Nepārejošā laikā. "Apkārt viss spožā zeltā / pa īstam ir"

"Debija un mūža veikums vienā elpā" [3] – tā par savu 70. jubilejā izdoto dzejas krājumu sacījusi pati dzejniece un tulkotāja Ināra Kaija Eglīte (ar pseidonīmu Toms). Toma personība ir labi zināma no 20. gadsimta 60. gadu Rīgas alternatīvās radošās jaunatnes aprindām jeb "kazistiem" – leģendārās kafejnīcas "Kaza" jauno literātu un mākslinieku kopas, kurā viņa darbojusies kopā ar Aivaru Neibartu, Uldi Bērziņu, Uldi Leinertu un citiem spilgtiem laikabiedriem, savas paaudzes simboliem. Ināras Eglītes dzīvi un radošo darbību caurauž dažādi leģendāri kultūrkonteksti – viņa ir no rakstnieka Pāvila Gruznas dzimtas, strādājusi par arheoloģisko izrakumu zīmētāju, piedalījusies mākslinieka Andra Grinberga agrīnajās ikoniskajās performancēs un hepeningos, filmās, bijusi tuvā draudzībā ar Maiju Silmali no "Franču grupas".

Krājuma pielikumā publicētā Ievas Kalniņas saruna ar Ināru Kaiju Eglīti "Apgrieztā Maslova piramīda" ir izcils padziļinājums, kurā iepazīt un izjust Toma radošo un personīgo laiktelpu ar dzejošanas sākumiem Latvijas Padomju rakstnieku savienības Jauno autoru semināros, izdevniecību atteikumiem izdot krājumu, nokļūšanu čekas redzeslokā un pretestības dzīvi represīvo struktūru un padomju ideoloģijas laikā.

Izdevums ietver visai pilnīgu un visaptverošu materiālu par autori, biogrāfiski un kultūrvēsturiski nozīmīgas fotogrāfijas. Krājuma dzejoļu vizuālā telpa – melnbalti foto ar Ināru dažādos tēlos Andra Grinberga akcijās "Viesis", "Sarkanais tuksnesis" (Antonioni) un "Sievu pilsētā" (nosaukums dots vēlāk, pēc Fellīni filmas) 1974.–1975. gadā atklāj autores personības reprezentāciju daudzveidību, kas saskaņojas ar dzejas balsi. Emocionālie un mākslinieciskie motīvu elementi – nemanāmais, vienkāršais, dekoratīvi artistiskais, romantiskais, draudzīgais, jutekliskais un rezignētais – dažādās reprezentācijās pastāv arī autores dzejā.

Grāmatu veido četras motīvos un poētikā daudzveidīgas daļas: "Svešā pilsēta", "Es tevi gaidīšu aizvienam un mīlēšu aizvienam", "Dialogi", "Kliedziens starp āboliem", izdevumā iekļaujoši pastāv arī vēl slepenā piektā dzejoļu daļa. Kā norādīts priekšvārdā, dzejniece pati tos nebūtu iekļāvusi krājumā, bet uz dzejoļu tiesībām tikt publicētiem uzstājusi grāmatas sastādītāja [4]. Tekstā tie kodēti miglas pelēki. Jāuzsver, ka krājuma sastādītājas iespaids uz šādu tekstu izlasi ir izšķirīgi būtisks, jo vairāki no "slepenajiem" dzejoļiem (krājuma pirmajā daļā, piemēram, "Pret", "Ko es redzu, "Da mihi animas cetera tolle", "Tosts" u. c.) ir poētiski vērtīgi un veiksmīgi papildina krājuma tekstu linearitāti.

