Academic Centre
@mansards_apg Dārgo muzej, kā var paspēt uz pasākumu 17.30, ja potenciālais apmeklētājs nav deputāts vai diplomāts, kam darbs beidzas 17.00?
@RunMmuzejs Tumšajā sezonā ilgi meklēts un praksē pārbaudīts kompromiss starp darba dienas beigām un bailēm no tumšām un slidenām ielām. Šķiet, beidzot būtu jāpierod pie ikdienas, kura bieži vien atsaka jaunam un spraunam patērētājam viņa tiesībās tikt uzklausītam un ņemtam vērā. No padomju ēras mantotā un mentalitātē dziļas pēdas atstājusī nevērība pret kultūras (jo vairāk – ģērbjamo un ēdamo, medicīnas un sabiedriskā transporta) patērētāja pretenzijām nav nekas neparasts, jo lielummānija, milzīga kopuma līdzveidošanas apziņa atspoguļojas sabiedrībā un, kultūras apkalpes komanda, patriekusi vienu “cimperlīgu iebilžu cēlāju”, nemainīgi laiž cauri pārējos. Tas par ermitāžām. Par lielummāniju nepamatotā gadījumā gan jāspriež mediķiem. Rakstniecības un mūzikas muzeja paradokss ir tajā, ka lielummānija tam nepiemīt, neskatoties uz sava veida monopolu – ārkārtīgi bagāto latviešu rakstniecības un arī mūzikas materiāla mantojumu. Pašlaik muzejs nemierīgi, kāri tverot pēc apmeklētājiem, pilda savus uzdevumus, iespēju robežās veido izstādes un rīko gandrīz vienmēr vilinošus lasījumus ar dzīvu autoru piedalīšanos. Muzeja darbiniece Maija Treile, paužot personisku attieksmi pret katru, kas vēlas epastā saņemt jaunumus no mīļotā muzeja, apziņo par pasākumiem un topošajām izstādēm. Kā redzams, no manis citētā, formāla ir muzeja komunikācija ar sava profila sekotājiem Tvitterī un Feisbukā, tomēr informācija par izstādēm nonāk dzirdīgās ausīs. Jāatzīst, ir interesanti novērot, kā muzejs reaģē arī uz ārpasaules norisēm, savas mājas lapas sadaļā “Runā muzejs” direktorei Ilzei Knokai un komunikācijas nodaļas priekšniecei Ingai Surguntei asi reflektējot par personiski svarīgo kultūrā un literatūrā (varbūt arī šis dienasgrāmatas ieraksts nepaliks nepamanīts). Rakstniecības muzejs, kā to, neskatoties uz nosaukumu un struktūras maiņām, dēvē literāti, ir atbilstoši līdzekļiem un izdomai mūsdienīgs un aktīvs; tajā var just apzināti saglabāto cilvēcīgumu, kas nav un nekad nebūs sastopams laikmetīgās mākslas, atsevišķu memoriālo vai vēstures muzeju aktivitātēs. Tomēr tieši šis cilvēcīgums spēj nodarīt pāri ievērojamai sabiedrības daļai, kura ir nodarbināta, aktīvi studējoša un ciniska. Ir diezgan amizanti novērot, kā pasākums, kas veltīts Klāvam Elsbergam, tiek saistīts ar vairākiem, manuprāt, šim dzejniekam nepieņemamiem jēdzieniem: “pārbaudīts”, “kompromiss” un “bailes no tumšām un slidenām ielām”. Klāvs Elsbergs gāja bojā jauns, lai gan var ticēt, ka viņa dzeja nepaliktu vecišķa – varbūt vienīgi norūdītos vējos, tāpat kā J. Kronberga vai I. Ziedoņa “pēdējos” gados radītais. Savukārt K. Elsberga lasītāju pulks pašlaik noteikti atrodas pašā dzīves plaukumā – klāt nākot ne tikai jauniem piekritējiem no skolas sola, bet arī uzticīgi jūtot līdzi dzejai dzīvē nostiprinātiem vai vismaz tiem, kas sevi par tādiem uzskata. Dabiski – diez vai tie ir dedzīgi K. Elsberga piekritēji, kas baidās no apledojoša Vecrīgas bruģa un tāpēc pieprasa, lai Rakstniecības un mūzikas muzejs rīko pasākumus pēc iespējas gaišākā dienas laikā, bet ledu un lāstekas tīra nost ar lāzeriem kā pagājušā gada Pēterburgā. Būtu daļēji saprotams, ja piemērošanās sasalušu peļķu diktētam ritmam reprezentētu Andrejam Eglītim veltīto vakaru, jo, lai gan dzejā allaž bezbailīgs un kareivīgs, manuprāt, mūsdienās šis dzejnieks savai vienveidīgajai daiļradei vairs spēj pievērst tikai