Meklējot pazudušo

Stāsts ir par Modu, 82 gadus vecu kundzi, kura sirgst ar demenci. Romāna laikā tā pakāpeniski tikai progresē. Neviļus nāk prātā sena atziņa – vecums nenāk viens. Šoreiz gan ne jau vecums ir Modas lielākā problēma, bet viņas pazudusī draudzene, vienīgā draudzene, kura vēl nebija nonākusi aprūpes namā vai, vēl bēdīgāk, – kapos.

Ņemot vērā Modas slikto atmiņu, Elizabetes meklēšana būs ne vien grūta, bet arī skumji amizanta. Sirsnīgi smiekli mīsies ar dziļu līdzjūtību. Viennozīmīgi visu, ko Moda ir izdomājusi darīt, viņa dara, cēlu mērķu vadīta. Daudzas Modas darbības pat netiek līdz galam īstenotas, jo, nonākot galamērķī, kundze jau ir aizmirsusi, ko ir vēlējusies darīt. Reizēm šī vecā kundze liks paskatīties uz pasauli citām acīm, burtiski liekot pasauli iepazīt no jauna. Te laikam iederas kārtējā atziņa, kas rodas vecumā, – bērniem un veciem cilvēkiem ir daudz kopīga.

Kāda tad ir Modas metode kaut nedaudz atcerēties par savām pagātnes darbībām un nākotnes iecerēm? Viss tiek pierakstīts! Sākot ar zīmītēm, kas norāda par persiku konservu nepirkšanu, neēšanu, jo Moda mēdz aizmirst, ka ir jau paēdusi, tāpat arī viņa pieraksta Elizabetes pazušanu un izmeklēšanas gaitu. Tikai šajā sistēmā ir viens "bet" – zīmīšu ir ļoti daudz un reizēm tajās pazūd vienota laika līnija. Vai tas bija atgādinājums par šodienu, rītdienu, vai varbūt tā ir mēnešiem veca zīmīte? Juceklis ne vien galvā, bet arī apkārt. Lasot grāmatu, arī es reizi pa reizei jutos dziļi bezpalīdzīga – daudzi Modu neuztvēra nopietni un viņas visdziļāko sāpi nespēja saprast.

Romānā sastopam arī paralēlu sižeta līniju, kurā vēstīts par Modas jaunību un laiku, kad bez vēsts pazuda viņas vecākā māsa Sūkija. Šis milzīgais trieciens mainīja visu ģimenes iekšējo harmoniju, un ģimene sašķēlās, katrs no ģimenes locekļiem ierāvās sevī un kategoriski nevēlējās apspriest šo sāpīgo negadījumu. Moda gan neatmeta cerību un ar entuziasmu centās meklēt pavedienus, kas novestu pie māsas, dzīvas vai mirušas. Slimības dēļ kundzei šie divi dzīves posmi ir sajukuši kopā, viņa gremdējas jaunības atmiņās, padarot tās teju par šībrīža īstenību, neapzinoties savu pašreizējo dzīvi. Ļoti aizraujoši ir vērot, kā autore šīs divas laika līnijas nemanot savij kopā, radot tām līdzvērtīgu nozīmi. Modas atmiņas mudināja arī mani pārdomāt, cik ļoti cilvēka dzīvi ietekmē kādi bērnības vai jaunības notikumi un cik spēcīgi tie maina cilvēka personību. Iespējams, ja Moda jaunībā nebūtu piedzīvojusi māsas pazušanu un tās zaudēšanu, tad Elizabetes pazušana viņai nešķistu tik briesmīga, kādu to radīja šī pieredze.

Kā jau visās attiecībās, arī romānā atainotajās ir divas puses. Un, lai kā mēs justu līdzi Modai, bez ievērības nepaliek arī Modas meita, kura katru dienu rūpējas par savu māti un ar dzelžainu pacietību viņu kaut nedaudz vedina uz realitātes apzināšanos. Atliek vien sev uzdot jautājumu – kurai ir grūtāk?