It kā par Lizeti, bet laikam tomēr par Kārli. Inguna Bauere „Lizete, dzejniekam lemtā”

Vairāk nekā 400 lappušu garais darbs ir rakstīts pirmajā personā. I. Bauere ir mēģinājusi iejusties dzejniekam lemtās sievietes ādā un skatīties uz notikumiem caur viņas prizmu. Tomēr “Lizete, dzejniekam lemtā” daudz vairāk pavēstīs par Kārli Skalbi, nekā par pašu Lizeti. Kā var noprast pēc kursīvā rakstītajiem I. Baueres iestarpinājumiem, Lizete bijusi pieticīga un par sevi izteikusies visai maz. Varbūt šī iemesla dēļ, kā arī tālab, ka avoti – sarakstes, laikabiedru atmiņas – par Kārli stāsta vairāk, I. Bauere Lizeti atstāj otrajā plānā, lielāko daļu darba veltot Kārļa rīcības apcerēšanai. Piemēram, par sirsnīgāko latviešu dzejnieku dēvētais Skalbe lasītājam tiek parādīts no negaidītas puses – kā cilvēks, kuram ģimenes rūpes ir otršķirīgas: viņa un Lizetes kāzas tiek atliktas un atliktas, līdz noteiktajā datumā Kārlis par tām pat piemirst; tad kara laikā Kārlis dodas un Poliju un pēcāk uz Kurzemi rakstīt reportāžas, atstājot mājās Lizeti ar diviem maziem bērniem utt. Kaut gan Lizete un viņas klātbūtne Kārlim ir svarīga, dzejniekam netraucē, ka šī klātbūtne var būt arī attālināta un ietverta vienīgi vēstulēs.

Redzams, ka I. Bauere uzcītīgi mēģina izprast Lizetes domu un jūtu pasauli, tomēr nepamet iespaids, ka darbā autore ir ielikusi pārāk daudz līdzjūtības un arī nolemtības. Turklāt, lasot laikabiedru atmiņas par Kārli, šādas noskaņas nav. Var jau teikt, ka Lizete kā Kārļa tuvākais, varbūt pat vienīgais draugs un domubiedrs vīra noskaņojumu izjuta visprecīzāk, bet, piemēram, 1906. gadā, pirmo reizi dodoties emigrācijā, arī viņa nevarēja zināt, ka turpmākajos gados sekos Kārļa apcietinājums, mēģinājumi nenokļūt aiz restēm varas maiņu periodos, kā arī bēgļu gaitas. I. Bauere lasītājam pārāk ātri ļauj noprast un arī pārāk bieži atgādina, ka Lizetes un Kārļa kopdzīve būs trauksmainu notikumu virkne, kurā savīsies Kārļa ideālisms un ambīcijas un Lizetes alkas pēc miera, kopības un ikdienišķuma. Tekstā gan dažbrīd Lizete runā par laikiem, kuros viņi ar Kārli bijuši laimīgi. Bet Lizetes balsī – tad, kad tā izskan tagadnē – laime nav saklausāma.

Ja atmiņā ir palicis literatūras stundās stāstītais par Skalbi un viņa sarežģītajām attiecībām ar visām varām, tad jau pēc pirmo Kārļa un Lizetes kopības gadu iepazīšanas kļūst skaidrs – grūtības, Lizetes neapmierinātība ar nepārtraukto dzīvesvietu maiņu un Kārļa vienpaša dabu, ko darbā ielikusi Bauere, varbūt pazudīs tikai nodaļā par Skalbes nāvi. Un tad grāmata atkal pārtaps tikai un vienīgi Lizetes biogrāfijā, kas pavēstīs ko vairāk par sievieti, kas ne tikai iedvesmojusi Kārli sarakstīt skaisto "Pasaku par Ziemeļmeitu" un dāvājusi viņam mājas siltumu un divus bērnus Jāni un Ilzi, bet arī bijusi apdāvināta tulkotāja, kas pratusi astoņas svešvalodas.

