Academic Centre
Romāna virsējais slānis ir prozaisks – tas ir autores ceļojums uz Romu. Viņa vēsta par zobu ārsta apmeklējumu, dzīvokļa atrašanas un īrēšanas sarežģījumiem, iepirkšanos, stipendiju, biļetes iegādi draudzenei un citiem šķietami nenozīmīgiem sīkumiem. Protams, nevar teikt, ka tas nebūtu pietiekami aizraujošs ceļojuma (vai drīzāk vienkārši Romas un itāliešu, jo ceļošana kā process nenotiek) apraksts, taču patiesībā šī ikdienība ir tikai fons un nebūt nav romāna smaguma punkts.
Neraugoties uz ikdienišķajiem aprakstiem, lasot romānu, nepamet kāda mītiska spēka klātesamība. Šķiet, ka ikvienā darbībā un vārdā varētu būt meklējama metaforiska nozīme, lai varētu šķetināt un meklēt Luikas vēstījuma esenci. Protams, romānā ir vērojami arī vispārinājuma mēģinājumi un atkāpes no aprakstītajiem notikumiem un ritējuma – daudz intertekstualitātes un tiešu citātu, filozofisku un dažreiz pat ezoterisku atkāpju no teksta, taču mītiskais slānis ir meklējams kaut kur dziļāk, kodolā.
Visvairāk tas samanāms otrā grāmatas pusē, kad romāna varone (negribētos pilnīgi vienādot autori ar romānā darbojošos "es") sastop garīgo līderi Atspola kungu un viņa aprūpēto ubadzi Magdu. Tieši tajā brīdī mītiskā telpa vairs nav tikai nojaušama, bet tā izvirzās romāna priekšplānā, savijoties stāstījumiem par esošo un reāli notiekošo un refleksijām par pagātni. Tiek nojauktas ne tikai laika telpas, bet arī ģeogrāfiskas telpas – romāna varones apziņa ceļo no Romas uz Igauniju, Vāciju un citām vietām; romānā tēlotie cilvēki iegūst arhetipisku nozīmi, jo tiek noārdītas viņu individuālās īpašības – viņi tiek salīdzināti ar pagātnes cilvēkiem, savā ziņā pat funkcijām.
Tieši tad pavisam skaidri izkristalizējas autores jautājumi par dzīvību un nāvi un to ciešo saistījumu. Par cikliskumu, atkārtojamību un dvēseles nebeidzamo ceļojumu. Protams, tas nav jauns koncepts, taču, iespējams, tieši tāpēc Vīvi Luikas dvēseles ceļojums ar Romu un itāļu kolorītu fonā ir tik emocionāli iedarbīga grāmata, kas pārsteidz. Klusi, bet pārsteidz.
 ir diezgan pazīstama latviešu lasītājam, jo "Ēnu teātris" ("Mansards", 2017) ir autores piektais latviešu valodā izdotais darbs (pirms tam hronoloģiski – romāni "Septītais miera pavasaris" (1995) un "Vēstures skaistums" (1995), dzejas krājums "No smaga prieka" (2009) un dialogs ar žurnālisti Hedi Rosmu "Es esmu grāmata" (2013)). Neskatoties uz to, autores pēdējais veikums joprojām ir spējīgs pārsteigt.
Nē, nē, romāns nepretendē uz eksperimentālu prozu vai jauniem poētiskiem meklējumiem, tas drīzāk pārsteidz ar savu vienkāršību un piezemetību, kurā lasītājs var atrast, ielasīt dzīves esenci, aktualizēt lielos filozofiskos jautājumus. ){kind=link}