"Neputns" dzejas Samta sērijā izdevis Mihaila Kuzmina dzejoļu krājumu "Tīkli / Сети"

"Tīkli" (1908) ir Kuzmina debijas krājums, kas padarīja viņu par vienu no tālaika modernās literārās vides centrālajām figūrām un nodrošināja viņam paliekošu vietu krievu Sudraba laikmeta literatūras panteonā. Šis ir arī pirmais Mihaila Kuzmina krājums, kas izdots latviski. Lielāko daļu no tā gandrīz 100 dzejoļiem atdzejojis Einārs Pelšs, bet tajā iekļauti arī vairāki Kārļa Vērdiņa atdzejojumi. Grāmatu papildina dzejnieka un literatūrzinātnieka Dmitrija Kuzmina priekšvārds.

Par vienu no noslēpumainākajiem Sudraba laikmeta dzejniekiem un krievu verlibra meistaru dēvētais Mihails Kuzmins dzimis muižnieku ģimenē Jaroslavļā. Vēlāk pārcēlies uz Pēterburgu, kur konservatorijā studējis kompozīciju pie viena no tālaika izcilākajiem skaņražiem Nikolaja Rimska-Korsakova. Pirmo ievērību Kuzmins iemantoja kā mūziķis, galvenokārt – savu dziesmu izpildītājs, taču virsroku guva literārais talants. Viņa debiju dzejnieku iesācēju almanahā 1904. gadā ievēroja krievu modernistu pulcinātājs Valērijs Brjusovs, un divus gadus vēlāk Krievijas vadošajā literārajā žurnālā  "Svari" (Весы) tika publicēts gan tūdaļ skandalozu ievērību guvušais Kuzmina garstāsts "Spārni" (Крылья, 1906), kas pirmoreiz krievu literatūrā tik atklāti aprakstīja homoerotisku kaisli, gan daļa no dzejoļu cikla "Aleksandrijas dziesmas", kurš vēlāk pilnībā tika iekļauts krājumā "Tīkli".

"Laikabiedriem "Tīklu" galvenā īpatnība šķita eksotizācijas smalkums. [..] Krievu gadsimta sākuma dzeja aizrautīgi praktizēja dažnedažādus eskeipisma veidus, un pievēršanās tālām zemēm un laikmetiem tajā bija jo bieži sastopama, taču Kuzmins tai piešķīra pilnīgi individuālus vaibstus. Antīko senatni un franču Galanto gadsimtu viņš attēlo mājīgotus, privātus – ar visu laika un ģeogrāfisko distanci dzejnieka uzmanības centrā izrādās nevis valdnieks Asarhadons kā Brjusovam vai Konkistadors kā Gumiļovam, bet vienkārši cilvēks ar viņa vienkāršajiem priekiem, un visupirms – iemīlējies cilvēks," grāmatas priekšvārdā raksta Dmitrijs Kuzmins.

"Kuzminu kā savējo pieņēma simbolisma metri [..], tomēr šim autoru lokam viņš izrādījās pārāk jūtīgs un pārāk ironisks," atzīst Dmitrijs Kuzmins, norādot, ka "individuālā trajektorija Kuzminam vienmēr nozīmēja neizmērojami vairāk nekā jebkura grupas piederība, un tā ir viena no īpašībām, kas dara viņu par ļoti mūsdienīgu autoru."

Pēc "Tīkliem" Kuzmins jau bija nobriedis meistars ar nostiprinātu reputāciju. Taču gan krievu literatūrā, gan visā Krievijā un pasaulē sākās satricinājumu un pamatu graušanas laikmets, spilgtu krāsu laikmets, kurā Kuzminam kā smalkas ambivalences meistaram bija grūti palikt uzmanības centrā. "Tīkliem" sekoja "Rudens ezeri" (Осенние озёра, 1912), "Māla baloži" (Глиняные голубки, 1914), "Parabolas" (Параболы, 1923), "Forele caursit ledu" (Форель разбивает лёд, 1929), tomēr tie nespēja aizēnot pirmā krājuma panākumus. Kuzmins vairāk pievērsās prozai un tulkojumiem, rakstīja teātra un literārās recenzijas un libretus, kā arī mūziku teātra izrādēm. Pēc revolūcijas viņš izdzīvoja, pateicoties draudzībai ar PSRS ārlietu ministru Georgiju Čičerinu, bijušo ģimnāzijas biedru, taču viņa darbus tikpat kā nepublicēja, un no 1929. gada Kuzmina grāmatas PSRS netika izdotas.

Pirmie Mihaila Kuzmina dzejas un prozas tulkojumi latviešu presē tika publicēti jau pirms Pirmā pasaules kara. Pēc gadsimtu ilga klusuma perioda 11 dzejoļu kopa no krājuma "Tīkli" Kārļa Vērdiņa atdzejojumā tika publicēta žurnālā "Latvju Teksti" (2/2014). Šai pašā gadā Vladislavs Nastavševs Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Kuzmina romāna "Peldošie – ceļojošie" (Плавающие-путешествующие, 1915) dramatizējuma pirmo daļu ("Pēterburga–Rīga"). Tai sekoja izrāde "Peldošie – ceļojošie. II" Dailes teātrī (2016).

"Neputna" bilingvālā dzejas Samta sērija aizsākta 2004. gadā. Tajā iepriekš izdotas Angelusa Silēziusa, Rainera Marija Rilkes, Viljama Šekspīra, Josifa Brodska, Volta Vitmena, Žaka Prevēra, Jāņa Rokpeļņa, Viljama Batlera Jeitsa, Nikolaja Gumiļova, Huana Ramona Himenesa, E. E. Kamingsa, Semjona Haņina un Emīlijas Dikinsones dzejas izlases.