"It viss, ko esmu darījusi, man ir bijis interesants." Saruna ar profesori Ausmu Cimdiņu

Ruta: Iesākt mēs varētu ar tādu visaptverošu jautājumu – kāpēc Jūs izvēlējāties studēt filoloģiju, un kāpēc tieši literatūra? Kā Jūs nonācāt pie lēmuma, ka šis būs īstais dzīves ceļš?

Ausma: Redziet, par īsto dzīves ceļu izlemt ir ļoti grūti, it sevišķi, beidzot vidusskolu, viss liekas tāds miglā tīts, nezināms un netverams. Sevišķi tā pāreja no vidusskolas uz augstskolu. Tādu cilvēku, kas zina, kur viņi ies studēt, un ir pārliecināti, ka šī izvēle būs pareizā, ir diezgan maz. Un, ja mēs skatāmies izcilu cilvēku biogrāfijas, tieši šie cilvēki ir daudz šaubījušies. Piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas radošajā biogrāfijā sākumā ir bijusi medicīna, pēc tam psiholoģija un, izrādās, beigu beigās latvju dainas un Latvijas Valsts prezidente. Savs ceļš laika gaitā pamazām iegrozās. Bet par manu studēšanu, protams, lieli nopelni ir skolotājiem un arīdzan novadam, kurā esmu dzimusi un augusi, un pieļauju, ka kādiem maniem dotumiem vai arī manai interešu ievirzei – tam visam kopā. Mani īstenībā virzīja literatūras skolotāji. Viņi bija iedomājušies, ka es labi rakstu domrakstus. Tas bija Jaunpiebalgas vidusskolā, ak, mīļā stundiņ, tā taču ir 60. gadu nogale, kad es tur mācījos. Mēs teātri arī spēlējām – skolotāji kopā ar vecāko klašu skolniekiem, lai cik tas neliktos dīvaini. Spēlējām Gunāra Priedes "Normunda meiteni", Ilzes Indrānes "Lazdu laipu". Tāpat skolai bija ļoti labs deju kolektīvs un pūtēju orķestris. Mēs tādā kultūrtrēģerisma garā tikām audzināti, un likās, citādi nemaz nevar būt.

Atceros, ka, protams, pēc skolotāju iniciatīvas mūsu skolā viesojās Jānis Sudrabkalns. Tad atminos, kā literatūras skolotāja mums lika draudzēties ar Miervaldi Birzi. Es viņam rakstīju vēstules skolas un klases vārdā, un viņš brauca pie mums uz literāriem sarīkojumiem. Dzejas dienas skolas lielajā zālē ar Ojāru Vācieti, Māri Čaklo, Jāni Sirmbārdi. Kā šodien atceros.

Ruta: Un, kad Jūs atnācāt studēt uz HZF, uzreiz sapratāt, ka tā būs īstā vieta?

Ausma: Zināt, lauku bērnam, nu, labi – jaunietim atbraukt uz Rīgu, tas bija kaut kas tāds, ko tagad sauc par kultūršoku. Iespējams, ka tagad arī ir kaut kas līdzīgs, vai ne? Ja man jāatzīstas, jūs droši vien smiesieties, bet es līdz tam laikam, piemēram, vispār nebiju pie jūras bijusi, nebiju redzējusi Baltijas jūru un Rīgu arī pavisam maz.

Tolaik LVU Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras specialitātē bija 50 pilna laika studiju vietu, mēs arī iestājāmies 50 cilvēki, un gandrīz visi arī beidzām (kāds gan laikam pārgāja uz neklātieni), jo liela atbiruma nedrīkstēja būt. Mūs sadalīja divās grupās – bija L1 un L2 grupa, valodnieki un literāti. Bija veseli 3 mutiski iestājeksāmeni – vēsturē, latviešu literatūrā, svešvalodā – plus sacerējums, tagad teiktu: domraksts. Tajā laikā bija diezgan liels konkurss un ilga un saspringta rezultātu gaidīšana, un tāda lieta kā maksas studijas neeksistēja – vai nu tu tiki valsts apmaksātā studiju vietā, vai nekā. Nu jā, atceros, kā drūzmējāmies pie saraksta, lai redzētu – esi uzņemts vai ne. Kāds bariņš, šķiet, rīdzinieki, skaļi lasīja un smējās, sak, ārprāts, kādi mūsu kursā uzvārdi – Pelīte, un, paskatieties, vienai ir uzvārds Nedēļa. Tā šie notikumi palikuši atmiņā. Kā arī vispār nonākšana pilsētas vidē. Gan iestājeksāmenu, gan studiju laikā es dzīvoju Tālivalža ielas kopmītnēs. Viss bija kā interesantā piedzīvojumā. Vēl par iestājeksāmeniem – komisijā bija kādi divi trīs cilvēki. Uzdeva papildjautājumus, padiskutēja, aprunājās, bet nojaust, kādu vērtējumu saņemšu, es nevarēju. Toreiz vēl fakultāte bija Ļeņina ielā 32 (tagad Brīvības iela 32), bet nākamajā gadā pārcēlās uz šo māju Visvalža ielā. Īstenībā es visu savu studiju un darba mūžu esmu pavadījusi šajā mājā.

