Kinematogrāfa un baudas pielūgsme

Jāatzīstas, ka pirmie divi elementi, kas piesaistīja uzmanību un radīja vēlmi izlasīt šo Nabokova darbu, bija tā anotācija, kas šķita bezgala līdzīga rakstnieka slavenākajam romānam "Lolita" (1955), un atmiņā paliekošais, vizuāli elegantais grāmatas vāka dizains, ko veidojis Jānis Esītis. Var teikt, ka romāna vizuālais noformējums arī ir kā kadrs, tverts ar kinematogrāfisku precizitāti, kas zīmīgi sasaucas ar darba galveno varoņu iepazīšanās epizodi un akcentē sievietes tēlu, kam grāmatas notikumos ir izšķiroša un liktenīga nozīme.

Par pašu kinematogrāfiskāko darbu dēvētā Nabokova romāna "Camera obscura" notikumu centrā ir pusmūža vīrieša Bruno Krečmara attiecības ar pusaudzi Magdu Petersu. Izlasot šo aprakstu, protams, liekas, ka vēl banālāku un klišejiskāku sižetu nevarētu izveidot, tomēr tas, kā autors risina notikumus, šķetina tēlu noklusētās domas un atklāj tumšākajos dvēseles nostūros paslēptos skeletus, radot jūrnieka meistarībā savītu mezglu, kurā iepītas intrigas, greizsirdība, atriebība, mīlas trijstūris, garīgs un fizisks aklums, šokējoša nežēlība, ko izraisījuši disfunkcionāls saprāts un mīlas, precīzāk, iekāres, apžilbināta cilvēka būtība, ir šī romāna ģenialitātes atslēga.

Darba galvenais maskulīnais tēls Bruno Krečmars attēlots kā tipisks pusmūža krīzes mocīts vīrietis, kam deviņus gadus rūpīgi veidotā un koptā ģimenes ligzdiņa nu kļuvusi par vienmuļu un blāvu, atmiņā ataustot neveiksmīgajiem un gurdenajiem romāniem un slepenajai, taču spēcīgajai vajadzībai iegūt jaunu skaistuli. Kad bagātais un visai izskatīgais vīrietis sastop sešpadsmitgadīgo Magdu, visa viņa būtība, instinkti, izjūtas tiecas pēc meitenes, kaistot slimīgā, bezjēdzīgā un nepārvaramā iekārē: "Jebkura doma par Magdu, par viņas tievo pusaudzes ķermeni un zīdaino ādu ikreiz radīja kājās trīsas, vēlmi ievaidēties. Solītie pieskārieni likās tāda svētlaime, ka vēl lielāka nav iespējama." (36) Bruno tēlu autors izstrādājis izteiksmīgu un pārliecinošu, tomēr, lasot darbu, garlaicīgs, pat nedaudz kaitinošs kļūst vīrieša vienveidīgais, pliekanais skatījums uz sievieti kā viņa nerealizēto tieksmju un vēlmju apmierināšanas objektu, tādējādi kultivējot patriarhālajam sabiedrības modelim raksturīgo domāšanas veidu, kas balstīts sievietes pakļaušanā un izmantošanā, lai gūtu dažādu apmierinājumu. Var teikt, ka grāmatā ietverts tipisks vīrišķā skatījums uz sievišķo ar tam šķietami piedienošo lomu un kārtības sadalījumu (saimnieks – pakļautais). Lai gan Bruno, sarunājoties ar Magdu, piemin mīlestību, tomēr, loģiski spriežot un vērtējot, jāsecina, ka šajā romānā nav iespējams rast piemēru patiesai un nesavtīgai mīlestībai, vismaz starp abiem galvenajiem varoņiem noteikti ne. To pilnībā nomainījusi un aizstājusi apsēstība ar miesisku baudu (Bruno), kā arī vēlme būt bagātai, slavenai, veiksmīgai (Magda).

Magda Petersa uzskatāma par šī romāna femme fatale, par kuras lielāko trumpi kļūst viņas jaunavīgais, reizē bērnišķīgi piemīlīgais vizuālais tēls, kas spējīgs nabaga vājo vīrieti pakļaut un iznīcināt. Pārdzīvojusi nelaimīgu un trūcīgu bērnību, Magda pakāpeniski pārtop čūskai līdzīgā, viltīgā un izveicīgā jaunā sievietē, kas vienmēr spēj rast sev nepieciešamās ērtības un izdevīgumu, bieži vien šo nolūku īstenošanā prasmīgi izmantojot pretējo dzimumu un tā vājības. Magdu pilnībā savā varā pārņēmusi kinematogrāfa iedvestā spozme un izsapņotais Holivudas dīvas tēls, un tieši Bruno Krečmarā viņa redz savu kvēlāko alku piepildījumu, precīzāk, līdzekli, ar kura palīdzību sasniegt iecerēto. Kaut arī vairākkārt Magdas rīcība šķiet nepieņemama, pat amorāla, tomēr viņas tēls vērtējams kā uzmanību saistošākais.