vecāka gadu gājuma ļaužu sirdis un dvēseles. Pa tumsu un ledu čāpojošs Klāvs Elsbergs – dzīvs, bet bailīgs? Es nevarētu izturēt šo skatu. Kaut kāda Kukažiņa, ne Elsbergs. Ja dzejnieks nebūtu gājis bojā, tad viņam veltītie pasākumi neatgādinātu ko pārāk sentimentālu, kas tomēr neaizsniedzas līdz “ausaino” stilīgajam, nebūt ne Rīgas centra, bet pusizbūvētās nomales, smilšaina Rīgas mikrorajona līmenim. Bet, ķecerīgi domājot, ka daudziem māksliniekiem nāve ir bijusi savā ziņā kvalitātes un popularitātes garants – drošs pakāpiens, no kura notikušu kritienu atcerēsies katrs, varbūt arī labi, ka mēs neieraudzījām Klāvu Elsbergu vecumdienās. Varbūt ir vērts šajā ziņā salīdzināt dzejnieku ar kādu citu, agri bojā gājušo mūsdienu kulta personu – Pēterburgas nomales romantiķi, mūziķi un dziesmu vārdu autoru Viktoru Coju (tikai nesakiet, ka par šo cilvēku jāsniedz informācija, kā to neciešami darījusi Inga Ābele “Paisumā”). Arī par Coju daudziem mūsdienās rodas šaubas – vai tik nebūtu konformists un kurai partijai pieslietos (kad ir tikai viena, tad tomēr izvēle ir vieglāka), jo bija tik kārs pēc modes un brīžiem atradās aiz nosacītām “sieta acīm”. Pat nevar saprast, kas ir kaitinošāk – konservēt savu kultu sentimentālā atdarināšanas manierē vai zīlēt faktus, kas vairs nevar notikt?.. Domāju, ka uz abiem visas tiesības pieder muzejiem. Interesanti, vai Rakstniecības un mūzikas muzejs mainīs ciklā iecerēto pasākumu norises laiku, ievērojot, ka kārtīgā ziemā nedz peļķes, nedz debesis plkst. 17:00 praktiski neatšķiras no peļķēm un debesīm plkst. 19:00, kad nomales proletariāts vai centīgs ierēdnis beidz darbu? Ja ne – vai pats Klāvs Elsbergs tiek uz sev veltītajiem pasākumiem veļu laikā? Un vai viņam vispār interesē bailīga un ierobežotas kategorijas publika, uz kuru viņš attiecīgi būtu spiests lūkoties, atrazdamies uz “skatuves”?
@RunMmuzejs Tumšajā sezonā ilgi meklēts un praksē pārbaudīts kompromiss starp darba dienas beigām un bailēm no tumšām un slidenām ielām. Šķiet, beidzot būtu jāpierod pie ikdienas, kura bieži vien atsaka jaunam un spraunam patērētājam viņa tiesībās tikt uzklausītam un ņemtam vērā. No padomju ēras mantotā un mentalitātē dziļas pēdas atstājusī nevērība pret kultūras (jo vairāk – ģērbjamo un ēdamo, medicīnas un sabiedriskā transporta) patērētāja pretenzijām nav nekas neparasts, jo lielummānija, milzīga kopuma līdzveidošanas apziņa atspoguļojas sabiedrībā un, kultūras apkalpes komanda, patriekusi vienu “cimperlīgu iebilžu cēlāju”, nemainīgi laiž cauri pārējos. Tas par ermitāžām. Par lielummāniju nepamatotā gadījumā gan jāspriež mediķiem. Rakstniecības un mūzikas muzeja paradokss ir tajā, ka lielummānija tam nepiemīt, neskatoties uz sava veida monopolu – ārkārtīgi bagāto latviešu rakstniecības un arī mūzikas materiāla mantojumu. Pašlaik muzejs nemierīgi, kāri tverot pēc apmeklētājiem, pilda savus uzdevumus, iespēju robežās veido izstādes un rīko gandrīz vienmēr vilinošus lasījumus ar dzīvu autoru piedalīšanos. Muzeja darbiniece Maija Treile, paužot personisku attieksmi pret katru, kas vēlas epastā saņemt jaunumus no mīļotā muzeja, apziņo par pasākumiem un topošajām izstādēm. Kā redzams, no manis citētā, formāla ir muzeja komunikācija ar sava profila sekotājiem Tvitterī un Feisbukā, tomēr informācija par izstādēm nonāk dzirdīgās ausīs. Jāatzīst, ir interesanti novērot, kā muzejs reaģē arī uz ārpasaules norisēm, savas mājas lapas sadaļā “Runā muzejs” direktorei Ilzei Knokai un komunikācijas nodaļas priekšniecei Ingai Surguntei asi reflektējot par personiski svarīgo