Kursā mēs bijām diezgan raiba kompānija. Divi studenti no specializētās angļu vidusskolas, kas perfekti zināja angļu valodu. Rīdzinieki, protams, labi runāja arī krieviski. Laukos dzīvojošajiem tādu iespēju nebija. Tad es atminos, ka krievu un angļu valodu man vajadzēja zubrīties. Arī latīņu valodu. Adaptācija pirmajos kursos bija diezgan grūta. Atceros kursabiedrus, kas diezgan daudz dzīvoja pa "Zilo putnu", pa "Kazu" un runāja tādas lietas, kas likās pavisam dīvainas.

Ruta: Man liekas, šī situācija ir diezgan līdzīga arī tagad, jo es arī esmu dzimusi un augusi laukos, un arī man pirmie mēneši Rīgā bija diezgan grūti.

Ausma: Nu jā. Mums, protams, par leģendāru bija kļuvis pirmais mēnesis, kas bija jāpavada kolhoza lauku darbos. Cilvēks tikko iestājies augstskolā, bet pirmais mēnesis jāpavada kolhozā. Un tā tas bija vismaz pirmos trīs studiju gadus. Atceros, ka profesors Vitolds Valeinis mums pirmajā kursā brauca līdzi. Viņš bija toreiz populārā izdevuma "Dzejas dienas" redakcijas kolēģijā, un pa vakariem viņš uz mums izmēģināja dzejas dienu dzejoļus – lika lasīt, komentēt. Patiesībā jau kolhozā mūs gluži savvaļā neatstāja, mēs pamazām tikām iesvaidīti studiju procesā.

Ruta: Kā jūs kļuvāt par pasniedzēju?

Ausma: Studiju laikā mums bija lekcijas sešas dienas nedēļā, ļoti daudz auditoriju slodzes. Vienu gadu kursa darbu rakstījām valodniecībā, otru gadu literatūrā, tad izvēlējāmies, pie kā palikt – valodas vai literatūras. Tolaik ne tikai absolventam, arī universitātei nebija tik daudz brīvības, lai izvēlētos, teiksim, kuru absolventu fakultātē paturēt kā darbinieku. Jau pirms diplomdarbu aizstāvēšanas bija valsts sadale. Katram studentam bija jāiet un jāstājas Sadales komisijas priekšā un sarunu rezultātā jāparakstās, uz kuru no piedāvātajām darbavietām kā jaunais speciālists esi nosūtīts. Skatījās galvenokārt pēc sekmēm – kuram augstākas sekmes, tie izvēlas pirmie, pārējiem – kas nu pāri palicis, tur arī jāiet. Man pienācās tā saucamais brīvais diploms, un valsts sadales procedūra gāja secen. Jo, beidzot universitāti, biju jau apprecējusies, un gandrīz reizē ar diplomdarbu piedzima mana meita Ginta. Es varēju palikt Rīgā, un universitāte pieņēma mani darbā. Man piedāvāja metodiķes vietu neklātienes nodaļā pie leģendārās prorektores Mildas Kleperes LU galvenajā mājā Raiņa bulvārī 19, un tā es paliku diezgan tiešā kontaktā ar fakultāti, Latviešu literatūras katedru un saviem bijušajiem pasniedzējiem. Paralēli darbam turpināju studijas neklātienes aspirantūrā (tagad teiktu doktorantūrā), un pasniedzēju radošo akadēmisko atvaļinājumu laikā mani aicināja novadīt kādu semināru, nolasīt kādu lekciju, tad pieņēma par stundu pasniedzēju. Ceļš pašķīrās, un es pa to gāju. Štata pasniedzējas amatā mani ievēlēja vēl bez disertācijas, doktora grādu literatūrzinātnē es ieguvu 1992. gadā.

