arī mūsdienās ļauj novērtēt sevi kritiski un nepieļaut intelektuālu pašapmānu. Tas ir būtiski, jo grāmatas iecere ir objektīvi novērtēt ar Latviju saistīto psihoanalītiķu devumu. Pētnieku apraksts iesākas ar Ernstu Šneideru—šveiciešu izcelsmes psihoanalītiķi, kas 1920. gadā ierodas Rīgā, lai strādātu Latvijas Universitātē. Diskusiju par tēmu Kas ir psihoanalīze? turpina austrietis Rūdolfs Urbančičš, kas 1928. gadā Rīgā uzstājies ar lekcijām par jaunākajiem sasniegumiem bērnu audzināšanā. Rakstos par psihoanalīzes nozīmi, viņš sīki iztirzā Freida mācības galvenos punktus, kas ir arī pamats nākamā Šuvajeva apskatītā autora – Zigfrīda Bernfelda darbam. Topošais Freida biogrāfs nebeidz uzsvērt psihoanalīzes “birokrātiju un pārskolotību”. Lasot 20. gs. sākuma psihoanalītiķu darbus, nevar nepamanīt, ka viens no galvenajiem izpētes objektiem ir bērns. Ja vieni fokusējas uz bailēm un audzināšanu, tad Štēkels turpina ar seksualitātes veidošanos un laulību. Kā zināms, viens no psihoanalīzes aspktiem ir bērnībās gūtās pieredzes ietekme uz cilvēka turpmāko dzīvi. Šī trauslā robeža, kas atdala pieagušā garīgo pasauli no bērna ir likusi aizdomāties austriešu psihoanalītiķim Augustam Aihhornam, diskutējot par mazgadīgo tiesībām. Vadoties pēc Freida teorijām par ego sadrumstalotību un zemapziņu, latviešu psihoanalītiķe Millija Vosvinieka uzsver psihoanalīzes nozīmi ārstējot “sarežģītas dvēseles parādības”. Līdzīgu pieeju izmanto arī Cēsīs dzimušais Roberts Pranks, kurš Freida mācības tālāk attīsta, rakstot par psihoanalīzes saistību ar māksliniecisko intuīciju. Psihoanalīzes sasniegumus un vietu zinātnē pēta arī Kārlis Upatnieks, kurš plašāk sāk runāt par Freida ieviesto terminu Oidipa komplekss. Šo parādību sīkāk iztirzā Edmunds Šmits, kurš Vācijas psihoanalītiķu biedrības sanāksmē Drēzdenē uzsver psihoanalīzes spēju novērst garīgus traucējumus, kas citādi būtu nenovēršami. Iespējams, ka līdzīgās domās ir pirmās feministiskās psihoanalīzes pētnieces Millija Vosvinieks, Aleksandra Volfa un Milda Liepiņa, kas darbā iet tālāk par saviem priekšgājējiem un publicē darbus par raksturu tipiem un psiholoģiskajām īpatnībām sasitībā ar miesas uzbūvi. Publikācijā par antropoloģiskajām tipoloģijas sistēmām, Liepiņa secina, ka psihoanalīze “palīdz ievirzīt cilvēka dzīves gaitu un vadīt pretī izvirzītiem mērķiem”. Veids, kādā autors izklāsta darba galvenās tēzes, ir viegli saprotams ne tikai pieredzējušam psihoanalīzes lasītājam, bet arī jebkuram interesentam, kuru saista tādi sociāli ētiski jautājumi kā modernās laulības jēdziens, dzērāju psiholoģija vai pašnāvību skaidrojumi. Kāzusi jeb gadījumi no psihoanalītiķu prakses ar pacientiem lieliski papildina katra grāmatā apskatītā autora atklājumus. Grāmatā gūtās atziņas par psihoanalīzes pētījumiem 20. gs. sākumā apvienojumā ar autora kritisko pieeju, padara šo darbu par veiksmīgu turpinājumu sērijai par dzīļu izpētes psiholoģiju Latvijā. Ideju loģiskā attīstība, objektīvais skatījums un autora nenoliedzami bagātā zināšanu bāze ļaus arī mūsdienu lasītājam gūt praktiskas atziņas vai papildināt jau esošās.