Bez biksēm un bez recenzijas

Iedvesma

Nesen pieķēru sevi pie domas, ka Dmitrija Bikova videolekcijas dēļ es laikam būtu gatava pat izlasīt "Hariju Poteru", lai tikai saprastu viņa domas virzienus. Kolēģi gan saka, ka lepoties ar šīs sāgas nezināšanu īsti nevar, es viņiem nepārmetu Majakovska dzejas nelasīšanu, un mēs neesam kviti. Gribētos jau līdzināties Bikovam, jo viņš laikam ir lasījis pilnīgi visu, arī sociālistiskā reālisma literatūru – ražošanas romānus un apšaubāmās kolhoznieku drāmas. Viņš ir autors 21. gadsimta pirmās puses vērienīgākajai grāmatai par Majakovski [1], kuru veido brīžiem analītiski rakstnieciski kā cilvēks, kas var dzīvot jebkurā sevis izvēlētā laikā un veidot mazus alūziju "šašlikus", balstoties uz savu intuīciju, zināšanām un fantāziju. Piemēram, Majakovska pusaudžu gadu mīļākās grāmatas Servantesa "Dona Kihota" pēdējās rindas viņš saista ar krievu dzejnieka pašnāvnieka iespējamo izredzētā attieksmi pret savu ekskluzīvo nāves ieroci revolveri, jo arī disidents Andrejs Siņavskis savu monogrāfiju par Majakovski esot vēlējies nosaukt "Jaunais Dons Kihots", liekot šo varoni kaut kur starp stāstu par Gogoli un stāstu par Puškinu.

Un tad "Jānis Roze" noriskē un izdod Huana Boniljas "Bez biksēm ienākt aizliegts" diezgan labā Edvīna Raupa tulkojumā (ar dažām literārā redaktora slinkuma vai teksta netulkojamības pazīmēm)...

Vilšanās

Dmitrija Bikova rakstības stils varētu šķist kā literatūrvēsturiska pamurgošana tiem, kam tuvāki literāro likteņu pārstāsti kaislīgā un diezgan tiešā valodā. Tādi ir Huana Boniljas nekaunīgie Majakovska dzīves apraksti. "Viņš vēlējās, lai..." un "viņš priecājās par..." diezgan labi raksturo svarīgākos atbalsta punktus Boniljas romānā par dzejnieku, turklāt tie nav domāti kā ļauna patvaļa, jo ir diezgan ticams, ka Majakovska vēlmes un prieki ir dokumentēti, uz pierādījumiem balstās jebkurš sevi cienošs rakstnieks, kāds ir arī Huans Bonilja. Rakstniekam jau ir labi būt lasītāja vadītājam pasaulē, kas vairs nenāks. Mulsina gan tas, ka nevaru atrast Boniljas 2013. gadā izdotā romāna tulkojumu krievu mēlē, acīmredzot krieviem pietiek ar saviem pētniekiem un romānistiem, kāds 2016. gadā kārtējo reizi izrādījās arī spožais Bikovs, kas latviski nez vai kādreiz būs iztulkots.

Boniljas interesantākie paņēmieni pieder pie maģiskā reālisma romantiskā atzara, lai gan ir gaužām mikroeleganti. To pieticīgie akcenti ir jo spilgtāki tad, kad līdzās Majakovskim ne tikai darbojas "otrā plāna" personāži, piemēram, viņa mūža mīlestības oficiālais vīrs un kolēģis, kā arī viņa darbu tulkotāja mīļākā. Tieša, prasta faktu konstatācija, paralēlā plakņu kustība kā Gustava Kluča kolāžās un maģiskās spējās balstītas skumjas: "Kādu pēcpusdienu Osips [Briks] devās uz Lubjankas šķērsielu, kur Majakovskis, nokniebies ar Valēriju, centās savest kārtībā "Mistērijas bufa" beigas. Bet Majakovskis nespēja koncentrēties, nekādi nesaprata, kāpēc Valērija nekļūst caurspīdīga un viņš nevar noskaidrot, kas atrodas viņai sirds vietā." [2]

Šādi veidots stāsts var raisīt naidu un mīlestību vienlaikus. Nez kāpēc prātā nāk nesen lasītais itāliešu Venēcijas mīlasstāstu eksperta Andreas di Robilanta mēģinājums skaisti literarizēt arī Ernesta Hemingveja iespējamo kaisli uz astoņpadsmitgadīgo Adrianu, ko viņš ir piedzīvoja mūža nogalē [3]. It kā viss ir kārtībā – rakstnieks seko līdzi savam reālajam pasaules līmeņa varonim, rūpīgi fiksē detaļas un smalkās uzdzīves un ceļošanas nianses, tomēr šī vienveidība jau sen prasa padziļinājumu. Kādu? Kā rādās, ir divi varianti: Boniljas aprakstītā kniebšanās un maģija vai Bikova ieraudzītais konteksts, alūzijas, saites, tīkli, psiholoģija...