Šķiet savādi, ka Lizete, kas grāmatas sākumā tēlota kā spilgta personība, blakus Kārlim it kā izbalo. Viņa saplūst ar dzejnieka rūpēm, vidi, kurā Kārlis uzturas. Atsevišķās vietās gan parādās viņas un Kārļa draugu pārsteigums, kā Lizetei izdodas sevī apvienot ģimenes rūpes ar tulkošanu, bet I. Baueres stāstījums atkal un atkal aizslīd līdz Lizetes kā mājsaimnieces sniegumam, viņas devumu tulkošanā atstājot novārtā. Šis viņas veikums tiek aktualizēts pēc tam, kad jau attēlota Kārļa nāve emigrācijā Zviedrijā, kur Lizete strādā arī pie Kārļa Skalbes “Kopoto rakstu” izveidošanas.

Grāmatā figurē daudz notikumu, kas savienojumā ar gadskaitļiem palikuši atmiņā no vidusskolas vēstures grāmatām, kladēm vai vismaz špikeriem: kopā ar Kārli Lizete piedzīvojusi 1905. gada revolūciju, trimdu, Pirmo pasaules karu, Latvijas valsts dibināšanu, Kārļa Ulmaņa apvērsumu, padomju okupāciju, vācu okupāciju un došanos bēgļu gaitās uz Zviedriju. I. Bauere ļauj izdzīvot, izjust un arī dziļāk izprast to, kas varbūt reiz likušies tikai sausi, galvā iekaļami fakti.

Taču, minot faktus, ir vēlams ne vien paļauties uz savu atmiņu, bet arī tos pārbaudīt. Gan šajā grāmatā, gan arī darba pirmajā izdevumā, kas klajā nācis 2009. gadā, autore kontekstā ar 1934. gada rudenī notikušajām Lizetes un Kārļa meitas Ilzes un Roberta Legzdiņa kāzām raksta: “Tuvojas vēsturiskais 1935. gada 15. maija apvērsums.” Neprecizitāte mulsina – vēsturiskais apvērsums jau ir noticis 1934. gada maijā, turklāt tas liek pavaicāt – ja šis fakts ir kļūdains, tad kā ir ar pārējiem?

I. Bauerei ir izdevies ļoti dzīvi attēlot Kārļa, Lizetes, Ilzes, Roberta un viņu dēla Andreja bēgļu gaitas. Šis laiks nav viegls nevienam, un varbūt tālab nolemtības pieskaņa, kas caurvij visu darbu, šajās nodaļās beidzot šķiet iederīga. Te arī pavīd kāds interesants aspekts – mēģinot izbraukt cauri Rīgai, lai tiktu uz Kurzemi, Skalbes iepazīstas ar vācu lidotāju, kurš piedāvā braukt uz Austrumprūsiju – viņa tēvam baronam tur piederot īpašumi. Skalbes tomēr izvēlas braukt uz Kurzemi, un jautājums paliek – kā būtu, ja ..?

Grāmata ir vērtīga jau ar to vien, ka tajā ir izsekots Kārļa dzīvei, viņa politiskajai, sabiedriskajai un literārajai darbībai, turklāt biogrāfijā organiski iekļauti viņa dzejoļu un citu rakstu darbu fragmenti, lasītājam parādot, kurā laikā darbi sarakstīti, ko dzejnieks šajos laikos darījis, ko piedzīvojis un pārdzīvojis un kas ir inspirējis to tapšanu. Tomēr ir salīdzinoši maz skarts Lizetes tulkotājas darbs – it sevišķi laikā, kas nodzīvots līdzās dzejniekam. Ir lasāms, ka viņa šo to ir publicējusi, taču šie fakti kaut kur pazūd, gluži tāpat kā Lizetes tēls pagaist starp lappusēm, kas veltītas dabas aprakstiem, un lappusēm, kas atvēlētas Kārlim. Rodas iespaids, ka Lizete ir kā nelaimīgs satelīts slavenajam un visur skrienošajam, neatkarības idejas un pēcāk politisko peripetiju pārņemtajam Kārlim un viņas dzīve vairāk vai mazāk ir Kārļa gaidīšana no visām iespējamajām vietām – cietuma vai avantūrām, kurās viņš labprātīgi devies kara laikā.

Esam dažādi – kādam I. Baueres dziļā pietāte un līdzjūtīgā attieksme pret Lizeti, kas vietām atklājas autores iestarpinājumos, liksies iederīga, kādam – pārlieku uzspēlēta. Un taču iejusties cita cilvēka ādā, izdzīvot viņa rūpes un izstaigāt viņa ceļus bez līdzjūtības nez vai ir iespējams.