Latvijas stāsti. Šekspīrs satiek Blaumani. Tilžas stāsti. Čiuļs sateik čangali

Projekta mērķis itin vienkāršs – ieviest jaunas dvesmas latviešu amatierteātros un iepazīstināt ar kopienas teātra metodēm, ko arī četrās meistarklašu sesijās aptuveni 80 dalībnieki cītīgi mācījās tādu ekspertu kā Jana Villema van den Bosa (Jan Willem van den Bosch), Emmas Batesti (Emma Battesti), Baņutas Rubesas un citu speciālistu vadībā. Kopienas teātris pasaulē ir plaši pazīstams, bet Latvijas amatierteātros par to līdz šim bija maz kas zināms, kur nu vēl izmantots praksē.  Tas sevī apvieno ne tikai vairākas profesionālā un amatierteātra formas un metodes, bet arī antropoloģijas, stāstniecības un  folkloristikas elementus, jo galvenais kopienas teātra mērķis ir izzināt kādas kopienas fenomenus, īpatnības un stāstus, kas ir nozīmīgi šiem cilvēkiem, tādējādi ne tikai pašiem aktieriem, bet arī kopienas dalībniekiem liekot saprast, cik lieliski viņi ir – no malas jau vieglāk saredzēt visu skaisto, kas ikdienā paslīd garām.  “Galu galā, cik ilgi gan var iestudēt "Greizā spoguļa” (krievu humora šovs "Krivoje zerkalo" – autores piezīme) skečus, apnīk taču!" teica Inese Daukste – viena no meistarklašu dalībniecēm, Tilžas un Vectilžas amatierteātru, Balvu Teātra studijas režisore, kurai iegūtās zināšanas jāliek praksē un jāiestudē izrāde savā amatierteātrī. Inesei palīgos devāmies mēs – divas folkloristikas studentes Zane un Ilga –, lai palīdzētu Inesei savākt stāstus par Tilžu, tās vēsturi un cilvēkiem, un jau jūnijā šie  stāsti, pārvērsti pašu vietējo spēlētā izrādē, tiks rādīti tilženiešiem. Pats projekts, Tilža un savāktie stāsti ir tik interesanti, ka nevaru slēpt sveci zem pūra, viena pati šifrēt savāktās intervijas un priecāties, cik lieliski cilvēki, vietas un lietas ir Latvijā, tāpēc rakstu sērijā "Tilžas stāsti. Čiuļs sateik čangali" stāstīšu, kā mums gāja trīs ekspedīcijās Tilžas pusē.   

Virsrakstam (esmu pārliecināta, ka tilženieši neapvainosies) ir divas nozīmes. Pirmkārt, mēs, divas studentes no Rīgas, tātad čiuļīnes, braucam uz Latgali – Balvu novada Tilžu. Otrkārt, pašā Tilžā latgalieši ir satikušies ar vidzemniekiem, kurzemniekiem un sēļiem, kas kādreizējā Kokorevā (Tilžas nosaukums līdz 1926. gadam) ienākuši 19. gadsimta beigās, kad muižkungs bez maksas dalījis zemi. Ceļinieki, ieradušies sev piešķirtajos zemes gabalos, līdzi bija ņēmuši ne tikai ceļa kulītes, bet arī latviešu valodu bez latgaliešu izloksnēm un luterāņu ticību, ko savās ģimenēs glabā un kopj vēl joprojām. “Čiuļu golvyspiļsāta”, kā paši iedzīvotāji sauc savu Tilžiņu. Tā nu Tilžas kultūrvēsturiskais konteksts un mūsdienu sabiedrība veidojusies itin raiba. Pašu tilženiešu lepnums ir četras baznīcas (pirmās brīvvalsts laikā bijusi arī sinagoga, tātad 5 dievnami), turklāt trijās no tām – katoļu, luterāņu un pareizticīgo – vēl joprojām regulāri  notiek dievkalpojumi. Baptistu baznīca pēdējās ekspedīcijas dienās mums sagādāja patīkamu pārsteigumu, bet par visu pēc kārtas.

