Mēdzūla, par kuru tu nezini

Tā kā krājums kopumā apskatīts citos interneta žurnālos, interpretēšu dzejoli no cikla "Mēdzūla" "Dievainēs", kuras 2017. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu:

"div' bērzi pieņem Mēdzūlas krustus

bedības piestāj ceļā uz Liezēres kapiem

mizā krustu grebj miroņa dēls

ļaudis rauj vaļā mūžmāju vāku

pudeļu korķus un kliņģeru kurvjus

glāzītes cilā

kož pīrāgus biezpiena maizes

sveķos satiekas bučojas sābri

kūtsmeita Lija kā dzīvē

guļ apakš plānprāta Fabriciusa

Praulu Knāķis un Purviņu Gaiķēns

kašķus beiguši lipīgā iedobē

aplīk tumšsārtu meža zemeņu klājiens

div' krusta bērzi pieņem Mēdzūlas krustus

es viņiem iedodu vārdus –

Jēkabs un Jāzeps" [1]

Krājums iesākas ar moto dzejoli, ko citēju recenzijas ievadā. Tūlīt aiz tā seko pirmais dzejoļu cikls "Dievaines", kur kā tēls parādās māte. Domāju, šo ciklu varētu saukt par ievadu, jo tas "atver" mītisko laiku krājumā – par māti tiek uzskatīta arī Zeme, kurai nodod mirušo un caur kuru tas kļūst par veli.

Dzejoļu cikls "Mēdzūla" ir trešais krājumā, un tajā ir pieci numurēti dzejoļi. Liriskā persona atsaucas uz reālu vietu, kas atrodas Madonas novadā, Liezēres pagastā. Lai gan dzejoļa laiks ir mitoloģisks, vieta tātad – ģeogrāfiska. Liezēres pagastam raksturīga veļu kulta tradīcija – vedot mirušo uz kapiem, kokā iegriezt krustu. Pastāv divas strīdīgas teorijas, kādēļ šāda tradīcija tika piekopta: "lai mirušais nenāk atpakaļ biedēt mājiniekus" [2] vai "lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz mājām" [3]. Protams, ticējumiem mēdz būt dažādas variācijas, tomēr sliecos domāt, ka pirmā versija ir senāka, tajā vēl nav jūtams sinkrētisms. Par veļu kulta tradīcijas pirmatnīgumu liecina nežēlības aspekts – tā kā senlatviešiem koki ir bijuši svēti un senlatvieši ticējuši, ka tie jūt sāpes vai tajos pat pārmiesojas dvēseles [4], šis rituāls ir bijis nozīmīgs, jo atbildība par aizgājēju it kā tiek uzticēta kokam.

Vispirms aplūkošu dzejoļa ievadrindu: "div' bērzi pieņem Mēdzūlas krustus". Skaitlis "divi" latviešu folklorā ir pabeigtības skaitlis. Kā jumi to godā, asociējot ar auglību, tomēr tiek uzskatīts, ka skaitlī "divi" pastāv binārā opozīcija starp dzīvību un nāvi, līdz ar to "divi" sevī ietver cikliskumu [5]. Piemēram, cilvēka dzīvi ierobežo divi notikumi – ienākšana pasaulē un aiziešana no tās. Šim simbolam pamatojumu saskatām arī mūsdienās, jo – kāpēc gan uz kapiem nesam ziedus pāra skaitlī?

Tā kā bērzs latviešu dainās visbiežāk minēts kopā ar debesu dievībām [6], kā arī ir līdzvērtīgs dzīvības kokam, bērza pieminēšana dzejoļa kontekstā varētu būt ar folkloristiska koda nesošu nozīmi, tomēr uzskatu, ka dzejolī liriskā persona identificē ģeogrāfisku koku, par ko liecina Dabas retumu krājuma [7] projekts, pierādot šāda bērza eksistenci konkrētajā novadā mūsdienās, kamēr senākie krusta koki, kas, starp citu, visbiežāk bijuši skujkoki sava mūžzaļuma (nemirstīguma) dēļ, gājuši bojā vai netiek papildināti ar jauniem krustiem.

Personifikācija "bērzi pieņem" paspilgtina animisma līniju, kas, lai gan latviešu folklorā nefigurē bieži, tomēr ir sastopama.

Nākamajās divās rindās liriskā persona piemin rituālam raksturīgo – krustu griež mirušā vīriešu dzimuma tuvinieks, kā arī tiek minēta vēl viena ģeogrāfiska vieta: Liezēres kapi.