Madara: Nākamais svarīgais posms, protams, ir pētniecība, tāpēc jautājums saistīts ar to – kā veidojās jūsu pētnieciskā ievirze?

Ausma: Pētnieciskā ievirze parasti veidojas saistībā ar lasāmajiem studiju kursiem. Sākumā man nācās nodarboties ar jaunāko un mūsdienu latviešu literatūru. Mani pirmie pētnieciskas ievirzes raksti par jaunāko literatūru ir publicēti žurnāla "Karogs" kritikas nodaļā un "Kritikas gadagrāmatā", ko veidoja LZA Valodas un literatūras institūts  sadarbībā ar Filoloģijas fakultātes Latviešu literatūras katedru. Pasniedzējas darbā mani pieņēma ar nosacījumu, ka es apņemos lasīt apjomīgo, bet ne visai iekārojamo studiju kursu "PSRS tautu literatūra", proti, visu citu PSRS tautu, izņemot krievu literatūras (tai bija veltīts atsevišķs studiju kurss), vēsturi. Tā bija neaptverami plaša viela, vairāk nekā 70 valodās rakstīta etniskā literatūra. Varēju izvēlēties, kuras no literatūrām apskatīt tuvāk, taču pārskata līmenī bija jāaptver visi reģioni, arī Aizkaukāzs un Vidusāzija. Es koncentrējos uz Baltijas tautu, igauņu un lietuviešu, literatūru un priecājos, ka man bija lemts lasīt Kristijonu Donelaiti, Jūliju Žemaiti, Mīkolaiti-Putinu, Bali Srogu, Antonu Tamsāri, Frīdebertu Tuglasu, Arvo Valtonu un citus izcilākos mūsu kaimiņu tautu rakstniekus. Padomju Savienībai sairstot, šī kursa lasīšana tika pārtraukta, bet manā publikāciju sarakstā no tā laika ir palikusi "PSRS tautu literatūra. Ievadjautājumi" (LU, Latviešu literatūras katedra, 1990). Mana disertācijas tēma uzradās, lasot lietuviešu autorus, konkrēti – Vītauta Kubiļus rakstu "Teritorija intensivnogo razmišļeņija", kas 80. gadu vidū bija publicēts Vissavienības literārā žurnāla "Družba Narodov". It kā nejauši, tomēr likumsakarīgi. Kubiļus šajā rakstā parāda, ka 19./20. gs. mijā uz Eiropas tradicionālo literāro žanru fona par visnotaļ spilgtu un nozīmīgu literāru formu kļūst eseja. Viņš eseju nosauc par "intensīvu pārdomu teritoriju", kurā izpaudušies vai visi izcilākie 20. gadsimta rakstnieki, un secina, ka, neraugoties uz esejas izplatību angļu, franču, vācu u. c. lielajās literatūrās, daudzmaz definēta esejas žanra teorija nepastāv. Cik interesanti! Eseja – tā ir literatūrfilozofija, kā taču netrūkst arī latviešu rakstniecībā. Disertāciju es aizstāvēju par tēmu "Eseja latviešu literatūrā: forma un vēsture". Es nevarētu darīt pētniecisko darbu, rakstot par tēmu, kas mani nesaista un neinteresē. Tad jau drīzāk iet uz laukiem un turēt kazu.

Par LU profesori es tiku ievēlēta literatūras teorijas nozarē, lielā mērā pateicoties feminisma un dzimumdiferences teorijām, ar ko tuvāk iepazinos 90. gadu vidū Oslo Universitātes Dzimumsocialitātes pētījumu centrā. Varētu teikt, ka jēdziena plašākā nozīmē mana pētnieciskā ievirze ir mūsdienu literatūras teorijas un vēsture, feminisma epistemoloģija un identitātes estētika. Tās nodalīt ir gandrīz neiespējami – nav literatūras teorijas bez vēstures, un nav vēstures bez teorijas. Literatūras lasīšanai caur teoriju (ko literatūrzinātne arī dara) vienlaikus būtu jābūt arī teorijas lasīšanai caur literatūru. Proti, arī uz teorijām, lai cik varenas tās šķistu, jāraugās kritiski.  