Pirmo reizi uz Tilžu devāmies oktobra beigās. Neklausot "Waze" un meklējot īsākos ceļus, apmaldījāmies Gulbenē, bet pēc tam braucām pa zemes ceļu, kurš, kā beigās izrādījās, bija slēgts remontdarbu dēļ. Galamērķī ieradāmies ar mašīnu, kas bija pārvērtusies dubļainā karietē. Pelēkā miglā ietītajā Tilžā iebraucām jau ap pusdienām un satikām Inesi, kas mūsu naktsmājās – Tilžas internātpamatskolā (TIPS, tik mīlīgs saīsinājums) – bija mums atvedusi pusdienas. Latgaliešu viesmīlība, protams. Paēdušas uzreiz ķērāmies pie darba, jo šajā dienā bija sarunātas vairākas intervijas. Pirmā no tām  pie Irēnas – dziedātājas, kas vairāk nekā 20 gadus dziedājusi Tilžas folkloras kopā. Un kā viņai skan vēl joprojām! Brīnišķīgas kāzu melodijas, līgavas raudināšanas dziesmas un pēc atkārtotiem lūgumiem un zvērestiem, ka ne tādas dziesmas vien esam dzirdējušas, Irēna mums nodzied arī pāris piemērus no kāzu apdziedāšanās dziesmu smagās artilērijas. Kautrīgie latvieši. Smieklīgi. Ierakstījušas, pierakstījušas un pārfotografējušas viņas dziesmu kladītes, atkal tikāmies ar Inesi, lai dotos uz Tilžiņas sabiedriskās dzīves sirdi – Kultūras namu.

Kultūras namā, Tilžas kultūrvēstures izpētes centrā, satiekam tā vadītāju Ruttu (katram filologam šīs sievietes vārds ir īsts saldais ēdiens un galvassāpes vienlaikus, turklāt Latvijā dzīvo trīs dāmas ar šādu vārdu). Starp sviesta ķērnēm, vērpjamajiem ratiņiem un Tilžas tautastērpa brunčiem, kuros sastopamas latviešiem visai neraksturīgas krāsas – dzeltena un gaiši zila –, pamanām kādu fotogrāfiju. Tajā redzama liela liepa un klāt paraksts "Leģendārā liepa baznīcas dārzā". Vaicāta, ar ko tad šī liepa tik leģendāra, Rutta stāsta: "Viens karavīrs ir nācis mājās no cīņu lauka. Piekusis un noguris viņš piesēdis pie liepas un saulītē aizmidzis. Un viņš redzējis sapnī, ka balss (tas, protams, nebija eņģelis)  viņam saka: "Šinī vietā jāceļ baznīca." Un tāpēc arī uzcēla tur baznīcu." Stāsts gluži kā pēc parauga – nomaldījies ceļinieks, vīzija, viss kristīgās līnijās ieturēts. Bet, vaicājot tilženiešiem kādu stāstu par baznīcas liepu nākamajās ekspedīcijas dienās, atklājās pavisam cits stāsts. Inese, iespējams, pašai to neapzinoties, pareizā secībā mūs veda pie stāstniekiem. Leģenda par baznīcas liepu gluži kā sniega pika katra nākamā stāstītāja interpretācijā vēlās un kļuva arvien lielāka un pilnāka ar noteiktiem vārdiem un vietām. Vienīgā atšķirība – tā ievērojami atšķīrās no Ruttas stāstītā. Jau tajā pašā vakarā, ciemojoties pie Zelču pāra, vīrs Jāzeps mums stāstīja, ka aptuveni 10 kilometru attālumā no Tilžas ir Lutenānu purvs. No turienes bijis viens vīrs, kas sākumā lūdzies pie akmens netālu no Dambīšu mājām un vedis naudu akmenim, lai tur uzceltu baznīcu. Pēc tam pārdomājis un turpinājis lūgšanu un ziedošanu pie liepas (kur, kā klīst runas, ir bijusi svētvieta). Tur arī 1925. gadā uzcēla baznīcu. Arī nākamajā dienā, kad viesojamies pie divām dāmām, viņas vēsta līdzīgu stāstu, kā vienu no ziedojamajām dāvanām minot arī vasku. Apbrīnojams stāsts, kurā vērojams pagānisko un kristīgo tradīciju sinkrētisms. Nauda un vasks jau izsenis latviešu folklorā ir bijuši vieni no izplatītākajiem ziedojumiem – nauda savas vērtības dēļ, bet vasks folklorā tiek uzskatīts par dievišķās gaismas simbolu, jo to rada bite: tumsas un gaismas telpas starpniece, kas palīdz darināt gaismu dievībām. Tā nu latviešu mitoloģijas dievišķās gaismas simbols tika vests akmenim un liepai, lai uzceltu katoļu baznīcu.