Īpaši izceļams intīmās dzejas cikls "Es tevi gaidīšu aizvienam un mīlēšu aizvienam" ar jau pieminēto titultekstu "72. gada septembra mēneša pēdējais dzejolis", kas savās emocionālajās toņkārtās dzīvi un kaili, pilnasinīgi ilustrē mīlestības sāpīgo pretrunu dabu. Cikla tituldzejolī ar romantiskiem mikrotēliem (mēness, kliņģerītes, gliemezīši, zvaigznīte) tiek sapludināti prieka un sāpju skaudrie kontrasti, emocionālajai pasaulei ir jūtīga mīļuma vaibsti. Teksta laiks ir apstādināts mūždarbībā – mīlestībā, ko neskar ne ārējā laika maiņas, ne zaudējuma izmisums, ne nāve: "es tevi gaidīšu aizvienam / un mīlēšu aizvienam / pie dilstoša mēness / pie augoša mēness / un tad kad mēness nemaz nebūs / es tevi gaidīšu aizvienam / un mīlēšu aizvienam // (..) bet šeit ir pilsētas robeža / te beidzas pilsēta / vai šī ir tā vieta / kur es drīkstu pilnā kaklā kliegt // klusu / dārzā no rīta tik dziļa rasa / ka tajā var pazust / un viena maza rīta zvaigznīte / pusbalsī dzied (..) // (..) es tikai aizeju / uz pirkstgaliem / klusu klusu / lai tevi neiztraucētu / zem sīkām ķeburainām saknītēm / neatvadoties es aizeju / un mīlēšu tevi aizvienam" (70. lpp.).

Atdevīgā, bezgalīgā, arī bīstami slāpējošā mīlestība ierakstīta dzejolī "Es skriešu apkārt pa pilsētu" un dzejolī ar balādes nosaukumu "Love, this is my love…" – šajos dzejoļos iezīmējas 20. gs. 60.–70. gadu dzejas tendence, kas ir arī I. Eglītes tekstu pamata forma – brīvā dzeja, verlibrs, atsevišķi dzejprozas formālie fragmenti, kas iegulst pievilcīgos tekstu paplašinājumos: "Ir pierasts redzēt debesis no zemes un zemi no zemes; ir iespējams / arī redzēt zemi no debesīm un debesis no debesīm; bet vai tu vari / iedomāties zemi bez debesīm un zemi bez visa tā, kas uz tās ir? – Tā es tevi mīlu." (54. lpp.)

Mīļuma manifestācija ar deminutīvo mikrotēlainību ("pateikt ko ļoti brīnišķīgu priekš tevis, / tad kopā ar mazām skudriņām nomirt" (56. lpp.)) un jutekliskajām impresijām ("… Piparmētru smarža vēsu upju krastos – / tā ir mana prieka dziesma, / un vairs tikai tā vien. (..) Upju krasti stāv balti nosniguši / pie sen jau aizsalušām upēm, / bet kaut kur dziļi apakšā / piparmētru saknītes…" (69. lpp.), "kūpošos mirdzošos rītos / tava elpa gaiši dzeltena / pa alejām dejo" (73. lpp.)) pilnīgo mīlestības paradigmu.

Poētiskā izteiksme daudzos Eglītes dzejoļos skan lasītājam emocionāli uztverami un ļoti atpazīstami, motīva aspektā klasiski romantiski tēli te bieži veiksmīgi izbēg no banalitātes, pastāv organiskā teksta ekspozīcijā, kur dzejoļu iekšējo ritmu uztur rindu atkārtojumi: "(..) pulksten deviņos no rīta / putni pieskārās logu rūtīm / un mana mirdzošā laimes svītra / saplūda kopā ar āra mirdzumu / tas bija pulksten deviņos no rīta / kad tavās acīs kā spogulī / es ieraudzīju šos mirdzumus (..)" (68. lpp.).

Metafiziski kodēti izteiksmes līdzekļi bagātina arī tekstus, kuros valda mistiska, melanholiski jutekliska noskaņa: "Gar kājām viņam / pēdējie vasaras naktstauriņi lipa – / viņš nemanīja to – / tik satraukts viņš bija. / Un tad, kad pamanīja, / pirkstos saburzīja, / nezinādams, kas tie tādi ir – / tik satraukts viņš bija. / Bet tad, kad viņš pamanīja / savos pirkstos saberztos / naktstauriņus, / viņš raudāja – / tik ļoti satraukts viņš bija. / Un apkārt viņam neviens – / tikai pēdējā vasaras nakts – / satraucoša un tumša, un dziļa jau." (77. lpp.)

Krājuma titulciklā "Kliedziens starp āboliem" sastopamas arvien dziļākas teksta dimensijas, kā arī formveidē nozīmīgi dzejoļi, kas ir avangardiskas grafikas teksti ("Ir Daugava atkal vaļā", "Homo, fuge!", "Tik pieklusināts šis vakars" u. c.), novatoriski tapšanas laikmeta kontekstā – dzejolis "Kliedziens starp āboliem" /traģēdija/ ir grafiskā dzeja, asociatīvā tipa dzejolis cikliska apļa vizualitātē.

