Kolektīvā monogrāfija "Latviešu literatūra 2007–2015" (LU LFMI, 2018), šķiet, plānota kā turpinājums līdzīgai kolektīvajai monogrāfijai "Versija par... latviešu literatūra 2000–2006", uz ko atsaucas arī grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš. Kolektīvās monogrāfijas iecere ir lieliska, jo latviešu literatūrzinātnē trūkst regulāras literārā procesa analīzes; tā izkaisīta dažādu konferenču referātos un atsevišķos, neregulāros rakstu krājumos. Šajā ziņā grāmata noteikti varētu aizpildīt to robu, ko savulaik kaut vai "Kritikas gadagrāmata" (1973–1992) un vēlāk gan tikai pāris sējumus piedzīvojušais rakstu krājums "Autors. Teksts. Laikmets".

Sastādītājs ievadā gan godīgi atzīst, ka krājums nepretendē pilnīgi apskatīt kādu no literatūras žanriem, tā vietā piedāvājot šaurākām tēmām veltītas apceres. No vienas puses, tas varētu šķist kā trūkums krājumam ar tik pretenciozu nosaukumu (ja jau reiz "latviešu literatūra", tad tomēr gribētos sagaidīt, ka krājumā būs aplūkots literārais process pilnībā, vismaz katram žanram veltītā vienā rakstā), no otras puses, protams, arī caur šaurākām tēmām ir iespējams apjaust latviešu literatūras kopējo ainu.

Diemžēl līdz galam skaidrs nekļūst krājuma koncepts – vai tas paredzēts kā zinātniska monogrāfija vai tomēr kā apceres par literatūru, vai arī kas cits? Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc grāmata atstāj neviendabīgu iespaidu, kā pamatā ir gan rakstu atšķirīgā kvalitāte (no izteikti zinātniskiem līdz autoru pārdomām, kas, protams, pats par sevi nebūtu nekas peļams), gan arī tas, ka reizēm autori, šķiet, aizmirst krājuma virstēmu, proti, latviešu literatūru, pārvēršot rakstus filozofiskās apcerēs (Arta Ostupa raksts), neveikli iesloga tos teorijās (Anna Auziņa) vai arī nodarbojas ar aplūkotā žanra satura atstāstiem, mazāk analizējot un pētot (izteikti Dainis Leinerts), bet Valentīna Lukaševiča labi iecerēto rakstu par latgaliešu literatūru nedaudz komisku padara autora atsauces uz un pārdomas par viņa studenšu viedokli par Raibuo Suņa grāmatu.

Krājums iedalīts divās nodaļās, pirmajā galveno uzmanību pievēršot prozai, bet otrajā – dzejai. Mazliet ārpus kolektīvās monogrāfijas loģiskā iekārtojuma gan saturiski, gan konceptuāli paliek kvalitatīvais, bet specifiskais Maijas Uzulas-Petrovskas raksts, kas veltīts dramaturga un režisora sadarbības analīzei teātrī – šeit krājumā tad būtu derējis kāds dramaturģiju plašāk analizējošs apcerējums. Toties jāuzteic ir Valta Ernštreita raksts, kas sniedz pārskatu par lībiešu literatūru. Visnotaļ vērtīga ir attiecīgā laika perioda literatūras notikumu hronika, ko veidojusi Signe Raudive.

Turpmāk nedaudz tuvāk aplūkosim prozai un dzejai veltītās nodaļas, skatot veiksmes un neveiksmes. Prozas nodaļa pārstāvēta ar pieciem rakstiem, no kuriem interesantākais un saturiski novatoriskākais ir Mārtiņa Kaprāna pētījums par emigrācijas tēmām veltīto prozu. Tēma aktuāla, līdz šim latviešu literatūrzinātnē ir skatīta nedaudz. Laimas Muktupāvelas, Viļa Lācīša, Andras Manfeldes prozas darbi veido dažādu pieeju migrācijas jautājumiem, ko rakstā, izmantojot strukturālistiem raksturīgo Viljama Bulhovera (William Boelhower) instrumentāriju, analizē M. Kaprāns. Šis raksts ļaus palūkoties uz emigrācijas tematiku prozā no jauna, plašākam lokam varbūt nezināma skatupunkta.

Turpmākie divi raksti veltīti dzimtes jautājumiem. Kā veiksmīgu gribas izcelt Zitas Kārklas rakstu "Sievietes latviešu prozā", kurā autore sniedz ieskatu femīnajā prozā, rakstnieču sarakstītajos prozas darbos, centrējot sievietes tēlu, kā arī autobiogrāfiskumu gan formas, gan satura ziņā, izpētot "autores balsi" un pieredzes pārradīšanu tekstā. Tam seko Kārļa Vērdiņa raksts, kurā autors atkal pievēršas dzimtes konstrukcijām, robežsituācijām, nenormatīvajai seksualitātei. Raksts sniedz pārskatu par to prozu, kurā autori un autores aplūko dzimtes nenormativitāti, tomēr, lasot rakstu, nepamet sajūta, ka pietrūkst analītiskāka un kritiskāka skatījuma.