Madara: Un kāds ir jūsu lielākais pētnieciskais veiksmes stāsts?

Ausma: Vai, dieniņ! Es parasti nedomāju veiksmes stāstu kategorijās. Es nezinu, bet, kur atskatīties, tomēr ir. Varbūt būsiet pamanījušas, ka agrāk literatūras teorija lielā mērā veidojās kā teksta teorija. Daiļdarbs, tad teksts, bet tagad arvien vairāk kā lasīšanas teorija – reading, reading un reading. Piemēram, Bertens mūsdienu literatūrteorētiskās domas virzienus mēģina grupēt sekojoši: reading for meaning, reading for form un political reading. Mani pirmkārt saista reading for meaning, kad lasi, lai atklātu teksta jēgu un nozīmi, kur līdzatbildīga, protams, arī forma. Ne viena vien 20. gs. 2. puses literatūras teorija veidojusies kā politiskas doktrīnas akadēmiskais spārns, tai skaitā feminisms. Dzīvojot mūsdienu projektorientētajā sabiedrībā, pētniecība lielā mērā ir kolektīvs darbs, un man ir laimējies veidot ap sevi radošus pētnieciskos kolektīvus. Domājot šādās kategorijās, liekas, mans veiksmes stāsts varētu būt "Latviešu pamattekstu pētījumu" sērija, kas klajā nākusi apgādā "Zinātne": "Lāčplēša ceļš pasaulē: latviešu eposs un Eiropas eposu tradīcijas", "Piebalgas teksts. Brāļu Kaudzīšu romāns "Mērnieku laiki"", "Rīgas teksts. Augusta Deglava romānam "Rīga" 100", "Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks", "Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš", "Aspazija un mūsdienas: dzimums, nācija, radošie izaicinājumi". Šī pētījumu sērija vērsās plašumā, pateicoties impulsiem no malas. Runājot par Vācieti, īsi pirms aiziešanas mūžībā pie manis atnāca dzejnieka dzīvesbiedre Ludmila Azarova un burtiski lūdza noorganizēt konferenci, lai uz tās bāzes veidotu rakstu krājumu par Vācieti. Līdzīgi bija arī ar Imantu Ziedoni. Ar Aspaziju likās – tas ir pats par sevi saprotams, kad Kultūras ministrija 2015. gadu pasludināja par Raiņa un Aspazijas gadu. Nezinu, vai tas ir veiksmes stāsts, bet uzdrīkstēšanās tā bija gan, jo līdz šim Rainis un Aspazija tika skatīti kā dvīņi. Pat vēl nedalāmāk kā brāļi Kaudzītes vai Markss un Engelss. Nu, lūk, bet es organizēju konferenci no Raiņa ģēnija emancipētajai Aspazijai. Un patiešām – referātu virsrakstos Raiņa vārds neparādījās (izņemot vienu gadījumu), un arī pēc būtības mums izdevās koncentrēties uz Aspaziju. Tāpat saturīgs un skaists sanāca arī izdevums "100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā", kas nav veidots tradicionālas nozaru enciklopēdijas manierē, proti, izcilās kultūras personības ir portretētas ne tikai viņu profesionālās darbības sasniegumu gaismā, bet lielā mērā arī no cilvēciskās puses.

Ir izstrādāta Aspazijas kopoto rakstu akadēmiskā desmit sējumu izdevuma koncepcija, un klajā nākuši divi pirmie sējumi. Tā kā tas ir turpinājumizdevums, darbs būtu jāintensificē, lai ik gadu varētu laist ne tikai vienu, bet pāris sējumus. Arī tas ir kolektīvs, ne tikai pētniecisks, bet arī laikietilpīgs organizatoriskais darbs. Kad sāc kaut ko darīt, rodas arī interesantums, un tu saproti, ka neinteresantu lietu šajā pasaulē nav. Mediji sabiedrības interesi par klasiķiem uztur, pievēršoties gandrīz vienīgi viņu privātās dzīves pikantērijām un aizkadriem. Bet kāda gan jēga Raiņa vai Aspazijas vārdu tik daudz valkāt sadzīves kontekstos, ja novārtā paliek viņu devuma patiesā jēga un nozīme – viņu sarakstītie darbi un to lasīšanas tradīcija?