Trešajā pantā darbības vārdi "rauj", "cilā", "kož" rada ekspresiju un atveido bedību ikdienišķību. Liriskā persona turpina aprakstīt lasītājam bēru tradīcijas norisi, kas atbilst vēsturiskajai, tomēr sakāpinot mielošanos, līdz tā kļūst groteska, jo "mūžmāju vāks" tiek tāpat atrauts kā pudeles un kurvji

Vārsma "aplīk tumšsārtu meža zemeņu klājiens" uzbur vizuālu ainu. Manuprāt, šī no pārējiem pantiem atdalītā un mazliet it kā no stāsta un dzejoļa ritējuma "izkrītošā" rinda atklāj ļoti smalku blakus līniju. Kā zināms, meža zemenes tik biezi, kā aprakstīts dzejolī, visticamāk, augtu vien meža izcirtumā. Mēdzūlas krusta bērzi tiek nocirsti cikla pēdējā dzejolī: "Mēdzūlas ļaudis (..) / meklē savējos kritušos krustos", tādēļ es atļaujos izteikt minējumu, ka ar šo rindu autore ne vien uzbur vizuālu ainu, bet arī nemanāmi veido cikla kompozīciju, savienojot ievada dzejoli ar pēdējo no cikla dzejoļiem.

Dzejolis noslēdzas gredzenveida kompozīcijā, no kuras "izspiežas" divas rindas: "es viņiem (bērziem – E. G.) iedodu vārdus – / Jēkabs un Jāzeps". Šie Vecās Derības varoņi ir ilgdzīvotāji, kas mūža gaitā nepārtraukti "nes krustu" jeb pacieš grūtības un ciešanas, ko nolēmis Dievs, gluži tāpat kā krusta koki uzņem mirušos. Manuprāt, šī mīta pieminēšana ir būtiska arī tā aspekta dēļ, ka, lai gan sākotnēji krusta koku tradīcija bija pagāniska, mūsdienās to tomēr piekopj kristieši, tādēļ kokiem vajadzīgi "jauni vārdi".

Šā paša cikla trešajā dzejolī ar ironiju liriskā persona lūkojas uz Albertu Pilsētnieku, kuram nekā nesokas zemsaimniecība. Kad viņš uzzina, ka sēj "zviedru kara kapu laukā", Alberts Pilsētnieks "izlūdzas piedošanu kā prazdams / ne arklu ne lāpstu ne kapli / vairs neiedur laukā / ne / reizes". Dzejā tieši ar humoru ienestais reālistiskums rada mistiskā klātesamību, un cikls, vairākās daļās sadalīts, atgādina koncentrētu, oriģinālu spoku stāstu, kur iezogas mantrām līdzīgi skaitāmpanti: "krusta bērzā griezta vecmamma Emma māj vējā" [8] vai "vidžu vadžu smilkstu smalkstu tukši pakši prom" [9].

Daudzie ticējumi folklorā, kas apraksta pareizu rīcību pēc cilvēka nāves, balstās senlatviešu bailēs par veļu atgriešanos virs zemes, tāpēc mirušos vajadzēja "pienācīgi" aizvadīt, piemēram, mirēja istabā bija jāatver logi un durvis, lai dvēsele tiktu laukā [10]. Pēc neliela ieskata dzejolī redzams, kā autore ļauj mītiskajam ienākt reālajā, kā ģeogrāfiskais un folkloriskais spēlējas cilvēka apziņā, kā ironija un groteska iekļūst aizsaulē. Uzskatu, ka "Dievaines" brīžam līdzinās stāstam: vārsmas pārtop pavisam dzīvās ainās, kur darbojas trešās personas, un, lai gan tā var būt psihes vaina, mani, šo dzeju lasot, vietām pārņem spocīgas tirpiņas. Brīnišķīgi teksti  nepieklājīgos vākos.

[1] Sirmā, D. Dievaines. Rīga: Pētergailis, 2017, 4. lpp.

[2] periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html

[3] Šmits, P. Latviešu mitoloģija. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab., 1926, 53. lpp.

[4] Kursīte, J. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. Rīga: Zinātne, 1999, 127. lpp.

[5] Kursīte, J. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga: Zinātne, 1996, 100. lpp.

[6] Kursīte, J. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. Rīga: Zinātne, 1996.

[7] www.dabasretumi.lv/Raksti/GEnKrustaKoki.htm

[8] Sirmā, D. Dievaines. Rīga: Pētergailis, 2017, 2. lpp.

[9] Turpat.

[10] dom.lndb.lv/data/obj/file/17619204.pdf.