Tilžas stāsti. Čiuļs sateik čangali. II daļa

Ilga ir rīdziniece, bet es… Es visiem stāstu, ka esmu no Varakļānu puses, lai gan visu mūžu dzīvoju Garkalnē. Par  manu spēju runāt latgaliski gan nav melots – vasaras un brīvdienas pavadot pie vecvecākiem Murmastienē, tīri labi intervijās varu izmantot vecvecāku iemācīto izloksni. Varakļānu pusē gan valodiņa atšķiras. Jau otrajā reizē viesojoties Tilžā, pamanīju, ka arī es esmu sākusi pagātnes darbības vārdus veidot ar izskaņu -ova, kā to dara Tilžā. Ja Murmastienē saka, piemēram, dzīduoja, tad šeit – dzīdova, struoduoja – struodova. Turklāt folkloristam nav nekādu kompleksu runāt tādā dialektā, kā runā viņa intervējamais – padzīvojot 2 dienas kādā Latvijas vietā, izloksne ātri pielīp. Tik garš ievads par valodu tāpēc, ka šoreiz ekspedīcijā daudz runājam par visu latgalisko – valodu, cilvēkiem un vērtībām.

Ar Ilgu un Inesi bijām sapinušās datumos, tāpēc ieradāmies nedēļu agrāk nekā Inese, Tilžas amatierteātra režisore, mūs gaidīja. Iebraukušas, iekārtojušās citā internāta spārnā un skolā saņēmušas komplimentus: "Skolotāj, kur jūs tik skaistas meitenes dabūjāt?", uzreiz nolemjam doties uz Vectilžu. Agrāk, kad Tilžas nosaukums bija Kokoreva, Vectilžu saukuši par Tilžu, Vectilžas ezeru – par Tilžas ezeru. Visam piekabinot klāt priedēkli vec-, arī pati vieta šķietami sākusi novecot un pieklust. Viesojamies Vectilžas pagasta pārvaldē un bibliotēkā blakus – Vectilžas  Gaismas pilī, kuras plauktos atrodamas ne tikai prāta, vārda un kultūras gudrības, bet arī Vectilžas bagātības – cauri plauktiem vijas vietējas amatnieces radītās jostas, kurās ieausta Latvijas mīlestība un vietas piederība.

Pēc Vectilžas ceļš mūs ved vēl gabaliņu tālāk – dodamies pie Domicellas un Jāņa. Domicella mūs sagaida viena – Jānis vēl mežā zāģējot malku, bet drīz jau būšot atpakaļ. "Johaidī, šitaids laiciņš, taida struduošana!" pārnākot mājās, saka Jānis. Acu priekšā redzu skatu, kā Jāzeps gandrīz tāpat priecājas par siena gāšanu filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Beidzot ieraugām Loginu pāri kopā – Jāni un viņa Domicellu. "Myusem mīlesteibu nu pyrmo acu uzmetiena. Jā. I kuoda pyrmajā dīnā beja mīlestība, taida šudin veļ iraida," stāsta Domicella. Un patiesi – kā vēl joprojām Jānis skatās uz savu Domīti. Arī Jānis stāsta to pašu – kā māsas meitas kristībās ieraudzījis savu sānu kūmu, tā arī uzreiz iemīlējis. Apprecējušies gan tikai pēc 4 gadu pazīšanās un nu jau 53 gadus dzīvo kā cimds ar rociņu. Vai balzams ar stopciņu. Vaicāts, kā gan var nodzīvot tik saticīgi, Jānis saka, ka galvenais ir censties ar visiem satikt pa labam. Sava taisnība ne vienmēr ir jāpierāda. Domicella par šo Jāņa atbildi vien viltīgi nosmaida.