Par veiksmes stāstu un iedvesmas avotiem domājot, būtu grēks nepieminēt sadarbību ar studentiem, bijušajiem un esošajiem. Šajā kontekstā – sevišķi tos, kas manā vadībā izstrādājuši promocijas darbus un ieguvuši filoloģijas doktora zinātnisko grādu: Evija Veide, Iveta Narodovska, Lita Silova, Ilze Sperga, Eva Eglāja-Kristsone, Austra Gaigala, Linda Kusiņa, Eva Birzniece, Elīna Skujiņa, Jānis Oga, Zita Kārkla, Anna Auziņa. Doktora darba izstrādē finišam tuvojas un drīz aizstāvēsies Jānis Ozoliņš un Inese Treimane. Bet prātā palikuši arī daudzi citi studenti, kas aizgājuši ar akadēmisko vidi nesaistītos dzīves ceļos. Par veiksmes stāstu es teikšu tā – lai spriež nākamās paaudzes. Bet man ir bijis interesanti. Īstenībā it viss, ko esmu darījusi, man ir bijis interesants.

Madara: Un ko jūs šobrīd pētāt?

Ausma: Ko es šobrīd pētu?

Madara, Ruta: Jā.

Ausma: Es esmu uz sevi tik dusmīga! Nezinu, kāda velna pēc es pieteicos. Šogad Liepājas Universitātē ir gadskārtējā, pēc skaita 20. starptautiskā zinātniskā konference "Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā". Es piedalījos kādā no pirmajām, taču gadus 15 Liepājas konferencēs neesmu bijusi. Tā kā profesors Edgars Lāms mani personīgi uzrunāja, negribējās atteikt. Es jau varēju pieteikt kaut kādu rutīnas tēmu, ar ko nebūtu nekādu problēmu, bet es pieteicu tādu prāta mežģi, un nu atpakaļceļa vairs nav. (Smejas.) Kauns teikt, bet pieteicu tēmu "Anglicisma gender tulkošana un adaptācija kā kritiskās domāšanas impulsu literatūras un kultūras studijās". Tas parasti tiek saistīts ar feminismu, bet gender terminoloģiskā jaunrade nāk no medicīnas, seksoloģijas un psihiatrijas nozares, un sākotnēji saistības ar feminisma teorijām un dzimumu līdztiesības kustību tam nav. Sākot ar 90. gadiem, Eiropas intelektuālajā un akadēmiskajā vidē ir notikušas asas diskusijas saistībā ar jēdziena nozīmes transformācijām un gender terminoloģiskās ekvivalences meklējumiem ārpus anglofonās lingvistiskās telpas. Latvijai tas viss kaut kā gājis secen, bez nopietnākām teorētiskajām diskusijām, ko īsti ar to saprotam, un, cik man zināms, latviešu valoda ir vienīgā, kur gender mēģināts tulkot burtiski, pēc analoģijas ar gramatisko dzimti. Kamēr "dzimti" lietojam kā abstraktu teorētisku konceptu, viss varētu būt daudzmaz okey. Bet arī angļu valodā gender nav tikai abstrakta teorētiska kategorija, kas dzīvo tikai savu ārpus akadēmiskās vides netraucēta teorētiska termina dzīvi – tas ir arī ikdienas sarunu valodā, politikas ievirzes dokumentos u. tml. plaši lietots vārds. Tā nav šīs sarunas ietvarā izrunājama tēma, bet uzskatāmības labad kāds piemērs. Varbūt atceraties, kad nāca klajā [Džūditas] Batleres Gender trouble [latviski "Dzimtes nemiers: feminisms un identitātes graušana", 2012 – R. K.], "Kultūras Dienā" parādījās informācija, ka latviski izdots Batleres darbs "Dzimtenes nemiers". Un tagad Jāņa Ozoliņa veidotā grāmata "Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls" (2018) Zelta Ābelei nominēto grāmatu sarakstā parādījās ar virsrakstu "Andra Neiburga: valoda, dzimtene, stāstījums, attēls". Smejies vai raudi, bet ir diezgan daudz tamlīdzīgu kuriozu, pastāv šī spriedze dzimuma, dzimtes, un dzimtenes jautājumā tīri terminoloģiskā plāksnē, un te nu intelektuāļiem būtu savs pienākums zinātnes dialogā ar sabiedrību, lai beigu beigās saprastu, par ko īsti ir runa. Liepājas konferences referātā es mēģinu skatīt gender nozīmes transformāciju izpratnes daudzveidības un terminoloģiskās ekvivalences meklējumu perspektīvā.

