Uzsistā acs

Lasot Gruntmanes dzejkrājumu, bez aplinkiem pirmais dzejolis attaisno krājuma nosaukumu un vēstī par meitas un tēva attiecību neesamību un tā sekām – tiek atainota "Dzērājmeitiņa", kas "dzer nost visu ko jūt" (4). Pēdējais dzejoļa vārds "gurnos" atklāj, ka arī tālāk daudz kas saistīts ar tieši šo cilvēka ķermeņa daļu un neērtībām, citiem vārdiem, "sievietes miesas" diskursu, bet tas ir tikai līdzeklis neveiksmīgām, neveiklām attiecībām ar vīriešiem, ģimeni, kas ir galvenais liriskā varoņa pārdzīvojums. Šķiet, Gruntmanes dzejkrājuma nosaukums apspēlē gan Kārļa Skalbes pasakas "Bendes meitiņa" tēlu un Viestura Rudzīša t. s. psihodrāmas "Bendes meitiņa un viņas tēvs" konceptu.

Līdzās tam jāpiemin, ka Gruntmanes dzejai raksturīgs skarbuma, rūgtas ironijas un brutālisma iezīmes, ar dažādiem stilistiskiem izteiksmes līdzekļiem tā tiecas atveidot sakropļotu apziņu, kurā notikumu fiksējums dažkārt asociējas pat ar sirreālisma poētiku, piemēram, dzejolī "loga rūtis rūc" (53). Brīžam dzejoļi šķiet sadrumstaloti apziņas tikšķu reģistri, piemēram, dzejolī "viņa paņēma zalkti" galvenais "Es" vadā lasītāju pa dārzu un beigās piedāvā marihuānu.

Jābilst, ka Gruntmanes dzejā atmosfēriskumam ir sekundāra nozīme. Varbūt tāpēc, ka dzejoļiem pietrūkst melodiskuma un noteiktas emocionālās virzības. Varbūt tāpēc, ka dzejā izmantota vienkāršrunas stila leksika. Lai nu kā, reportējot atmiņas un intensificējot drāmu zem jostasvietas, Gruntmane turpina 2015. gadā iznākušā krājuma "Narkozes" stilu. Reizumis dzejoļos redzama Agneses Krivades dzejkrājuma "Bērnība" ietekme, tomēr "Dzērājmeitiņa" nevis "vēro", bet drīzāk "jūt" un nevairās nostāties "vaislīgā pozā / ar sevi" (67). Dzejolis "pieskaries vaigam" (43) inscenē skatīšanos spogulī un vienlaikus fiziskas attiecības, un tā noslēgumā liriskais varonis sapludina vīrieša un sievietes identitāti: "redzi tu esi skaists(a)".

Gruntmanes dzeju raksturo īsas rindas, dramatiska runas plūsma, paātrināta notikumu kustība. Raksturojot telpu un laiku, "Dzērājmeitiņas" liriskais varonis tagadnes formā apdzīvo saimniecību, gan lielpilsētu, gan lauku dzīvi. Tam apkārt ir putni, kas simboliski atveido dvēselisko stāvokli un attieksmi pret realitāti. Īpaša uzmanība jāpiegriež arī floras tēliem, kuri atklāj trauslo, pasīvo stāvokli, ciešamo un statisko: "baziliks uz palodzes dzemdē lapas" (123), bet liriskais varonis identificējas ar visintīmāko ķermeņa vietu, ko asociē ar rukolu – "fasēta bet svaiga / ar ambīciju / kādam nākt par labu" (121).

Lai arī noskaņa šajā tagadnes verbiem piepildītajā "Dzērājmeitiņas" tekstā nav būtiska, vietumis dzejas šķietamajā plakanībā redzami vairāki slāņi, parādās neparastas metaforas, un tekstam piemīt poētiskums, tomēr nepietiekami, tāpēc tēlu semantiskā ietilpība Gruntmanes dzejā bieži raisa asociācijas ar sadzīviskumu, kas savukārt piemīt prozai. Šķiet, dzejoļi pārtop īsziņās, kuras rakstītas izmisuma nosacījumā, vietumis ļaujot vietu pat neveikli izvēlētiem vārdiem un pārliecinoša nobeiguma trūkumam, aprāvumam dzejoļos. Savukārt caur naturāli ieskicētajiem tēliem ieskanas traumatisku attiecību pēdas. Iespējams, teksta poētisko statusu attaisno citi līdzekļi, piemēram, vietumis tiek imitēta latviešu t. s. "nerātno dainu" izteiksme – parādās deminutīvi, atkārtojumi un leksika. Šāda paņēmiena  izmantojums it kā pietuvina (sublimē) visu, kas notiek ar liriskā varoņa "miesu", padara paciešamu dzimumtieksmi un traumas, taču pārsvarā cauri psiholoģiskajai trauksmei jūtamas atsvešinājuma iezīmes: "(..) bezdelīgas nelido uz Āfriku / tās decembrī izlien no kanalizācijas / un uzbrūk no sāpēm jukušajiem atstumtajiem / noknābā asaras / tad ķeras klāt visam / kas palicis truls / sāpes nav jūtamas / aizvainojums kā prezervatīvs uzmaukts uz miesas / anestezējis pulsu un siltumu (..)" (93) Atsvešināto skatu rada ne tikai traumatiskā liriskā varoņa izteiksme un attieksme pret dzīvi, bet arī dzejoļu grafiskais izvietojums lappusē – katrā atvērumā tikai viens, tādējādi tas nesasaistās ar citiem, tam nav nekā blakus.

Iespējams, šī natūrfizioloģiskā dzeja, kas vienlaikus neko neizskaistina un arī neerotizē, ir apzināts izveseļošanās līdzeklis, katarse un grēksūdze. Gluži kā uzsista acs teksta liriskais varonis raugās retrospektīvi, brīžam zaudē atmiņu, brīžam bezapzinīgi, pat bērnišķīgi tas atveido marginālo, to, par ko pieklājīgā sabiedrībā nerunā, un savdabīgā veidā izstāsta cilvēka determinismu un ideālu zudumu, apzinās eksistences nolemtību. Tomēr, pārdzīvojot visu uzasinātā tagadnes laikā un it kā īsās piezīmēs "kraujot" nesaudzīgos realitātes iespaidus, šī acs sadzīst, liriskais varonis turpina dzīvot un izkļūst no krīzes. Jāsecina, ka robežas starp dzīvi un mākslu, starp patiesumu un iztēli ir trauslas. "Dzērājmeitiņa" nepavisam nav ērts un komfortabls dzejkrājums.