Iemācīties dzīvot ar vienu un otru

Grāmatžurnāls iesākas ar atdzejas darbnīcas dalībnieku atdzejotajiem fragmentiem no angļu dzejnieka Viljama Bleika poētiskā prozas darba "Debesu un elles laulība". Bleiks raksta par cilvēka piecām maņām, nemitīgi tās piesaucot un dodot nozīmīgu vietu cilvēka dzīvē. Savā ziņā šo darbu var saukt par notikumu imitēšanu – viņš atdarina biblisko pasauli un tajā ritošās darbības, nepārtraukti jaucot kopā debesis un elli ("Kad es gāju caur elles liesmām, Gara baudījumu aplaimots (..)" (21)). Tāpat Bleiks uzsver, ka dvēsele ir ķermeņa daļa. Tās nav divas atdalāmas un atsevišķi pastāvošas matērijas – cilvēka ķermenis nespēj pastāvēt bez dvēseles un vice versa. Būtiski pieminēt absolūti brīnišķīgo apcerējumu ar nosaukumu "Elles sakāmvārdi". Tie ir ačgārni un pretrunīgi, pareizi un šķīsti, filozofiski un viedi. Grēks tajos sajaucas ar šķīstību un kļūst par vienu veselumu. Taču ko tur daudz apcerēt, lai Bleika vārdi runā paši par sevi:

            "Apdomība ir bagāta un neglīta vecmeita, ko lenc Nespēja." (23)

            "Met upē to, kam ūdens tīkams." (23)

            "Tas, kuram seja neizstaro gaismu, nekad nekļūs par zvaigzni." (23)

            "Muļķības laiku pulkstenis mēra, gudrību nespēj mērīt nekas." (23)

            "Cietumus uzceļ no likuma akmeņiem, priekamājas – / no reliģijas ķieģeļiem." (23)

            "Sievietes kailums ir Dieva meistardarbs." (24)

            "Ja citi nebūtu muļķi, mēs tādi būtu." (25)

            "Tīkama prieka dvēseli nav iespējams apgānīt." (25)

            "Vislabākais vīns ir vecākais, vislabākais ūdens ir jaunākais." (25)

Pēc skaista sākuma seko tikpat skaists turpinājums – prozas darbnīcas dalībnieku rakstītie stāsti. Jāteic, ka stilistikas un tehnikas ziņā visi kā viens ir ļoti labi nostrādāti. Katrs naratīva kauliņš ielikts atbilstošajā vietā, neradot kādus liekus robus vai vēlmi piekasīties. No sižetiskā viedokļa stāsti ir ļoti dažādi – no reālisma līdz post(post?)modernismam, no iespējamiem notikumiem līdz fantāzijai utt. Taču kopā tos cik necik mēģina saturēt grāmatžurnāla nosaukums, kas arī veido nosacītas divas daļas, kurās iekļautie stāsti sadalīti (jāmin, ka tos sadala arī divi dažādi burtveidoli). Tātad šeit sastopami tie, kuri iederas debesu kategorijā, un tie, kuri ir elle. Abu kategoriju stāsti savstarpēji mijas, secība liek nokļūt vienā un paralēli arī otrā, neļaujot iedzīvoties vispirms debesu pasaulē un tad plūstoši noskaņoties ellei vai otrādi.

Bez jebkādas mierīgas iesildīšanās priekšā tiek celta pēcnāves dzīves iespējamība. Nekavējoties rodas virkne eksistenciālu jautājumu, uz kuriem stāsta autore Linda Curika atbild ar iespēju iegūt vīzu un aizbraukt paciemoties pie mirušajiem radiem un draugiem. Uz mirkli šķiet, ka tā būtu ideālā pasaule, kurā dzīvot, taču, atgriežoties loģiskajā realitātē, ir skaidrs, ka dzīve tad vairs nebūtu interesanta. Kāda visam vairs jēga, ja cilvēce uzzina pašu galveno noslēpumu – kas ar mums notiks pēc nāves? Arī stāsta varoņu dzīvi šis fakts sagriež pilnīgi kājām gaisā.