Ruta: Labi, tagad mēs varētu pāriet pie nākamā temata – grāmatām. Kāda bija jūsu mīļākā grāmata bērnībā, un kāda tā ir tagad?

Ausma: Kāda bija mana mīļākā grāmata… [Pauze] To ir ļoti grūti pateikt. Grāmatas bija jālasa skolā. Tās, kas bija jālasa, tās es arī lasīju. Vienīgais, ko es atceros – kad biju maza, man grāmatas priekšā lasīja tētis, nevis mamma vai vecmāmiņa. Vēl es atminos, ka mana vecmāmiņa lika man no bibliotēkas viņai atnest mīlestības romānus. No bibliotēkas, jo, kad es biju nepilnu gadu veca, mums nodega māja ar visām grāmatām, tāpēc pašiem laikam nekā tāda nebija. Tad es viņai nesu kādas grāmatas un domāju, ka tas romāns varētu būt par mīlestību. Bet viņa man gandrīz visu izbrāķēja, sakot, ka tie nav nekādi mīlestības romāni. Kad es viņai prasīju nosaukt kādu mīlestības romānu, viņa man iedeva Aīdas Niedras grāmatu "Cilvēks ar zelta acīm". Kad mācījos vidusskolā, es nevaru teikt, ka tā bija mana mīļākā grāmata, un tā jau arī nav nekāda augstā stila literatūra, bet manī tā kaut ko diezgan spēcīgi izkustināja. Atceros, nodomāju, ka mīlestība, sieviete, kura tik totāli panesas uz vīrieti, ir kaut kāds vājprāts, kaut kas bīstams un mistisks. Drīzāk nelaime, nevis laime. Es nevaru nosaukt savu mīļāko grāmatu. Citādā ziņā man ļoti patika Plūdonis. Atceros, ka man patika "Rūķīši un meža vecis", "Eža kažociņš". Ja pašķirsta latviešu literatūras hrestomātijas, tad tiešām var atrast, ka tajā laikā tika lasīts diezgan daudz foršas bērnu literatūras.

Ja jārunā par šī brīža izvēlēm, daiļliteratūru lasu tikai galējas nepieciešamības gadījumā studiju darba vai pētnieciskos nolūkos. Jau kādu laiku pa rokai stāv Hannas Ārentes "Prāta dzīves" sējumi, esmu aizrāvusies ar Deivida Hjūma "Traktātu par cilvēka dabu", ko salīdzinoši nesen no angļu valodas tulkojis Aldis Lauzis, pārlasīju arī Hjūma "Pētījumu par cilvēka sapratni". Hjūms ir šobrīd aktuāls domātājs, kaut gan viņš esot vienmēr tāds bijis. Lasot "Seksualitātes vēsturi", atklāju, ka ar Hjūmu bijis aizrāvies arī Mišels Fuko. Jā, pēdējā laikā labprātāk lasu filozofisko literatūru un literatūrteorētiskas ievirzes darbus. Arī katrā "Rīgas Laikā" atrodas, ko palasīt.

No mūsdienu literatūras mani fascinē Kārļa Vērdiņa, arī Annas Auziņas dzeja. Nebūšu oriģināla, gluži labi patīk arī Vilis Lācītis, lai gan viņa "Sekss un vardarbība" patiesībā ir ļoti skumja grāmata. Negribas vēl kādu minēt, jo vairāk nosaukšu, jo vairāk riskēšu kādu no labajiem atstāt nenosauktu. Bet mīļākās grāmatas kategorijās es nemāku domāt.

Madara: Un kā vērtējat šī brīža latviešu literatūru? Kvalitāte, tendences, jaunā paaudze?

Ausma: Man ir kauns atzīties, ka es ļoti nesekoju šī brīža latviešu literatūras aktualitātēm. Ieklausos, ko saka cilvēki man apkārt, piemēram, studenti un tā sauktie vienkāršie lasītāji. Parasti dažus no tiem darbiem tad arī iekļauju studiju kursā "Ievads literatūras kritikā".

