Tas, kas paliks pēc tevis

Izlasot romānu, raisījās pārdomas par to, ka cilvēku dzīve ir līdzīga milzīgai puzlei ar ļoti, ļoti daudziem kauliņiem. Lai saliktu šo milzīgo puzli, ir gana daudz jāpiepūlas un jāvelta tam daudz laika. Pirmajā acumirklī šķiet, ka visi puzles kauliņi ir vienādi, reizēm mēs vēlamies kādu kauliņu ievietot tur, kur tas nav paredzēts, un brīnāmies par to, kāpēc mums nesanāk pareizs attēls. Mēs veidojam intrigas un pārliecinām par savu šķietamo patiesību arī apkārtējos, tādējādi veidojot kroplīgu attēlu.

Kāpēc pārdomas par puzli? Manas asociācijas un domas ļoti ilgi saistījās ar šo salīdzinājumu, jo, tieši lasot "Mandeļu vācēju", man bija sajūta, ka es un visi pārējie grāmatas varoņi liek Mandeļnieces (jeb īstajā vārdā Marijas Rozālijas Indzerillo) puzli. Grāmatas varone ir aizgājusi no šīs saules un aiz sevis atstājusi mantojumu ģimenei, kurai visu mūžu kalpojusi. Rodas neizskaidrojams jautājums: kur Mandeļniece ir ņēmusi šādas bagātības? Teorijas, spriedumi un apvainojumi sekos cits pēc cita visas grāmatas garumā, bet vai visi uzzinās patiesību? Eļļu ugunij pielej mafijas krusttēva Vinčenco Ankona ierašanās Mandeļnieces bērēs. Kas šī sieviete bijusi mafijas krusttēvam? Meita, darījumu partnere vai mīļākā? Un vai Mandeļniece tik tiešām ir bijusi Orācio Alfallipes mīļākā, ne tikai kalpone?

Trīsdesmit dienas, no kurām deviņas bija aprakstītas romānā, es biju lieciniece tam, kas notiek pēc cilvēka nāves. Es ar to nedomāju cilvēka ķermeņa apbedīšanu, ziedu nolikšanu un līdzjūtības vēlējumus. Runa ir par cilvēka atstātās mantas ķidāšanu, kā arī noslēpumus un noklusētus faktus. Brīdis, kad vairs tenkas par sevi nevari iespaidot, bet tās plūst pašas pa cilvēku straumi. Cik tad vairs ir nozīmīgi, vai tas, ko cilvēki runā, ir cildinoši vai, tieši pretēji, zākājoši un noniecinoši? Pārbaudīt, cik plaša ir cilvēku fantāzija, ja tā saistās ar cita cilvēka dzīves šketināšanu. Šajās dienās es vēroju, ka arī elitāra ģimene plēšas par mantojumu, statusa saglabāšanu, un tai pašā laikā paši to grauj. Mandeļniece bija sieviete ar šķautņainu raksturu, un tas pat parādās pēc viņas nāves, jo savu mantojumu viņa pasniedz ļoti interesantā veidā, esot klātesoša visos saņemšanas nosacījumos un pārbaudījumos.

Grāmatas vizuālais noformējums un nelielā anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāciņa varētu lasītājam dot cerības par Sicīlijas gleznaino ainavu tēlojumiem, bet tas visu sarežģīto notikumu virpulī ies secen un atliks vien pašam aizvērt acis un censties atmiņā atsaukt kādu interneta vidē redzētu Sicīlijas attēlu.

Neizsakāms pluss ir grāmatas beigās sniegtais personu rādītājs, kas lasītajam neļaus samudžināties cilvēku un radu rakstu pinumos. Es šo autores darbu vēlētos saukt par lielisku brīvdienas lasāmvielu, kad varam un vēlamies nodoties ļaužu intrigām, sekot līdzi notikumu virpulim, kad pašam dzīvē pietrūkst neliela "pipariņa".