Vēlā vakarā atgriežoties internātskolā, pirms gulētiešanas abas ar Ilgu pārbaudām, vai zem mūsu gultām neviena nav. Varbūt mūžīgā migla, kas Latviju ieskauj visu oktobri un novembri, varbūt svešā vieta bija vainīga pie mūsu muļķīgajām darbībām. Turklāt cilvēks nekad nevar būt pārāk piesardzīgs – īpaši, ja esi folkloras students tukšā internātā istabā bez aizkariem. Veļu laiks galu galā.

Dzīvas un veselas otrās dienas rītā dodamies uz luterāņu baznīcu, kur mūs jau gaida Aina – luterāņu baznīcas pārzine –, kas izrāda visu baznīciņu un draudzes māju.  Aina lepni stāsta, ka nāk no Sēlijas un viņas senči šeit ieradušies 19. gadsimta beigās. Tāpēc viņa ir luterāne – lielākoties visi iebraucēji šeit, kā viņi paši saka, ir luturi. Pirmajā dienā apskatījām arī katoļu dievnamu – leģendāro liepu tā arī neieraudzījām, no tās palicis vien celms, bet pati baznīca, nokrāsota dzeltenā krāsā, spīd kā tā vaska izskatā personificētā dievišķā gaisma, kas reiz vesta liepai. Gluži kā pirmajā termodinamikas likumā – nekas nezūd, viss tikai mainās. Luterāņu baznīciņa, kas gan atrodas mazliet nomaļus, ir jaunākā baznīca Tilžā. Turpat netālu reiz bijis zaļumplacis, kur mūsu stāstnieki jaunībā griezuši dančus, meitenes lūgušas Tilžas puišus aizstāvēt viņas no cittautiešiem, kas nākuši uz ballēm un nav bijuši pārāk draudzīgi, zaļumplacī varējis satikt kā katoļu, tā arī luterāņu mācītājus. Tagad no zaļumplača palicis vien aptuvenais virziens un stāsti gluži kā no Blaumaņa daiļrades.

Pirmo ekspedīciju noslēdzam ar ciemošanos pie divām dāmām – Janīnas un Alīdas. Janīna ir Alīdas brāļa sieva, abas dzīvo vien dažu soļu attālumā viena no otras un, kā pašas stāsta, brīvajā laikā sēž mājas priekšā un atceras vecos, labos laikus. Un kā nu ne – Janīnas vecāki Ulmaņlaikos bijuši gaļas veikala īpašnieki, turpat netālu bijusi ceptuve, aptieka, vairāki ebreju veikaliņi, varēts nopirkt saldumus… Vienīgais, pašai meitenei ne vienmēr bijusi nauda, lai tos nopirktu. Bet bijis taču veikala kases aparāts! Lai vecāki turpinātu mierīgi atpūsties blakus istabā un nedzirdētu, ka kases aparāts tūlīt tiks mazliet atbrīvots no naudas un pārvērsts konfektēs, meitene, taisot to vaļā, skaļi dziedājusi. Vēl joprojām Janīnai, stāstot par jaunībā piedzīvoto, acīs deg viltīga uguntiņa. Un tas nekas, ka blēņu stāsti mijas ar kara laikā piedzīvoto, zaļumplača baļļu piedzīvojumus aizēno atmiņas par izrēķināšanos ar partizāniem vai ebreju iznīcināšanu. Tas viss ir sīkums! "Kas prūt, tys i dzeivoj!" saka Janīna un smaida ne vien ar acīm, bet arī dvēseli.

Pēc pēdējās intervijas saprotam, ka Tilžu neatdosim nevienai citai pētnieku grupai. Arī plāns nākamajai reizei jau gatavs – vairāki stāstnieki, kapi, pieminekļi, pareizticīgo baznīca un katoļu priesteris, par kuru jau šajās ekspedīcijas dienās dzirdēti atzinīgi vārdi ("Oi, meitinis, ja jyus zynuotu! Mums eņgeļs atsyuteits!"). Jautrība sitīs augstu vilni.