Tēvoča Somana pasaku pasaule

Grāmatas centrā ir divas meitenes – Sofija un Agata. Viņu ciematā ik pēc četriem gadiem ierodas noslēpumainais Skolas Direktors un nolaupa divus bērnus. Viens nonāk Labā, bet otrs – Ļaunā skolā, kur (atbilstoši nosaukumam) skolēni apgūst labo vai ļauno pasaku varoņu gudrības. Šķiet, skaistā un izmanīgā Sofija noteikti būs pasaku princese, bet kapsētā dzīvojošā, nīgrā Agata ir kā radīta raganas lomai. Tomēr abas draudzenes nonāk pretējās skolās. Nu viņām jāsaprot, kā izdzīvot savādajā pasaku skolā un atrast savu īsto identitāti.

Modernās pasakas

"Labā un Ļaunā skola" ir Somana Čainani pirmā grāmata, angliski sērijā iznākušas jau piecas, latviski pagaidām – divas grāmatas. Pirms tam autors bijis profesionāls tenisists, kā arī divu īsfilmu režisors. Intervijā kādam amerikāņu TV raidījumam [1] Čainani stāsta par savu neticamo atklājumu, ka īstās pasakas ir skarbas un drūmas, kas licis viņam uzrakstīt pasaku 21. gadsimta lasītājam. Viņš saka: "[Disnejs] īsto stāstu vēstījumu sabotēja. [..] Es gribu atgriezt labā un ļaunā līdzsvaru – kā lasītājs vari just līdzi arī ļaundarim, ja vēlies."

Tas nav nekas jauns. Tradicionālo pasaku un leģendu apvienošanos vienā plaknē varam redzēt, piemēram, filmā un grāmatā "Apburtā Ella", "Šreka" filmās, seriālā "Reiz, sensenos laikos", poļu rakstnieka Sapkovska grāmatu un videospēļu "Raganis" (The Witcher) pasaulē, tāpat videospēlē "Vilks starp mums" (The Wolf among Us), mūziklā un filmā "Jo dziļāk mežā" un tiešām neskaitāmos citos materiālos. Modificēto pasaku pasaulēm raksturīga veselīga pašironija un labi zināmu varoņu pakļaušana mūsdienīgām problēmām, lielu uzmanību pievēršot tieši ļaunajiem tēliem. Kopumā "Labā un Ļaunā skola" tam atbilst – valoda un aprakstītās situācijas ir spraigas un cenšas lauzt stereotipus. Kādā brīdī Agata no Labās skolas uzmācīgajām skolasbiedrenēm un skolotājām princesēm aizbēg, kārtīgi nopiržoties.

Labo princešu mācību viela līdz absurdam liek būt pasīvām un gaidīt princi, bet Ļaunās skolas skolēnu labākais apbalvojums ir kārpa uz sejas – abas draudzenes pirmās no saviem skolasbiedriem saskata notiekošā neloģiskumu, un katra savā veidā uzsāk tādu kā taisnības cīņu pret pierastajām pasaku normām.

Lampu abažūri

Rakstniecībā, tāpat kā vizuālajos medijos, ir paņēmiens ar nosaukumu lampshading: mēmā kino laikos komēdijās galvenais varonis no ļaundara bieži paslēpās istabas vidū, uz galvas uzliekot lampas abažūru. Skatītāji viņu redz, ļaundaris – ne. Tā nosaukts "meta" paņēmiens, kurā varoņi tiešā veidā atzīst, ka notiekošais ir neticams vai pārspīlēts, bet tas vienalga notiek. Izteikti piemēri būtu, piemēram, rasistiski joki, pēc kuriem kāds pasaka: "Tas nu gan bija rasistiski", vai neticams sižeta pavērsiens, kura laikā varonis tiešā tekstā atzīst, ka tas ir klišejiski. Tad autors piemiedz ar aci lasītājam un atzīst, ka gluži ticami vai pareizi tas nav, bet sižetu virza tieši sen atgremotās klišejas. "Labā un Ļaunā skolā" tiek apšaubīti, Somanaprāt, galvenie pasaku principi, kā "labais ir skaists, ļaunais – neglīts", tomēr kādā brīdī, kad labie skolēni izdara kaut ko sliktu, viņi kļūst neglīti. Tiek ironizēts, bet meiteņu galvenais uzdevums ir dabūt princi, ar ko doties uz Balli. Autors arī kopumā maz izmanto pasaku kolorītu.