Interesants stāsts ir arī par vietu, kur viņi dzīvo – Jāņa tēvs zemi laimējis loterijā savā kāzu dienā. Toreiz Brīvības cīņu dalībniekiem bijusi iespēja izlozē iegūt zemes gabalu. Jāņa tēvs šajā dienā izvilcis pavisam laimīgu lozi – gan sievu, gan pats savu zemīti. Zemes gabals gan bijis purvains un slapjš, tādēļ mājas stūri būvēti uz celmiem. Ceļu uz māju, kas atrodas krietnu gabaliņu no lielā ceļa, uzbēruši paši savām rokām, tāpēc tagad ceļš līdzens kā galds. Lielpilsētu meistariem derētu pamācīties. 

Vakara noslēgumā Jānis atnes savas ermoņikas. "Cikom jis jauns beja, tykom spieļova, kamār mani pīmuonieja!" nosmej Domicella. Jāņa izpildījumā dzirdam visu 20. gadsimta vidus večerinku dziesmu zelta fondu, turklāt tikai retā no dziesmām ir latgaliski. "Baltiski jau lobuok izguoja," Jānis taisnojas. Bet latgaliski runāt viņi nekautrējas – agrāk gan, īpaši uz Rīgu aizbraucot, esot kaunējušies savas valodas, bet tagad gan lepni savu bagātību "velk ārā no pagrīdes", saka Jānis. Arī mazbērniem mācījuši runāt latgaliski, un viņi par to esot pateicīgi. Neesot jau ko zaudēt, tikai iegūt.

Atgriežoties Tilžā, vakars vēl nebeidzas. Ilga dodas parunāt ar jau iepriekš satikto luterāņu baznīcas pārvaldnieci Ainu, bet es tieku iepazīstināta ar Rebeku – Ineses amatierteātra aktrisi, kas šajā vakarā kļūst par manu Tilžas gidi. Beidzot jādodas parunāt ar jelkādu cilvēku, kas jaunāks par 60 gadiem, citādi Tilžas ainavu zīmējam ar pensionāra roku (kas, protams, nebūt nav nekas slikts). Vectilžā iesāktās diskusijas par valodu raisās arī vakara turpinājumā, kad runāju ar Tilžas jauniešiem. Reti kurš ikdienā runā latgaliski – tikai tā, savā starpā jokojoties, jo pareizi neprotot. Mācēt gan gribētu, bet kā no mazām dienām ģimenē sākuši runāt literārajā valodā, tā arī turpinājuši un tagad baidoties runāt izloksnē – ja nu iznāk kļūdīties? Tikmēr Ilga jau pēc 2 dienām tekoši runā latgaliski. Šķiet, ka Jānim ir bijusi taisnība – mācot runāt izloksnē, var tikai iegūt, arī paši jaunieši to atzīst. "Īsts latgalietis ir tāds, kurš, aizbraucot uz Rīgu, nebaidās runāt latgaliski!" stāsta viena no tilženietēm. Bet latgalieši viņi tomēr gan esot – vieta un īpašības viņus par tādiem padarot. Par to arī uzreiz pārliecinos – kāds no sarunu biedriem pat sola pacienāt turpat, ielas vidū, ja tik kas garšīgs būtu līdzi.

Tilžas nozīmīgāko vietu kartē jaunieši iezīmē jaunus objektus. Līdzās ciema lepnumam – 4 baznīcām –, vairākiem pieminekļiem un zirgu sētai turpat netālu nu nozīmīgu vietu ieņem arī 3 veikali, skeitparks un tirdzniecības būdiņa pašā Tilžas centrā, saukta arī par ofisu. "Ooo, mums atjaunoja kačigarku, redzi, tagad te kurina baigi efektīvi. Ar to var lepoties!" sirsnīgi nosmej intervējamais. Bet ar savu Tilžu viņi lepojas. Un arī ar to, ka nāk no Latgales.

