Academic Centre
Troksnis dauza pa durvīm un netiek iekšā
Troksnis apaug ap māju kā sūna
Bet akmens paliek akmens
pārdalāms – saskaldāms – saberžams putekļos
un akmens kodols kā vakuums
kā melnais caurums
Bez tārpejas bez ieejas bez spraugas
Tikpat tālu cik rokturis durvīm pie kurām tu stāvi
Nosalis – izmircis – sasalis stīvs
Slapjām kurpēm – nejuzdams pirkstus
Kurls un apaudzis sūnām
2.
Tu mēģini kļūt par pasaulīgu būtni
Mēģini saost savu ādu
Nostaigāt ielas no pēdām
Kā smakas nodzēst ar slapju lupatiņu
Kas piesūcināta ar mirtēm
sūtīt tās dieva mierā lai sēž uz ceļiem un lūdzas savu tālumu
Savu turpinājumu atdot Lai sēž uz ceļiem kā robežakmeņi
un iezīmē savus krustus un savus apkārtceļus
lai min sevi cietu kā klonu un atmin no tavām pēdām
Tu nometies četrrāpus un kļūsti par dzinējsuni
Tu meklē kur aizgāja tava mute
3. Tu neielaidies garās runās
(Nerunā velti)
Lieki nepļāpā
(Jāskrien tālāk) Tu esi skrējiens
Tu esi atkarīgs no kustības (bez kustības tev nav vārda)
Bez kustības tu esi noliegums
Divas melnas zīlītes sarauktas uzacis
(Un tikai tāpēc lai izskatītos
ka tu kaut ko centies saprast)
Tu zini, kā darbināt sejas muskuļus
1) apstājies ceļa vidū, nokrīti ar seju pa priekšu,
sašķaidi savu galvaskausu bet parūpējies
lai renstele būtu tuvumā
2) iekāp troleibusā, novelc visas savas drēbes,
novelc visas savas drēbes lēni
3) ieliec roku viņam biksēs
Ieliec roku viņam biksēs un gaidi kad atgriezīsies paisums
Mēness pieliek seju pie vaiga un halucinē aizpampušām acīm
Es projicēju uz tevis nepabeigtus teikumus
(tos, kuros tu man iedur)
es tevi pieķēdēju ar bisi pret mani
ar pirkstu, piesietu pie gaiļa
Es esmu stirna baltu astīti zibinu
iešauj man
iešauj man
iešauj man
lai es varu raudāt
lai es varu plīst
Man briest augoņi sirdī
Sūrstoši pampstoši govju tesmeņi pierietējuši pilni
ne balta bet sāļa piena
rūgta piena
sūra piena
iešauj man
slimas govis man sirdī
slimiem tesmeņiem raud
ganās zālītē
bet zālīte nodegusi skābā lietū
seju un caurumu visumā
xx uz asfalta nakts šķembas negriež zoles bet atgādina par ielāpiem kas kaiju un skursteņu ieplēsti karājas pāri jumtiem svīst uz palodzes pak pak pak skaņa ar kuru
atlaižas stīvums
xx
Caura ir tava mute
kad balssaites žņaudzoties apslāpē
krītošo o
Я посадил дерево.
Я посадил дерево.
Я сломал ветку дерева
Я сломал ветку дерева
Я сжег ветку дерева
Я сжег ветку дерева
Я стал ветвью дерева
Я стал ветвью дерева
glūn logos klusums
xx
Es aizlienu vaska smērētiem ceļiem
ir auksti
debesis klusē
siltums ir ielijis robežās
glaužas pie kājām kā kaķis
xx
Laiski iesākas gals
Ar pirkstu kauliņiem lietus sit pret palodzi
morzes ābecē palīgā - palīgā
esmu zem tapas
zem renes, zem tilta, zem akmens
un nu jau es eju cauri
un nu jau es esmu akmens, kas deg
kas kūst un kas bālē
un nu jau es esmu uz iesma uzdurta miesa
kas nevaid, kas nečurkst
kas apdegs un garšos pēc pelniem un oglēm, un melnas nakts
kad tikko nolijis lietus, skābs jo tu aizskrien
neizmirkusi nesalijusi
un spurojas no tava pakauša laukā tādas kā pūkas
kā bultas kā asmeņi
es skatos cauri ventilācijas lūkām
es skatos zem misiņa lietussarga
šņākdama garodama sekoju tev pa pēdām
ar atpakaļatmestiem skatieniem atzīmēdama punktus
kuros tu griezies
ceļu stabos
luksoforos
grāmatu ausīs, putekļos, atvilktnē,
neiztukšotās glāzēs, aiz papēža, cauri stiklam
cauri membrānai
Tavs snīpis uz augšu, tu nervozi lavierē
cauri sūnainām ķiverēm, ciņiem, akačiem, ausmai
Es iztēlojos, ka tu bēdz no manām sērsnām
ka tev nav siltu ausaiņu
ka tev neizaugs kažoks
Ka tu pārtiec tikai no siltām un sausām dienām
Izgrauž sūrsna rūsa un sērsna caurumus manos vaibstos
un es kūpu kā saspiests pūpēdis
un apberu saus ceļus ar sporām
baltām
tu priecājies un raksti man vēstuli
saki
paskaties laukā pa logu
ir uzsnidzis pirmais aukstums