Emocionālā intensitāte šajā ciklā saistāma arī ar skumju un sāpju klātbūtni, vientulības izjūtu un savrupību: "Atļauj / man vienam palikt šeit / sastingušam / un savā izmisumkliedzienā / atvērtu muti" (113. lpp.), "Priede, / Melna priede aug. / Vientuļa pie kanāla / Mana melnā / Priede aug." (104. lpp.), "Tomam nomira dievs, / Toms ar savām domām palika viens" (125. lpp.). Asociatīvā tipa dzejoļi reprezentē arī filozofiski reflektīvus motīvus: "Debesīs / putns, / aiz putna punkts, / aiz punkta / neredzams putns, / aiz neredzama putna / neredzams punkts, / un tā aizvien tālāk, / aizvien augstāk, / augstāk aizvien, / tālāk aizvien / un dziļāk." (109. lpp.), vienlīdz pamanāmi ir estētiskas, sentimentālas tēlainības pieskārieni: "narcises kopā ar neaizmirstulītēm – / es sāku kaut ko atcerēties // (..) vējš pār Tartu narcišu smaržu / kā vāku visam pārrauj pāri / un viss aizveras un noklust" (128. lpp.).

Noslēdzošie nedaudzie vēlīnie 21. gadsimta dzejoļi apliecina, ka laika plūdums maina Ināras Eglītes dzejas balsi, tā izskan koncentrētākās rindās, valodas spēlēs ar homonīmiem: "man laikam / nav palicis laiks / Laikam" (144. lpp.), spoži gaumīgiem skaniskiem atkārtojumiem, asonansēm, konsonansēm: "tas slīpais sniegs / kas visu nakti / vizuļodams krita / ir ieslīpi man sirdī / iekritis / nu mana sirds ir / pilna / ar ieslīpi gulošiem / vizuļiem / līdz pavasarim / līdz pirmajiem / vizbuļiem" (140. lpp.).

Ināras Kaijas Eglītes poētiskajai intonācijai piemīt tiešs, dzīvs raksturs un emocionāls dziļums, tīrs un plašs izteiksmju spektrs. Šai dzejai, izdotai piecdesmit gadus pēc tapšanas laika, nemainīgi pastāv iekšējās brīvības kodols, kas caur autores dzīvi – savrupu, neatkarīgu esību – atgādina par talanta nenovēršamību un gara vertikāli, kura pastāv tikai nesatricināmā augšuptiecībā, katrā mirklī, kurā ir liels kailums, tiešums un šādi iemiesots "zelts patiesais". Katrā augšuptiecībā, kur cerība šķeļ tumsu un uzzied atkal no jauna: "Tur tā gaišā svītra pamalē / tā mana cerība iekārta šūpojas pamalē / un es jūtu kā caur mani / balti krokusi uz augšu dīgst" (64. lpp.). Nepārejošā laikā.

[1] 2017. gada vasarā fonda "Mākslai vajag telpu" pasākumu ciklā "Andris Grinbergs. Ārup" notikusī Ināras Eglītes dzejas izstāde "Debesis bez tukšuma" ar repera Abras un dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes dalību. Kuratore Ieva Kalniņa.

[2] Apgrieztā Maslova piramīda. Dzejniece Ināra Kaija Eglīte sarunā ar krājuma sastādītāju, mākslas vēsturnieci un izstāžu kuratori Ievu Kalniņu. // Eglīte, K. I. Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā. Rīga: Neputns, 2018, 177. lpp.

[3] Rokpelnis par Ināras Kaijas Eglītes dzeju: Tā rakstīja Brodskis un vēlīnā Belševica. LSM.LV. 21. decembris, 2018. Tiešsaiste. [https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/rokpelnis-par-inaras-kaijas-eglites-dzeju-ta-rakstija-brodskis-un-velina-belsevica.a303731/]

[4] Kalniņa, I. Priekšvārds. // Eglīte, K. I. Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā. Rīga: Neputns, 2018, 12. lpp.