Neobligātā literatūra

Es, protams, varu tikai iedomāties, cik grūti ir uzrakstīt tīkamu romānu par kādu slavenību. Ja mēs esam gluži kā Dmitrija Bikova grāmatas teksti – alūziju šašliki ar pašgatavoto šaubu mērci –, tad jādomā, ka arī rakstīt par rakstnieka darbu, kas skar kāda cita rakstnieka darbus, laikmetus, lietas un vērtības, varētu būt grūti. Daudz jālasa, šī literatūra kļūst par obligāto. Un tad kādam var šķist, ka vasaras vidus ir laiks, ko daiļliteratūras lasītāji gaida visnepacietīgāk (nē). Varbūt beidzot var ņemt rokās jau ziemā iesākto romānu (atceros, ka nedaudz sniga) – spāņu rakstnieka Huana Boniljas versiju par krievu dzejnieku Vladimiru Majakovski – un mēģināt to par spīti saprotamībai KĀPĒC? piebeigt ar atbildi uz KĀDĀ VEIDĀ?. Nojausma, ka tiek lasīts kaut kas vērtīgs, likusi no romāna nenovērsties, bet ik pa laikam atgriezties un pārliecināties, ka to ir grūti, patiešām grūti lasīt. Tā taču ir vesela dzīve, pat divas – Majakovska un Boniljas. Labvēlīgāks noskaņojums lasīšanai neradās, laiks pievērsties kam jaunākam – gan. Lasītas tika arī slinkuma notas un receptes ogu likvidēšanai kūkās.

Augusts noteikti ir laiks, kad tiek lasīts netipiskākās vietās: gultā, dīvānā, brīvdienā. Tas ir laiks, kad var pieredzēt Boniljas aprakstītās Majakovska grūtības saskatīt kāda sirdi vai tā aizvietotāju krūtīs, kad lietus slapina grāmatas somā, interesantāki burti aizsedz garlaicīgos burtus, sižets ir zināms, bet rakstība pamirusi, brīžiem pat nevar palasīt pavisam, jo tekstam trūkst stipras un pulsējošas sirds, kurai būs jāstājas pretī revolvera lodei.

Var neizlasīt

Jūlija vidū vai nedaudz pāri tam nācās doties uz draudzenes kāzām Limbažos. Naivi bija cerēt, ka rītā pirms frizētavas paspēšu vēl atvērt datoru, lai pablisinātos uz nepabeigto recenziju. Tādā rītā nebūtu laika pat Eipura minimai ar divdomību, kur nu vēl Majakovska kniebienam. Pēc manas frizūras, kleitas un viņa dušas nāca karstums, un vilnas bikses, protams, nederēja, vajadzēja palīdzēt atrast kaut ko vieglāku. Kreklu bijām nopirkuši tikai pāris dienu iepriekš, vēlāk izrādījās, ka tajā neganti jāsvīst. Bikšu nebija, bet bez biksēm kāzās ienākt aizliegts. Bikses tika atrastas pēc gremdēšanās atmiņās, izrādās, ka derēja arī skolas laikā vilktās baltās kokvilnas džīnas. Tikmēr es gribēju atrast internetā Aleksandra Šeina "ВМаяковский" (2017). Joprojām neesmu atradusi, ja kādam pieejama – dodiet ziņu, esmu atpakaļ no kāzām, un bikses mums joprojām baltas.

[1] Быков, Дмитрий (2016). Тринадцатый апостол. Маяковский. Трагедия-буфф в шести действиях. Молодая гвардия, 832 c.

[2] Bonilja, Huans (2017). Bez biksēm ienākt aizliegts. Rīga: Jānis Roze, 127. lpp.

[3] di Robilant, Andrea (2018). Autumn in Venice: Ernest Hemingway and His Last Muse. Knopf Publishing Group, 386 p.