Romāna vēstījums rit trešajā personā. Tā centrā ir viszinošā vēstītāja visaptverošais skatījums, tādējādi lasītājam ir iespēja iepazīt visu darba varoņu iekšējās izjūtas, ārēji noklusēto un viena un tā paša notikuma izklāstu no vairāku tēlu perspektīvas. Jāsaka, ka nemitīgā fokusa maiņa no viena tēla uz nākamo vērtējama kā viena no romāna sižeta veiksmīgākajām īpatnībām, jo šādā veidā pastāvīgi tiek saistīta lasītāja uzmanība. Arī darba valoda veidota lakoniska, raita, pietiekami izteiksmīga. Paralēli pamatstāstījumam iekļautas arī dažas analepses un prolepses, tomēr tās netraucē vienmērīgai un skaidrai vēstījuma uztverei. Jāpiebilst, ka romāns izdevies patiesi kinematogrāfisks. Ainas jeb nodaļas nepārtraukti nomaina cita citu, radot filmas kadru pārejai līdzīgu efektu. Visas tekstuālās epizodes savijas vienotā, spriedzes bagātā sižetā, kas savos straujajos un negaidītajos pagriezienos lasītāju notur tik ilgi, līdz nebūs sasniegts grāmatas atrisinājums. Darbā ietverti arī daži īpaši zīmīgi simboli, kuri, līdzīgi nelielam, bet pietiekami spilgtam kameras zibsnim, attēloti visā romānā. Par vienu no tiem uzskatāma sarkanā krāsa, kas izteiksmīgi rotā vairumu Magdas apģērbu un kas kļūst par ievērojamu pilsētas ainavas tonējuma daļu vakarā, kad notiek liktenīgā Bruno un Magdas satikšanās: "Pāri ielai, izgaismota sarkanām lampiņām, pielejot sniegu ar saldu, aveņsārtu atblāzmu, spīdēja mazītiņa kinematogrāfa izkārtne. [..] Lija lietus, sarkans spīdēja asfalts." (12, 14) Magda Bruno šķietami bālajā un vienmuļajā ikdienā ienes krāsainību un košumu – kaislības un asins sarkano, kas ar savu izteiksmīgo spilgtumu apžilbina un apreibina. Kā otrs simbols, reizē arī būtiska norāde tekstā, minams ierocis. Šis objekts piesaukts jau pirmajā grāmatas nodaļā: "Galu galā, nevar paņemt brauniņu un nošaut svešinieci tikai tāpēc, ka viņa tev iepatikusies." (8) To, ka iepriekš minētajam brauniņam būs izšķiroša nozīme romāna notikumu attīstībā, iespējams nojaust jau no pirmajām lappusēm, tāpat līdz ar šo ieroci klātesoša ir nāve, kuras vārgā, bet noteiktā un skaidrā dvaša nemitīgi elpo starp varoņu dialogiem, monologiem, domām, tādējādi atgādinot mūžseno patiesību, ka par visu savā dzīvē izdarīto (gan labo, gan slikto) ir jāsaņem pelnītā samaksa, un šis brīdis, agrāk vai vēlāk, bet ir gaidāms vienmēr.

Romānu "Camera obscura" varētu dēvēt par Vladimira Nabokova perfekti izstrādāto eksperimentu nežēlības atainojumā. Soli pa solim autors ar ķirurga cienīgiem skalpeļa griezieniem sīki un detalizēti lasītājam atklāj cilvēka dvēseles tumšākos slāņus, kuros kā miljoniem vērti dārgakmeņi rūpīgi apslēpti prātam neaptverami nežēlības veidi un izpausmes. Turklāt, mazākas vai lielākas, slēptākas vai atklātākas, šādas tumšās obskūra kameras telpas mitinās ikvienā dzīvā dvēselē, atzīstam to, vai ignorējam.

P. S. Labi, ka ir izgudrota tāda terapeitiska nodarbe kā grāmatu lasīšana, kas profilakses nolūkos ļauj atkal sastapt un draudzīgi uzsist uz pleca vai sarāt savus iekšējos velnus un dievus.