Nākamajā rīta dodamies uz Kāpessila kapiem. Atkal no gaisa krīt nenosakāmas izcelsmes un formas nokrišņi – vēl nav piedzīvoti tādi laikapstākļi, lai Tilžu varētu dēvēt par saulaino stūrīti. Kapu centrā slejas piemineklis Pirmā pasaules kara partizāniem, kas neskarts saglabājies visus Padomju laikus. Kolhoza brigadieris gan licis to demontēt, bet traktorists atteicies, atstājis brigadieri un kāpurķēžu traktoru kapos. Lai pats sēžas pie stūres un veic tādu grēka darbu.

Pēc kapiem dodamies uz tikpat jautru vietu – pareizticīgo baznīcu. Šeit atradusies arī pirmā skola Tilžā, no tās gan vairs redzami tikai pamati. Pie baznīcas mūsu darbības līdzinās nepieredzējušu kramplaužu mēģinājumiem tikt iekšā dievnamā. Vairākkārt ejam apkārt baznīcai un lūram iekšā pa logiem – viss gan tādēļ, ka nevaram atslēgt pamatīgo piekaramo atslēgu. Mēs, trīs dāmas, izmēģinājušas savu laimi cīņā ar atslēgu, beigās gan tomēr tiekam iekšā. Esmu katoliete un līdz šim pareizticīgo baznīcā esmu bijusi vien vienu reizi mūžā. "Kas tur ir aiz tās sienas?" vaicāju Ilgai. "Labāk nemaz nemēģini uzzināt," Ilga stāsta. "Reiz kāda apkopēja devās izmazgāt altāra telpu aiz ikonostasa un visu baznīcu nācās pārsvētīt!" Drošības nolūkos palieku stāvēt uz vietas un nemaz nekustos. Baznīca ir neliela, draudzes locekļus šobrīd var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tādēļ arī dievkalpojumi šeit notiek diezgan reti. Agrāk gan pareizticīgo šeit bijis krietni vairāk – Kāpessila kapu pareizticīgo apbedījumu daļa ir diezgan liela, un interesanti, ka uz pieminekļiem rakstīti latviski uzvārdi. Aina stāsta, tas tāpēc, ka 19. gadsimta beigās cars bez maksas dalījis zemi tiem, kas pārgājuši pareizticībā. Cara ierosinātā akcija vainagojusies ar panākumiem, un gan ieceļotāji, gan vietējie kuplinājuši Tilžas pareizticīgo draudzi.

Šoreiz ekspedīciju noslēdzam Baltinavā – ciemos pie Tilžas Romas katoļu baznīcas priestera Staņislava Prikuļa. Ar Ilgu norunājam, ka ilgi kavēties nevaram – viņai jāpaspēj uz grāmatas atvēršanu Rīgā. Pēc 15 minūšu gaidīšanas nolemjam, ka laiks būs vēl īsāks – sasveicināsimies, norunāsim tikšanos nākamajā ekspedīcijas reizē un viss, brauksim prom. Smieklīgās. Pēc brīža mēs beidzot redzam vaigā cilvēku, par kuru viedoklis saskan visu paaudžu tilženiešiem, un nespējam pretoties aicinājumam uz tēju. Protams, tikai un vienīgi tādēļ, ka kāju un roku pirkstos jau ir apstājusies asinsrite, bet virsdrēbes ir piesūkušās ar auksto miglu. Tējas krūzi plānoto 15 minūšu vietā dzeram gandrīz 40 minūtes un, runājot ar priesteri, nemaz nejūtam, ka laiks tik ātri pagājis – pie tā ir vainīga priestera sirsnība, inteliģence un apbrīnojamās oratora spējas.

Ilga tā arī grāmatu neatvēra. Nolemjam, ka nākamajā ciemošanas reizē viss pirmais ekspedīcijas vakars tiks pavadīts Baltinavas draudzes mājā, bet otrajā dienā meklēsim cilvēku, kurš Padomju laikos palīdzējis atjaunot Tilžas katoļu baznīcas altārus. Un noteikti atradīsim to, kā dēļ Tilžu varēs saukt par saulaino stūrīti.