Pārvērst Mākslā

Izlasē publicēti visi 154 pamatkopas (t. s. kanona) dzejoļi, priekšvārdos sastopam arī vienu prof. Ojāra Lāma latviskojumu ("Nelaimes sistais", 17–18). Kavafja dzejas ceļš pie latviešu lasītāja ir ilgas pārstrādes ceļš, arī atdzejotājam atkārtojot Kavafja lēno gaitu, lai kļūtu par Dzejnieku.

Lai gan lielākā daļa dzejoļu valodas precizitātē ir atbilstoši oriģināliem, brīžiem Skaistuma un Precizitātes kompromiss (30) bijis pārāk kompromitējošs, lai Kavafis pie mums nonāktu līdz galam kavafisks. Piemēram, "Dionīsa svītā" (73) zudināts gan jambs, gan atskaņas, līdz ar to, upurējot tikai daļu precizitātes, apgānīta milzu daļa skaistuma. Protams, ikvienā atdzejojumā, lai arī cik izcils tas būtu, it sevišķi, ja to sastata ar avotu, vienmēr būs, kur bezgalīgi piesieties, tāpēc atsvara labad tomēr jābilst, ka kopiespaidu un ievadījumu Kavafja dzejā un tās nozīmīgumā šādi kompromisi pārlieku neposta. Tajā pašā laikā varam ilgoties, tāpat kā Kavafja dzejas persona, pēc senpagājuša laika skulpturāli tīksma jaunēkļa, arī dzejiski ideālizēta atdzejojuma, jo, galu galā, arī no atdzejojuma ir sajūtams, ka kaut ko – "lielo neko" – Kavafis ir spējis pārvērst mākslā (183).

Īpatnēja arī atdzejotāja ievadā sastopamā atkāpe, kurā viņš runā par Jākobsona un Kolakiža Kavafja dzejas analīzi – tā ir tik samudžināta, ka, novietota ievadā, drīzāk attur lasītāju no tālākas ne tikai iedziļināšanās, bet pat lasīšanas, radot iespaidu, ka visa turpmāk lasāmā dzeja varētu būt samežģīņojums, kurā būtiska tikai gramatiskā tēlainība erotisma, hēdonisma un mītiskuma izbaudes vietā. Turklāt abu dzejas un valodas pētnieku materiāls atstāstīts tik plaši, ka drīzāk būtu bijis tulkojams pilnā apjomā un pievienojams kā pielikums, citādi rodas iespaids, ka atdzejotājs cenšas attaisnot teju katru partikulu vai saikli, kas zudināts vai pievienots tulkojumā, nemaz nerunājot par izjūtām.

Tomēr zuduma poētika ir viens no šī latviski izdotā krājuma zīmoliem – apziņa, ka viss tiek atņemts, gaist, paiet. Taču māksla ir zūdību ietērpt tēlos un vārdos, kas pārlaiž skaistuma plīvuru pār mirkļu, nemaz nerunājot par lietu un cilvēku, gaistamību. Ja šāda apziņa sāpina, tad sastapšanās ar skaistumu ļauj droši ļauties kritienam bezdibenī Kavafja vārsmās. Tajās (piemēram, "Dievs pamet Antōniju" 64) ne vairs kāds dievs vai vēstītājs no malas mūsu mūžu pielīdzina liekai zemes nastai vai krītošām lapām mežā (Hom. Il. VI 146.–149.) – mēs paši kļūstam par šo vēl krītošo lapu, kas apzinās savu lēno slīdējumu lejup pretim trūdiem un pilnībā to pieņem.

Šādu apziņu veicina arī dzejoļu alegoriskums – cik daudz ir veltīguma aspektu! Ikkatra ikdienas situācija slēpj sevī atklāsmi, ka izlidosi vai tiksi izmests no diendienu rāmajām šūpām nospiedošā sīsifiskumā (piemēram, "Bīstamas domas" 87). Arī mīlestība saglabājas tikai tēlos (skulptūrās, gleznās) vai atmiņās, drīzāk liekot domāt par mākslu kā mīlestības jēdziena atražojošu mašīnu, kas liek iedomās tiekties pēc neesošā, tādējādi arī lielā mērā radot melanholiju. ("Ammonim .." 120) – iztēle rada skaistumu, tāpēc vieglāk izvēlēties senpagājību, kurā konstruēt mīlu un daili, kas tad arī dod kaut cik jēgas dienām un darbiem ("Es pārvērtu Mākslā" 183).

Krājums ir arī kā pastaiga caur vēstures/mākslas muzeju, kur katrā zālē sastopam to pašu, bet starpejās ātri vien aizdomājamies līdz gaistamībai un, izejot no muzeja, esam pilnībā sastapuši savu bezspēcību pār laika straumi, jo vienīgais, ko varam atstāt citiem (arī kā ziņu par sevi) ir Māksla, kas turpinās atgādināt par homērisko lapu likteni ikvienam, pretim "lielajai Nebūtībai" (155). Tomēr laikam ne katrs spējam atstāt aiz sevis Mākslu. Tas, protams, sirdi padara grūtu vēl jo vairāk. Dzejoļos, kuru lielāko daļu iespējams nodēvēt par kultūrmeditācijām, saskatām arī pirmsborhesiskas ieskaņas (vēsturi un mītu kā iztēles rotaļu) un mācāmies no drupām, kā vai nu plūkt dienu (carpe diem), vai melanholiski slīgt Satī gimnopēdisku toņkārtu saldsērīgā godības pagājības apziņā.

Lai arī grieķiskajai kultūrapziņai jāsadzīvo ar neskaitāmu impēriju sagruvi (polisas, Aleksandra iekarojumi, Bizantija) un ik grieķim jāsadzīvo ar pēcimpēriskām paģirām, tomēr radītais un paliekošais turpina mūs atgriezt Itakā, lai arī cik smeldzīgi tas būtu – pasaules pilsonība ir ideologu lolota ilūzija, jo katrs esam sava malienas miesta (neburtiski!) vasalis, lai arī ko mēs sprediķuļotu savās publiskajās izteikās.

Šķiet, ka Kavafis būtu aplūkojams arī kā postteokritisks dzejnieks, pirmkārt, jau pašas Aleksandrijas dēļ, otrkārt, Teokrits minēts Kavafja dzejā, tomēr būtiskākais šķiet jaunēkļu apdziedāšanas motīvs – gan to skaistās ķermeņa aprises, gan sniegtie un zaudētie mīlas un līksmes mirkļi, gan tiekšanās pēc nepiepildāmas pagātnes, divtulības, kad idilles kompanjons ir devies prom, un vairs nevar bula svelmē, koka paēnā bezrūpīgi vīt dziesmas un sacensties daiļās vārsmās un daiļos vaibstos – Dafnids ir pametis tevi, Kavafi (lasi – Damoit), un šoreiz abi jūs esat zaudējuši un uz visiem laikiem (skat. Teokrita 6. idilli).