Krievu rakstnieka un folklorista Dmitrija Jemeca grāmatu sērijā par Taņu Groteri, kurā apvienotas slāvu un pasaules pasakas un leģendas, burvju skolas sadalījums "baltajā" un "melnajā" maģijā ir tieša parodija par "Harija Potera" torni, kur šķietami salikti tieši ļaunie. "Labā un Ļaunā skolā" bērni tiek sadalīti pavisam nopietni – grāmatas beigās un autora mājaslapā pat var izpildīt testu, lai uzzinātu, kurā skolā tu iederies, kaut arī pašā grāmatā, protams, izrādās, ka labā un ļaunā eksistence nebūt nav tik vienkārša. "Taņā Groterē" mācību pārzine ir Medūza Gorgona, medmāsa Baba Jaga, kad kāds skolēns pusdienu "galdiņ, klājies" galdautam nogriež stūri, tas spēj sagādāt tikai sālītus gurķus. "Labā un Ļaunā skolā" tēlu saistība ar slaveniem varoņiem nepārliecina, atsauces uz pasakām lielākoties ir kaut kur fonā, un nekas nemanītos, ja to tur nebūtu.

To, ka ir iespējams izveidot pārdomātu un aizraujošu pasaku pasauli jauniem lasītājiem, pierāda arī vācu rakstnieces Kornēlijas Funkes grāmata "Rekless. Spoguļpasaule":

"Galu galā nebija viegli valdīt pasaulē, kurā kāds zelta koks ubagu pataisa par firstu un runājoši dzīvnieki iečukst ausīs mežstrādniekiem dumpīgas gudrības." ("Rekless. Spoguļpasaule", 331. lpp.)

"Labā un Ļaunā skolā" nav skaidrs, kāda patiesībā ir dzīve šajā pasaulē, galvenais ir abu meiteņu mācības jaunajā vidusskolā un cīņa par princi. Protams, var teikt, ka grāmata ir domāta ļoti jaunai mērķauditorijai (oriģināli no astoņu gadu vecuma), tomēr tā nebūt nav balta un pūkaina – "Labā un Ļaunā skolā" ir gana daudz vardarbības un briesmoņu.

Vai ļaunajam iespējamas laimīgas beigas?

Ļaunie varoņi grāmatā izpētīti pietiekami dziļi, tiek apšaubīts, kāpēc vienmēr jāuzvar labajam. Labās skolas audzēkņi tiek dēvēti par "mūžlaimībām", ļaunie – par "nekadniekiem", un tas, ka izklausās savādi, visticamāk, nav tulkotājas Lilijas Berzinskas vaina. Uzdrīkstēšos veikt vispārinājumu un teikt, ka "laimīgi mūžu mūžos" ir tiešs "amerikāņu sapņa" iemiesojums, ko Latvijā un Eiropā daudzi izprot pavisam citādi. Domāju, mūsu lasītājam ir skaidrs, ka pasakas nobeiguma vārdi "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi" nenozīmē, ka varoņi nekad vairs nestrīdējās, vairs nebija problēmu un viņi nekad nepalika resni un neglīti, no kā tik ļoti ir bail Labās skolas audzēknēm. Šī frāze vienkārši nozīmē, ka pasakas varoņiem vairs nenācās saskarties ar tādām briesmām un grūtībām, kādas tika pārvarētas pasakas laikā, – tieši tik vienkārši. Arī "Labā un Ļaunā skolas" idejas par vidusceļu starp labo un ļauno ir visai vienkāršas, taču ir kāds āķis.

Jāņem vērā, ka ne jau vienkārši neglītais un negausīgais, nesaprastais pasakās ir ļaunais. Pat "Disneja" filmās tā nav. Un tradicionālās tautas pasakas nav tikai pirksta kratīšana bērniem, lai nedara blēņas. Tādas pasakas kā "Sarkangalvīte", "Ansītis un Grietiņa" un to variācijas sevī slēpj bailes ne jau no meža, bet gan no kanibālisma, kas Eiropā bija visai plaši izplatīts karu un bada laikā. "Pelnrušķītes" un citu "pasīvo" princešu aizstāvībai varētu sarakstīt vēl veselu eseju. Taču modernisma un postmodernisma varonis ir antivaronis, to "Labā un Ļaunā skola" savā pilnībā iemieso droši vien visos tēlos, kādi vien grāmatā ir.

"Labā un Ļaunā skola" ir bieza grāmata (537 lpp.), taču tā noteikti paredzēta lasītājam, kurš vienā reizē izlasa ne vairāk par divām nodaļām, jo spraiga darbība un sižeta pavērsieni notiek ik pēc pāris lappusēm. Izdevums Publishers Weekly savā atsauksmē grāmatu raksturo kā hiperaktīvi izdomas bagātu [2]. Noskaņas ziņā tā noteikti patiks "Monstru skolas" (Monster High) un tamlīdzīgo grāmatu/filmu faniem. Čainani pietiekami vienkāršā veidā runā par tādām tēmām kā draudzība, sāncensība un sava likteņa veidošana. Skaidrs, ka ar "ļauno" autors domā nesaprasto, sabiedrības atstumto, nevis atbalsta slepkavas. Lai arī pasaku pasaule spēj piedāvāt arī daudz vairāk, "Labā un Ļaunā skolas" tēmas ir gana aktuālas un piedzīvojumi spraigi, lai neliktu vilties savai mērķauditorijai.

[1] www.youtube.com/watch.

[2] www.publishersweekly.com/9780062104892