Academic Centre
Diktators ir mazs zēns, kurš dzīvo kopā ar vecākiem un apmeklē bērnudārzu, paretam saskata apkārtnē savas intereses vērtas parādības, mēģina tām tuvoties un bieži piedzīvo cilvēcīgas neveiksmes. Daudzi šajā introvertajā zēnā un viņa attieksmēs pret vecākiem atpazīs sevi. Diktatora dzīve ir paša kaprīžu un lepnuma reglamentēta un pat saspringta, ar katru dzejoli arvien vairāk atgādinot, ka jebkura loma prasa mitoloģizēšanu: “Ik vakaru pirms gulētiešanas,/ diktators apēd vienu banānu / un izdzer glāzi piena./ Tad viņam jātīra zobi./ Taču to nāksies veikt citiem./ Diktators paliek diktators.” Interesanti, ka Starka dzeja pievēršas ne tikai mazā Diktatora ārējām darbībām vienas diennakts laikā, bet tieši reglamentējošās, ierobežotās Diktatora lomas dēļ ironiski ieskatās zēna iekšējās pasaules sarežģījumos, kuru kontrastu ar apkārtējo vidi palīdz radīt Lindas Bundestamas ilustrācijas. Piemēram, kad atklājas, ka “diktatoram patīk karstas desiņas, / tikai, lai nav pārāk karstas”, tad izrādās – zēna bažas par desiņu bīstamību ir vien Diktatoriem un slimīgiem vai vecāku pārčubinātiem bērniem raksturīga paranoja, jo desiņu tirgotājs un visi garāmgājēji nolūkojas uz domīgo zēnu ar laipnu smaidu. Diktatora dzīves zīmīgākais un skumjākais brīdis ir pirms gulētiešanas, kad viņš atsakās uzklausīt pasakas par citiem (bet pasakas par viņu pašu vēl nav radītas): “Palicis viens pats, viņš iedomājas/ mazas zvaigznītes debesīs un lielu mēnesi./ Iznāk tā nekas.” Diktators var pievarēt visu, tikai vienu ne – iegūt mīļotās meitenes simpātijas, tādēļ viņš mēģinās pārdzimt citā, ne mazāk nešpetnā tēlā, par kuru katrs lasītājs var uzzināt, izlasot nelielo grāmatiņu pats.
Nosaukuma, galvenā tēla un noformējuma vienotība rada vēlmi “Diktatoru” saukt par mākslas darbu, neņemot vērā šī jēdziena iespējamo patosu, jo nereti, nonācis bērna rokās, svarīgs kļūst viss. Kamēr pieaugušie bieži nemana, kādi tirāni sēž viņos pašos, šāda veida grāmatas var likt aizdomāties – ja ne caur savu spilgto eksistenci grāmatnīcu skatlogos (vai netālos plauktos) ikdienas gaitām pa ceļam, tad vismaz ar “Diktatoru” lasījuša bērna jautājumu un uzvedības starpniecību. Grāmata ar tik nebērnišķīgu nosaukumu varbūt arī daļēji skaidro totalitārisma būtību, taču tas notiek, ja tā var teikt, ļoti minimālistiskā veidā, jo “Diktators” ir domāts pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, neieslīgstot vēsturisko reāliju pasaulē, kas nozīmētu ne tikai muļķīgu mēģinājumu pievērsties totalitārisma ģenēzei, bet arī ieslīgšanu didaktikā. Turklāt tiem, kas ir jau paaugušies, pasaule piedāvā vairākas atbildes uz jautājumu par to, kā rodas tirānija – pie visa vainīgs ne tikai cilvēciskais ego, bet arī apkārtne, ilgas pēc siltuma un draudzīga pleca, mīlestības utt. Atliek vien atcerēties Gintara Grasa romānu “Kaķis un pele” vai Mihaela Hanekes filmu “Baltā lente”, kurā tirānisma saknes tika paradoksālā mierā skatītas jau no pašām “zemes dzīlēm”, domājot ar to tautas dzīvesveidu un mentalitāti... Lai gan Starka Diktatora dzīvē ir gan mīlestība, gan spēja mainīties, šie piemēri no vācu kultūras nav nejaušas asociācijas. Interesanti, ka Ulfa Starka iedvesma darba uzrakstīšanai patiešām pārsvarā esot nākusi ne tikai no personiskās pieredzes (brāļa uzvedība bērnībā), bet arī no Vācijas sakautās diktatūras atbalsīm kultūrā, lai gan “Diktatorā” nav ne miņas no Rietumu diktatūru simboliem. Par vienu no saviem iedvesmas avotiem darba uzrakstīšanai Ulfs Starks min Čārlija Čaplina filmu “Lielais diktators” (1940), kurā slavenais aktieris tik nopietni un bērnišķīgi reizē parodē savā laikā jau sakauto Ādolfu Hitleru1.
Vienīgās vēsturiskās reālijas pavīd ilustrāciju kolāžā: austrumniecisku motīvu, padomju halātiem raksturīgu puķainu krāsu gammu fonā, kas sevī iekļauj arī Maskavas un Ļeņingradas sabiedriskā trasporta un muzeju biļešu un paziņojumu fragmentus, savukārt dažam Diktatora bērnudārza kolēģim nez kāpēc ir uzvilkts džemperis ar slavenās Krievijas saldumu fabrikas “Boļševička” ražoto konfekšu “Vāverīte” attēlu. Šo ilustrāciju sakarā jāatzīmē apzinātu izvairīšanos no banalitātes un kārdinošas Gustava Kluča mākslas darbu stilizācijas, kas būtu dabiski, domājot par tuvējo Austrumu diktatūru labdabīgo dekonstrukciju un ironisko socārtu. Par laimi nav tik tradicionāli izmanto padomju avīžu fragmentu kolāžas vai tamlīdzīgu konstruktīvistisku veidojumu, un ilustrācijas kopumā ir bērnu grāmatām ļoti raksturīgas. Interesanti izskatās dzejoļu virsrakstos izmantotie Vladimira Majakovska, krievu futūristu plakātu un NEPa laika burtu fonti ar kirilicu dažu latviešu burtu vietā – O top par Ф, N par И, R par Я. Iespējams, Rietumu valstīs eksotiskie “krievu burti” netraucēs bērna lasīt un rakstītprasmes attīstību, kā tas varētu notikt Latvijā, zinot, ka krievu un latviešu burtus sākumskolas vecumā vietām jauc tieši bērni no bilingvālām ģimenēm.
Bez šaubām grāmatā nav neviena no pasaulē zināmo diktatoru attēliem, tā vietā mazajam Diktatoram tiek piešķirta nelaiķa Muamara Kadafi cienīga frizūra, militāri zaļš tērps ar sārtu zvaigzni uz lielas ģenerāļa naģenes un ik pa laikam – arī gumijā piekārtas Staļina ūsas, kas patiesībā zēna nopietnajai sejai ļoti piestāv. Cits jautājums – vai dzejas teksts var konkurēt ar zīmju spēku ilustrācijās, – nav joka lieta, ja grāmatas vāku līdzās vēsturiskam terminam grezno enerģiski piesātinātas sārtās zvaigznes, kuras miljoniem cilvēku atceras un cienī vai ienīst joprojām. Bērna ego grāmatā tiek pacelts un apskatīts pievilcīgi poētiskās un ironiskās augstienēs, bet vai visi pieaugušie ir pietiekami brīvi, lai nolaistos no savu ego un stereotipu augstienēm līdz bērnam dabiski iedzimtajam, poētiskajam līmenim?
1 В Минске презентовали «Диктатора» для маленьких, charter97.org/be/news/2012/2/18/48189/