Izplūdis un skolniecisks šķiet Daiņa Leinerta raksts "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm: fantāzijas un zinātniskās fantastikas proza", kurā vairāk dominē aplūkoto darbu sižetiskais atstāsts, kas pats par sevi ir interesants, jo iepazīstina ar literārās kvalitātes ziņā ne vienmēr viendabīgiem tekstiem. Tomēr, ja K. Vērdiņa rakstā analīzes un kritiskāka skatījuma trūkums atklājas tikai nedaudz, tad D. Leinerta rakstā tas ir uzkrītošs. To demonstrē arī attiecīgo prozas žanru apskata daļās teju neesošās atsauces – viena no zinātniska pētījuma pamatiem, līdz ar to raksts it kā lūst pa daļām: teorija, kurai piekārta klāt jau minētā sižetu atstāstīšana. Taisnīguma labad gan jāatzīst, ka sižetus D. Leinerts atstāsta interesanti, veicot pat salīdzinājumus un secinājumus.

Noslēdzošais prozai veltītajā nodaļā ir Ritas Treijas pētījums "Biogrāfiskie motīvi latviešu bērnu prozā", kurā tiek atklāta bērnu literatūrā valdošā, uzkrītošā ideoloģizācija un atsauces uz vēsturiskām personām, notikumiem. R. Treija savu uzdevumu pilda, demonstrējot gan veikto izpētes darbu, gan analītiskās spējas, un tas atzīstams par veiksmīgu.

Ar sešiem rakstiem pārstāvēta dzejai paredzētā nodaļa, un arī šeit veiksmīgi pētījumi mijas ar ne tik veiksmīgiem. Kā veiksmīgus un izdevušos latviešu dzeju analizējošos rakstus gribas izcelt Ingas Žoludes, Mariana Rižija (raksts gan nedaudz tomēr atstāj sasteigtības iespaidu) un abus Ilvas Skultes rakstus (rakstā "Dzejas slami Latvijā: literatūra vai subkultūra" līdzautore norādīta Sofija Kozlova). Jo sevišķi interesants ir pēdējā laikā populāro dzejas slamu analīzei veltītais raksts, turklāt arī šim fenomenam latviešu literatūras pētniecībā līdz šim veltīta neliela uzmanība.

M. Rižijs analizē "Nozīmīgākās dzejas debijas: pārmaiņas dzejas ainā", un, neskatoties uz jau minēto sasteigtību, raksts tomēr veiksmīgi atklāj dzejas debijās notikušās pārmaiņas Latvijas kopējā dzejas ainā. Autors demonstrē zināšanas pētāmajā objektā un – kas ir pats galvenais, un kā dažkārt pietrūkst citiem atsevišķiem krājuma rakstiem – spējas apkopot plašāku informāciju, analizēt un sintezēt kopskatu. Savukārt I. Žolude pievēršas sev tuvajai "Grēksūdzes dzejas tendences" tēmai. Šeit gribētos minēt, ka I. Žolude ir teju vienīgā latviešu zinātniece, kura skata grēksūdzes dzejas īpatnības un arī šajā pētījumā veiksmīgi atklāj izvēlēto autoru biogrāfisko naratīvu dzejā.

Savdabīgs šķiet Arta Ostupa apcerējums, kur autors teoretizē par modernisma atsaucēm latviešu literatūrā. Raksts, kaut gan interesants, vairāk tomēr šķiet teorētisks pārspriedums, kur atsevišķas modernisma iezīmes dzejas piemēros vairāk rādās pievilktas klāt pieklājības pēc. Tomēr šis raksts apkopo ievērojamu modernisma teorētiķu atziņas, tāpēc vienkopus sniedz visai plašu teorētisko konceptu izklāstu.

Teorijās iestrēdzis un analītiski vājš šķiet Annas Auziņas raksts "Anatomija un metafizika: femīnā dzeja", kur starp feminisma klasiķu citātiem autore mēģina ieslodzīt un pēc sava prāta pagriezt dzeju; protams, aplūkojot dzeju no femīnā aspekta, ir tikai loģiski, ka teorētiskā bāze tiek veidota feminisma teorētiskajos skatījumos, taču šajā rakstā gan rodas iespaids, ka dzeja ir pakļauta autores izvēlētajiem teorijas žņaugiem, rakstam atstājot samākslotības un neveiklības pēcgaršu.

Pozitīvais krājumā ir latviešu literatūras analīze noteiktajā laika periodā, tomēr šķiet, ka daļa rakstu autoru ir iestrēguši teoriju žņaugos, kuras uzvarējušas krājuma galveno "varoni" – latviešu literatūru. Tāpat, lai gan nevar noliegt, ka plašākas analīzes veikšanai ir nepieciešama arī analizējamo tekstu satura atstāstīšana, tomēr tas nedrīkstētu kļūst par raksta pašmērķi. Viens no grāmatas trūkumiem, atgriežoties jau pie recenzijas pirmajā rindkopā pieminētā pretenciozā nosaukuma, – krājumā ārkārtīgi pietrūkst vismaz viena vai divu rakstu, kas būtu veltīti literārā procesa analīzei un sniegtu lasītājam ieskatu, kas vispār noticis literatūrā kopumā. Daļēji to var izlobīt no atsevišķiem rakstiem, tomēr ne visai pilnīgi. Šo trūkumu savā ziņā mazina jau minētie V. Ernštreita un arī V. Lukaševiča raksti.

Rezumējot – kolektīvā monogrāfija "Latviešu literatūra 2007–2015" tomēr sagādā lasīšanas un izziņas piedzīvojumu, kas ir krājuma vērtība.

Share