Academic Centre
Atskatoties uz skolas gadiem, mēs visi labi zinām, kā mūzika maina pasauli, taču pārsteidzoši, ka tik elementāra patiesība veido “Jelgavas 94” koncentrātu. Romāns var padarīt mēmu ar to vien, ka kāds beidzot ir uzrakstījis to, kas ar daudziem no mums ir noticis skolas gados – turklāt tas ir darīts, izmantojot zinātāja personisko prizmu, melomāna erudīciju un galvenais – ārpus interneta dienasgrāmatas formāta, ambiciozi vēstot prozas fundamentālajā romāna žanrā. Autora stāstnieka talanta dēļ jādomā, ka romāna viela (metālisti) ir bijusi gana iedvesmojoša darba uzrakstīšanai, taču tā ir tikai viens no variantiem, personiska pieredze tam, kā runāt, atvainojiet, par jaunību. Iespējams, tāpēc kā noteikts šķērsgriezums no 90tajos “nesen atbrīvotās” Latvijas nelielās jauniešu kultūras “tortes” romāns uzrunās gan tos, kas pazīst galvenā varoņa piesauktās blices, gan arī kādreizējos Spice Girls, Offspring u.c. apvienību cienītājus, jo par spīti visa “vieglā” noliegumam tā noteikti nav metālistu bībele (varu pat iedomāties, ka daudziem šīs subkultūras pārstāvjiem “Jelgava 94” nepatiks tieši sava “populārzinātniskuma” dēļ). Metālisti (domājot drīzāk fanus, nevis mūzikas ražotājus) kā romāna viela ir gana zināma, stereotipizēta un pašlaik tik nepieciešama pagātnes nesatricināmā, nekur nezūdošā liecība. Kurš gan negribētu uzzināt ko vairāk par metāla fanošanas sākumiem (“slimības” pirmo simptomu ziņā vai cieņā pret old school), kas reizē arī būtu ieskats reālā pretkustībā “skaistā” un “tikumiskā” izpratnei? Pat ja “muzikālo ienaidnieku” ceļi krustojās tikai skolā, savulaik ne tikai uz māju sienām zīmētās pentagrammas, bet pat avīzes “Mana” un “Laba” vēstīja, ka, piemēram, ar Cannibal Corpse ir jāuzmanās, jo blice propagandē sātanismu.
Romāna galvenais varonis ir pārsteidzoši neizteiksmīgs – identificēties ar viņu ir gaužām viegli, jo viņš prot iesaistīties visās bezjēdzīgajās un ne pārāk daiļrunīgajās sarunās ar apkārt esošajiem. Brīžiem šī notrulinātā vārdu apmaiņa rada komisku efektu, patiesi atgādinot pusaudžu nebagāto leksikonu, citviet tā ir pietiekami atslābinoša pēc vēstītāja piesātinātā stāstījuma. Vēl vairāk dialogu tukšums “krīt acīs” tad, kad tiek citētas dziesmas – pat visneskaidrākajā metāla fona un balsenes skaņu savārstījumā, tāpat kā krievu šansona vai Aspazijas vārdos, tiek atrasta dziļa jēga, kurai iekšēji sekot. Pasaule rādās tāda pati kā galvenais varonis Jānis, kura metālisko iesauku ir iespējams nojaust tikai romāna finālā, – šī pasaule ir dziļdomīga un zina daudz, bet parasti neizrāda un turpina piespēlēt savām “melnajām avīm” ar vecāku samierināšanos vai vilciena kontrolieru ieteikumiem apgriezt matus. Galvenais varonis ir arī romāna svarīgākā mīkla (nav brīnums, ka arī viņa pirmais vīns ir “Mīkla”) – kādēļ jaunieti, kas sākotnēji īsti nelīdzinās ne metālistam, ne bandītam, pieņem abās “ienaidnieku” pusēs? Iespējams, šādā analīzē arī ir laiks piesaukt audzināšanas romāna būtību – atceroties vismaz mūsu pašu Erika Ādamsona starpkaru laikā sarakstīto “Sava ceļa gājēju”, kura nosaukums atbilst pievilcīgi neatkarīga, lai gan savu ceļu meklējoša un tāpēc daudz kur iesaistīta varoņa raksturam. Metāls taču ir tikai ceļš, nevis mērķis. Un vēl “Jelgava 94” iznāk vienā laikā ar nule kā Jāņa Krūmiņa tulkoto J. V. Gētes romānu “Vilhelma Meistara mācību gadi”, kas tiek uzskatīts par žanra pirmsākumu, kā arī Džeimsa Džoisa “Mākslinieka portretu jaunībā”. Nemainīga izdevēju un lasītāju gaume vai jauna nepieciešamība pēc klasiskiem dzīves modeļiem?
Ātri vien iegūstot kulta statusu, “Jelgava 94” savdabīgi iet to pašu Kristīnes Želves stāstu krājuma “Meitene, kas man nogrieza matus” ceļu – abi jūtīgi skar ikvienā lasītājā ne tikai kultūrvēsturisko interesi, bet arī jaunības atmiņu sentimentu (lai gan nespriedīšu, kuram no autoriem skats 90. gados padevies dziļāks un daudzpusīgāks; varbūt interpretācijas iespēju ziņā maģiskāka varētu būt Želve). Atmiņas, protams, nospēlē ar Joņeva varoni arī bezjēdzīgus jokus, un ir interesanti noskatīties, kā grāmatas trešā daļa, kas atspoguļo vēstītāja tagadnes dzīvi, ir izaugusi no dažām epizodēm “Jāņa Joņeva festivāla anabāzē”, kuru var lasīt grupas “Gaujarts” mājas lapā. Vai tas varētu būt pieteikums nākamajam darbam un kas bez humora to varētu padarīt aizraujošu?
Arī “Jelgava 94” satur gan dzirkstoša humora un piedzīvojuma piesātinātas lapaspuses, gan atkārtošanos, nemitīgu brišanu pa mitrām un tumšām vietām, kā arī labi daudz liecību par vēstītāja izredzētību intertekstuālu atsauču veidā. Kurš gan teica, ka metālistu dzīve ir aizraujoša un vai ir vērts daudz rakstīt par pusaudža prātojumiem, vakaros sēžot pie maģīša? Taču galvenais varonis ir Jelgavas melnais princis ar melnu likteni, bet arī ārpus šīs ilūzijas ir skaidrs, ka bez autora nebūtu latviešiem šāda romāna.
Skatiet arī citas recenzijas par J. Joņeva "Jelgava 94":
- <link http: www.ubisunt.lu.lv zinas t>Vieglais metāls
- <link http: www.ubisunt.lu.lv zinas t>Es klausos dziesmas, tātad - esmu
