Academic Centre
Jāņa Elsberga vadīti, iepazīstam Klāvu kā Rakstnieku Savienības basketbola komandas sastāva spēlētāju. Ieraugām arī abu rakstnieku mammu Vizmu Belševicu soda metiena izpildījuma mirklī. Amanda Aizpuriete nomaina Jāņa Elsberga patīkamo sentimentālismu ar neslēptu atmiņu asumu. Pēc foto kadriem pievēršamies ilustratīviem cenzūras piemēriem, bītlu dziesmu tulkojumiem, atmiņām par dažu izziņas materiālu nepieejamību toreiz un slepeno ceļošanu savā laikā.
Lai arī sarunas ir raitas, nepamet sajūta, ka viesiem ir grūti dalīties atmiņās ar pārējiem. Tas kārtējo reizi pierāda , ka Klāva Elsberga liktenis latviešu apziņā tiešām saglabājies kā kaut kas sakrāls, ko allaž no jauna nākas izsāpēt. Taču vēsture šoreiz nav „lietuvēns, no kura mēs censtos aizbēgt” – šajā vakarā mēs vēsturei skatāmies acīs. Un sirdī. Un dvēselē.
Vairākkārtīgi tiek uzsvērta Klāva atklātība – gan sabiedrībā, gan savos darbos, gan starp tuvākajiem. Kā spilgts piemērs tiek minētas problēmas ar žurnāla „Avots” dibināšanu: Klāvam nācies pārkāpt sev pāri un iestāties Komunistiskajā Partijā, lai tādējādi periodika gūtu nepieciešamo atbalstu; tā ir arī bijusi skaidra apzināšanās, ka daļa sabiedrības (vēl jo būtiskāk – lasītāji) viņu uzskatītu par nodevēju. Taču Klāvs aiziet viņā saulē, tā arī palicis kā partijas kandidāts. Bērnības un jaunības dienu atceres harmoniju piepeši pāršalc skaudras atmiņas par to haosu, kādu ļaudīm nācās piedzīvot laikā, kad monstra lielvalsts sāka raustīties pirmsnāves agonijā.
Ne velti sarunai atvēlētā telpa apmeklētājus un dalībniekus šokē ar savu ekspozīciju pirmajā mirklī šķietami neuzkrītošo „galdu” ar video un audio ierakstiem, rokrakstiem un mašīnrakstiem, kas patiesībā ir industriāla konveijera atveids. Konveijera, kurā kultūras darbinieku dzīves maltas, grieztas, rautas un stumtas nezināmos virzienos.
Diskusijā piedalās arī jaunais dzejnieks Ivars Šteinbergs, aktieris un režisors Varis Piņķis un mūziķis Edgars Šubrovskis. Tieši šāda taktiska viesu izvēle bagātina diskusiju tās pašā kodolā: apmeklētājiem tiek dota iespēja iepazīt Klāvu Elsbergu to cilvēku stāstos, kas Klāvu pazinuši gan vaigā, gan tikai tekstos.
Varis Piņķis dalās pieredzē par „Klāva” iestudējumu JRT pirms trim gadiem. Kā galvenais pamudinājums izrādes veidošanai esot bijušas dzejnieka vēstules. Gan Ivars Šteinbergs, gan Varis Piņķis atzīst, ka pirmoreiz ar Klāva dzeju saskārušies skolas gados. Edgaram Šubrovskim tie bijuši trakie pusaudžu gadi, kad rokmūzika bijusi klasiska protesta forma. Vairākus gadus vēlāk šī pieredze pārmiesojas dziesmā „Hospitāļu ielā” – vienā no atpazīstamākajiem pagājušās desmitgades skaņdarbiem latviešu mūzikā. Vēlāk sarunā iesaistās arī bijušais Elsbergu ģimenes draugs – kaimiņš, kurš dalās ar pikantu atmiņu skici par pašdarinātām raķetēm (to formula gaužām vienkārša: padomju gadiem ierastie ātri degošo filmiņu rullīši un folija) un to palaišanu no dzīvokļa balkona. Tiesa, Jānis Elsbergs par šādām izdarībām neko neesot zinājis.
Diskusijas gaitā tiek noskaidrots, ka lielākoties tieši Klāva dzejas universālums ir tas būtiskais faktors, kas ļāvis pārvarēt savu laiku. Universālumu savā ziņā ir panākuši arī muzeja darbinieki – pasākuma rīkotāji, apvienojot dzejniekus ar aktieriem, režisoriem, mūziķiem un laikabiedriem.
Vislielāko iespaidu, šķiet, atstāja un atstās Klāva balss ieraksti. Man līdzās sēdošā cienījamā vecuma kundze saķer seju, tukšu skatienu veroties projicētajā Klāva skumjajā smaidā. Muzeja telpu vienā mirklī ir pārņēmis silts klusums, kuru piesātina vīraka aromāts un Klāva tīkamais, atzīsim taču, mistikas pārpilnais baritons. Gaisā valda kaut kas vielisks, un uz mirkli šķiet, ka dzejnieks ir patiešām mums visiem līdzās. Nevienam vairs nav vēlmes izmantot brīvā mikrofona iespējas. Atrodas tikai daži drosminieki, kas uzdrīkstas lasīt Klāva dzejas rindas tie ir cilvēki, kas runā videoierakstos uz ekrāna. Pasākums strauji tuvojas izskaņai, atstājot tādu kā pēcgaršu. Vīraka vai Klāva vārdu pēcgaršu? Tā vai citādi, patīkamu. Tādu, pēc kuras vēl ilgoties.
