Grāmata ar pēcgaršu

"No debesīm nokrita trīs āboli" šķiet kā ļoti silts un mīļš lasāmgabals. Autores veidotie tēli un vide ir vienkārši, taču rada sajūtu, ka lasītājam jau ir pazīstami un bezgala tuvi. "Jo vienkāršāki vārdi, jo dziļāka to jēga." (159) Šis romāna citāts lielā mērā izsaka visa darba jēgu. Vienkārši, bet bezgala jēgpilni. Grāmatā "No debesīm nokrita trīs āboli" jebkuram lasītājam ir iespējams atrast sev  tuvo – mistiku, mīlestību, filozofiskas pārdomas, labu humoru un visu citu, ko sirds vien kāro un acis ir spējīgas saskatīt.

Romāna darbība risinās kādā mazā ciematiņā augstu kalnos, kurā uz dzīvi palikuši vien sirmgalvji, kas savas dienas vada ikdienas darbos, mierā un atmiņās par pagājušajiem laikiem. Atmiņas darba sižetā ir klātesošas no sākuma līdz pat beigām. Lasītājs tiek iepazīstināts ar katra tēla ģimenes pagātni, tādā veidā lasītājā radot jau iepriekš minēto ilgās pazīšanās sajūtu. "Ikreiz, kad Unans atgādināja, ka laiks atdot sviestu, māte pazemīgi atbildēja savā izloksnē – ku dam. Unans vispirms tikai mēdza viņu atdarināt, bet vēlāk iesauca par Kudamu. [..] Tādēļ, mēs dēliņ, esam Kudamanci. No  "ku dam". Atdošu.” (68)            

Jau iepriekš minētais maģiskais reālisms darbā parādās periodiski – tā nav ne par daudz, ne par maz. Taču kopskatā tas rada pārpasaulīguma iespaidu, tas parādās tēlu sapņos, ikdienā, dabā. "– Pastāsti man, ko tu tur redzi, – Vasīlijs lūdza. [..] – Nē, vispirms viens cilvēks, kas laižas lejup. Viņam ir spārni, bet viņš nelido, spārni vienkārši piestiprināti pie muguras. Cilvēks ar spārniem nolaižas lejā, pēc tam atkal ceļas augšā un aizved sev līdzi puisīti vai meitenīti, vectētiņu vai vecmāmiņu." (80) Tāpat mistisko noskaņu darbam dod līdz galam neizprotamais laika posms, kurā darbība risinās. Lasot darbu, rodas sajūta, ka laiks ir sadalīts it kā divās daļās. Vecā ciemata laikā un mūsdienu laikā. Vecajā ciematiņā laiks ir kā apstājies, visi dzīvo pēc dabas un seno laiku tradīcijām, nevienam nav televizora vai tālruņa, vienīgā saziņa ar ārpasauli notiek caur telegrāfa līniju. Taču ārpus ciemata ir mūsdienas – mašīnas, telefoni, uzbāzīgi žurnālisti. Šī laika sadale izceļ ciematiņa īpašo šarmu un tā iemītniekus, kā arī parāda, ka ciemats ir kā atsevišķa, īpaša pasaule.          

Galvenā sižeta līnija atklāj ciema jaunākās iedzīvotājas – piecdesmit astoņus gadus vecās Anatolijas – dzīvi, rādot kā ap viņu ir saistīta pārējā ciema vecīšu dzīve. Anatolija visa darba garumā gaida nāvi, kura, kā viņai šķiet, tūlīt, tūlīt būs klāt. "Katram sava nāve: vienam kaulainā apstādina sirdi, par citu ļauni paņirgājas, atņemot prātu, bet viņai, lūk, lemts aiziet viņā saulē noasiņojot." (8) Taču viss nebūt nav tik vienkārši, un romāna beigās gaidāms teju noveles žanram līdzīgs pavērsiens. Jāatzīst gan, ka nāves tuvums romānā reizēm ir šķietami par daudz. Reizēm rodas sajūta, ka Abgarjanai svarīgāk ir izstāstīt nevis tēlu dzīvi, bet gan to nāvi, aiziešanu aizsaulē. Iespējams, tādēļ, ka darba mērķis ir izstāstīt par dzīvību un nāvi, to maģiskumu un īpašo mirkli, ko abas nes. Kā arī cilvēka dzīves ritējumu.             

Šī grāmata pilnīgi noteikti atstāj pēcgaršu domu formā. Pēc izlasīšanas gribas pasapņot un pārdomāt savas dzīves vērtības un attieksmi pret Visuma zīmēm un brīnumiem.