Gribas teikt, ka katrs nākamais stāsts ir kā belziens pa galvu, kas liek pārmest domāšanu uz citu, citu un atkal pavisam citu realitāti un nerealitāti. Jo, piemēram, tālāk seko dažādas saspēles ar dzīvību un nāvi. Signes Viškas stāstā jauns zēns savā ziņā iziet iniciācijas ceļu, kur sākumā nāvi uztver kā kaut ko bailīgu un šausmīgu (pielīdzinātu ellei), taču pie pēdējās (kopā viņš piedzīvo trīs miršanas) saprot, ka tā ir normāla parādība. Šo tēmu turpina Mārtiņš Pommers ar daudz gaišāku, gribētos pat teikt, mīļāku, stāstu par vecmāmiņu, kura noslēgumā savu dzīvi turpina kā koks pagalmā. Jāatzīstas, ka fantāzijas un fantastikas žanra darbi nav mans lauciņš, tāpēc padziļinātākai analīzei nenodošos. Varu vien teikt, ka šajā grāmatžurnālā iekļautie bija patiešām aizraujoši. Pommera stāsts patīkami pārsteidza ar izdomas lidojumu un nereālā pārvēršanu pavisam īstajā (vismaz liekot noticēt, ka tas var notikt pavisam reāli). Tieši to pašu var teikt par Ievas Melgalves šajā grupā – dzīvības un nāves spēle – iekļaujamo veikumu, kas savā ziņā jau balansē uz šausmu literatūras žanra robežas.

Pilnīgi lielisks ir Andreja Vīksnas stāsts "Duelis". Minēšu vien to, ka tas ir balstīts uz patiesiem notikumiem, kurus vērīgākie lasītāji sapratīs jau no pirmajām rindām. Turpretī totālu galvas mežģi sarīko Marija Luīze Meļķe. Viņa izmanto kaut ko līdzīgu apziņas plūsmai, veidojot dažbrīd pilnīgi nesakarīgus un bezsakarīgus vārdu virknējumus, kuri šķietami varētu strādāt tikai dzejā. Taču Meļķe gāž šo pieņēmumu, jo, re, cik labi tas izskatās viņas stāstā. Tiesa, sākumā izklausās pēc pilnīga sviesta, un gribas šķirt tālāk uz nākamo stāstu, bet tā būtu ļoti liela kļūda.

Teksta sadaļu noslēdz publicistikas darbnīcas dalībnieku "Mazo lietu vārdnīca". Tie ir īsi informatīvi apcerējumi, kuri balansē uz publicistikas un prozas robežas. Tāpat tie dod nelielu ieskatu nometnē notiekošajā, kas uz brīdi rada klātbūtnes sajūtu arī lasītājam un sniedz iespēju ieskatīties autoru ikdienas gaitās Mazirbē.

Grāmatžurnālu papildina Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozares studentu ilustrācijas, un izdevums pieejams ar divu veidu vāka noformējumu, manās rokās nonāca Jūlijas Blaževičas zīmētais, otra autors ir Svens Neilands. Melnbaltās grafikas ļoti labi iekļaujas grāmatžurnālā, papildina tekstuālo daļu, kā arī sniedz vizuālu baudījumu. Mazliet mulsinošs gan ir noslēgumā lasāmais paziņojums "Grāmatžurnālā neiekļuvušās ilustrācijas", kuram seko 22 ļoti iederīgas un stāstus ilustrējošas bildītes. Paradoksāli, bet tās taču atrodas šajā izdevumā, tiesa, ne blakus tekstam, kā visas pārējās, bet tās tur ir.

Noslēgumā, bez šaubām, jāpiebilst, ka pēc jauno autoru veikuma izlasīšanas no tiesas gribas labsajūtā nopūsties un pasmaidīt. Secinājums – latviešu literatūra ir drošās rokās. Ceru, ka no jaunās paaudzes pavisam drīz sagaidīsim spilgtus debijas dzejas/stāstu krājumus vai romānus!