Vienu brīdi bija tāda sajūta, it sevišķi domājot par to, kas notiek dzejā, ka lirika atsvešinās no lasītāja, pārtopot par pseidointelektuālu pašmērķīgu nodarbi. Tagad, šķiet, dzeja atgriežas pie realitātes. Ne tādā veidā, ka, teiksim, aktīvi tiek rakstīta sabiedriski politiskā dzeja vai tamlīdzīgi, bet var just, ka lirika pietuvinās realitātei, turklāt labā teksta poētikā. Ja literatūra neuzrunā lasītāju, ja galīgi nejūt to, kas virmo gaisā, mūsu apziņā un zemapziņā, par ko sabiedrība domā, tad kāpēc sabiedrībai tāda literatūra būtu jālasa?

Literatūrkritikas praktikumā arvien iekļauju Kārļa Vērdiņa "Tēti", no jaunākās dzejas Jāņa Tomaša "Melnos darba cimdus", Annas Auziņas "Annas pūra govi". No vecākās paaudzes dzejniekiem, protams, savā ironijā un pašironijā nepārspēts arvien ir [Jānis] Rokpelnis. No prozas tekstiem literatūrkritikas kursā šogad lasījām arī Andra Akmentiņa romānu "Skolotāji".

Tā kā jūs jautājat par procesa tendencēm, tad, manuprāt, šo tendenču rādītāji ir autori, kas uzrakstījuši vairāk nekā vienu grāmatu un spēj saglabāt kvalitāti un aktualitāti. Piemēram, savulaik Imants Ziedonis bija ļoti spilgts procesa tendenču rādītājs. Es ilgu laiku turējos pretī, bet pagājušogad jūs mani šajā pašā kritikas praktikumā pierunājāt izlasīt Karīnas Račko romānu "Saplēstās mežģīnes". Es taču panesos tiktāl, ka par to uzrakstīju zinātniski pētniecisku rakstu, kas tagad ir publicēts angliski Eiropas humanitāro zinātņu brīvpieejas datubāzē. Ļoti liela nozīme literatūrā šobrīd ir mārketingam. Kā spilgts piemērs tam varētu būt Noras Ikstenas "Mātes piena" padomju mitoloģijā balstītais veiksmes stāsts, izvēloties "padomju" zīmolu latviešu literatūras mārketingam ārzemēs.

Ievērības cienīgs, bet nepētīts fenomens ir reps, dziedāšanai domāti teksti. Tie diezgan spilgti iezīmē latviešu nacionālās kultūridentitātes vitālo spēku un dzīvības līniju, to, kā dzeja tur roku uz tautas dzīves pulsa un pati ir dzīva.

Latviešu prozā pēdējo gadu ievērojamākais notikums ir vēsturisko romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šajā sērijā ietvertajos darbos mūsu rakstnieki ļoti pareizi raksta, man būtu gribējies, lai kāds uzraksta kaut ko nepareizāku.

Ruta: Guntim Berelim jau ir kaut kas drusku nepareizāks.

Ausma: Nu jā, bet man liekas, ka Berelis šajā sērijā būtu varējis nerakstīt, ka viņam šī tēma īsti nepiestāvēja. Piedod, Gunti! Bet, lai nu būtu, nav jau ne vainas.

Ar vēsturi diezgan ciešā sakarā stāv biogrāfiskā metode. Atgriežoties pie mana, kā jūs sakāt – veiksmes stāsta, kontekstā ar biogrāfisko rakstniecību atceros, kad klajā nāca mana biogrāfiskā apcere par Vairu Vīķi-Freibergu – "Brīvības vārdā" (2001), vairākus mēnešus turējās grāmatu top 10 pirmajā vietā, ātri tika izpirkta, un "Jumava" drukāja papildu tirāžu, apgāda direktors Juris Visockis man teica: "Ausma, tagad domāsim nākamo personību, par ko rakstīt, un mēs iztaisīsim no tevis rakstnieci!" No manis rakstnieci? Nedod Dievs! Īstenībā mana pētnieciskā sirdsapziņa vienmēr ir bijusi tāda, varētu teikt, nemierīga un tramīga. Bet rakstnieks stājas vēl nepastarpinātākās un mistiskākās attiecībās ar realitāti, ar pasaulīgo un dievišķo. Tas ir vēl lielāks risks kapitulēt dzīves īstenības priekšā.