kultūrā un literatūrā (varbūt arī šis dienasgrāmatas ieraksts nepaliks nepamanīts). Rakstniecības muzejs, kā to, neskatoties uz nosaukumu un struktūras maiņām, dēvē literāti, ir atbilstoši līdzekļiem un izdomai mūsdienīgs un aktīvs; tajā var just apzināti saglabāto cilvēcīgumu, kas nav un nekad nebūs sastopams laikmetīgās mākslas, atsevišķu memoriālo vai vēstures muzeju aktivitātēs. Tomēr tieši šis cilvēcīgums spēj nodarīt pāri ievērojamai sabiedrības daļai, kura ir nodarbināta, aktīvi studējoša un ciniska. Ir diezgan amizanti novērot, kā pasākums, kas veltīts Klāvam Elsbergam, tiek saistīts ar vairākiem, manuprāt, šim dzejniekam nepieņemamiem jēdzieniem: “pārbaudīts”, “kompromiss” un “bailes no tumšām un slidenām ielām”. Klāvs Elsbergs gāja bojā jauns, lai gan var ticēt, ka viņa dzeja nepaliktu vecišķa – varbūt vienīgi norūdītos vējos, tāpat kā J. Kronberga vai I. Ziedoņa “pēdējos” gados radītais. Savukārt K. Elsberga lasītāju pulks pašlaik noteikti atrodas pašā dzīves plaukumā – klāt nākot ne tikai jauniem piekritējiem no skolas sola, bet arī uzticīgi jūtot līdzi dzejai dzīvē nostiprinātiem vai vismaz tiem, kas sevi par tādiem uzskata. Dabiski – diez vai tie ir dedzīgi K. Elsberga piekritēji, kas baidās no apledojoša Vecrīgas bruģa un tāpēc pieprasa, lai Rakstniecības un mūzikas muzejs rīko pasākumus pēc iespējas gaišākā dienas laikā, bet ledu un lāstekas tīra nost ar lāzeriem kā pagājušā gada Pēterburgā. Būtu daļēji saprotams, ja piemērošanās sasalušu peļķu diktētam ritmam reprezentētu Andrejam Eglītim veltīto vakaru, jo, lai gan dzejā allaž bezbailīgs un kareivīgs, manuprāt, mūsdienās šis dzejnieks savai vienveidīgajai daiļradei vairs spēj pievērst tikai vecāka gadu gājuma ļaužu sirdis un dvēseles. Pa tumsu un ledu čāpojošs Klāvs Elsbergs – dzīvs, bet bailīgs? Es nevarētu izturēt šo skatu. Kaut kāda Kukažiņa, ne Elsbergs. Ja dzejnieks nebūtu gājis bojā, tad viņam veltītie pasākumi neatgādinātu ko pārāk sentimentālu, kas tomēr neaizsniedzas līdz “ausaino” stilīgajam, nebūt ne Rīgas centra, bet pusizbūvētās nomales, smilšaina Rīgas mikrorajona līmenim. Bet, ķecerīgi domājot, ka daudziem māksliniekiem nāve ir bijusi savā ziņā kvalitātes un popularitātes garants – drošs pakāpiens, no kura notikušu kritienu atcerēsies katrs, varbūt arī labi, ka mēs neieraudzījām Klāvu Elsbergu vecumdienās. Varbūt ir vērts šajā ziņā salīdzināt dzejnieku ar kādu citu, agri bojā gājušo mūsdienu kulta personu – Pēterburgas nomales romantiķi, mūziķi un dziesmu vārdu autoru Viktoru Coju (tikai nesakiet, ka par šo cilvēku jāsniedz informācija, kā to neciešami darījusi Inga Ābele “Paisumā”). Arī par Coju daudziem mūsdienās rodas šaubas – vai tik nebūtu konformists un kurai partijai pieslietos (kad ir tikai viena, tad tomēr izvēle ir vieglāka), jo bija tik kārs pēc modes un brīžiem atradās aiz nosacītām “sieta acīm”. Pat nevar saprast, kas ir kaitinošāk – konservēt savu kultu sentimentālā atdarināšanas manierē vai zīlēt faktus, kas vairs nevar notikt?.. Domāju, ka uz abiem visas tiesības pieder muzejiem. Interesanti, vai Rakstniecības un mūzikas muzejs mainīs ciklā iecerēto pasākumu norises laiku, ievērojot, ka kārtīgā ziemā nedz peļķes, nedz debesis plkst. 17:00 praktiski neatšķiras no peļķēm un debesīm plkst. 19:00, kad nomales proletariāts vai centīgs ierēdnis beidz darbu? Ja ne – vai pats Klāvs Elsbergs tiek uz sev veltītajiem pasākumiem veļu laikā? Un vai viņam vispār interesē bailīga un ierobežotas kategorijas publika, uz kuru viņš attiecīgi būtu spiests lūkoties, atrazdamies uz “skatuves”?
