Puisēns, kurš teica taisnību

Militārais pasts bija aizkavējies puteņa dēļ, turklāt kāda "tehniska iemesla" dēļ vairākas vēstules bija nozaudētas, tāpēc Roberts saņēma vēstuli mēnesi pēc tam, kad jau bija saņemtas sliktās ziņas. Viņš turēja rokās aploksni un skatījās uz skribelēto rokrakstu, kas vēstīja: Robertam Breģim Brīvības gatvē X. Aploksnes otrā pusē bija uzrakstīti tikai divi vārdi. No tēta.

 

Izskatījās, ka aploksne bija pamatīgi ceļojusi – bija daudz dažādu zīmogu un pastmarku, viena arī ar Ņujorkas pieminekli, ko Roberts bija redzējis filmās.

 

Roberts sēdēja pie rakstāmgalda. Tas bija piekrāmēts ar iekavētajiem matemātikas mājasdarbiem, ko viņš nebija izpildījis, jo māte uzstāja, ka viņam ir jāpaliek mājās un jāsēro. Tupēšana mājās bezdarbībā izrādījās tieši tas, ko Roberts bija paredzējis – skumju siltumnīca, kas viņu bija plēsusi vai pušu. Neviens gan to neredzēja, jo emociju izrādīšana nebija Roberta dabā. Nebija gluži tā, ka viņš tās apspieda sevī, kā to teica māte – šķita, ka viņa ķermenis vienkārši atsakās tās izpaust, pat ja to vēlējās. Viņš bija klusais tips – bez daudziem draugiem. Tikai nesen klases krutie puiši bija sākuši viņu pieņemt savā sabiedrībā, jo Roberts viņiem palīdzēja ar mājasdarbiem.

 

Arī sēžot pie rakstāmgalda un blenžot divos vienīgajos vārdos aploksnes aizmugurē, Roberta seja bija akmenscieta. To pašu gan nevarētu teikt par viņa acīm – uz baltā papīra viens pēc otra parādījās pelēki, slapji plankumi. Viņš pameta skatu pār plecu un ieklausījās, pārliecinādamies, ka mamma tuvākajā laikā neienāks istabā. Roberts aploksni bija atradis pastkastītē pēc tam, kad mamma jau bija aizbraukusi uz darbu, un neko viņai nebija par to stāstījis. Viņš pats saņēmās paņemt to rokās vēlreiz tikai tad, kad pēc mammas režīma bija jau jāguļ.

 

Roberts aizlika pirkstu aiz aploksnes aizdares, lai to atvērtu, tikai uz sekundi apstājoties, lai ievilktu elpu. Viņš ātri atplēsa aploksni un izņēma salocīto, dzelteno lapeli. Pirmais uzdevums nu bija galā. Roberts nevarēja saprast, vai maz grib to lasīt. Uz brīdi viņu pārņēma viegla cerība, ka tajā būs rakstīts: "Tu droši vien esi saņēmis nelāgas ziņas. Neuztraucies, ķipar, tā nav taisnība, bēres bija tikai teātris, es esmu dzīvs – patiesībā strādāju slepenajā dienestā un šobrīd atrodos aizsega misijā. Gaidi mani atpakaļ!"

 

Nepadevies cerībai, viņš jau ar optimistiskāku noskaņojumu atlocīja vēstuli un sāka šķetināt tēva nesaprotamo rokrakstu, kas viņam bija gandrīz tas pats, kas ēģiptiešu hieroglifi.

 

#

Dārgo Robert!

Atvaino, ka nebiju ilgi rakstījis – nepārtraukti piedalāmies dažādās interesantās apmācībās un misijās, un nav īsti bijusi iespēja. Te ir nežēlīgi karsti un ir nelielas problēmas ar ūdens ieguvi, taču citādi man iet ļoti labi.

Esmu tev sagādājis varenu pārsteigumu! Redzēsi, kad atbraukšu – man tika solīts, ka divu mēnešu laikā līdz izlidošanai nebūs nevienas misijas, tāpēc drīz būšu mājās un varēšu tev to parādīt.

#

 

Uz vēstules parādījās arvien vairāk slapju plankumu, kas pamazām izpletās un draudēja sabojāt rakstīto, tāpēc Roberts ar piedurkni noslaucīja asaras, nosusināja vēstuli un saudzīgi nolika to uz galda. Viņš piestūma krēslu tuvāk un turpināja lasīt, vēl joprojām cerot ieraudzīt rindiņas, kas vēstītu par tēva darbu kādā slepenā dienestā.

 

#

Kā tev iet skolā? Dzirdēju, ka jums tur ir pamatīga ziema – desmitgades aukstākā! Ģērbies silti, ķipar! Mamma man teica, ka tu esot bijis nejauks pret kādu arābu zēnu skolā. Tā nu gan nedari, Robert, viņš ne pie kā nav vainīgs. Viņš ir tāds pats puika kā tu. Zinu, ka tev nepatīk draudzēties, bet pamēģini – domāju, atklāsi, ka viņš ir ļoti jauks zēns – viņa tautieši lielākoties tādi ir.

Mamma arī teica, ka tu biji samelojies par skolas apmeklējumu. Tu vēl esi mazs un, iespējams, neizproti to, cik izglītība ir nozīmīga. Es zinu, ka tev ir laba sirds – ja būtu vairāk tādu cilvēku kā tu, turklāt izglītotu, man šobrīd nebūtu jāatrodas te. Mācies, ķipar, tev ir iespēja mainīt pasauli!

Gaidi mani atpakaļ, drīz jau būšu! Saudzē mammu, ik pa laikam sabučo, uzvedies labi un pildi mājasdarbus! Un apsoli man, Robert, ka nekad vairs tā nemelosi! Uzliec roku uz sirds un apsoli man. Es zināšu, vai esi to izdarījis!

Mīlu Tevi, mazo ķipar! Man Tevis ļoti pietrūkst…

Tētis.

#

 

Roberts saudzīgi nolika vēstuli un paslēpa seju rokās. Tētis ne vien nebija uzrakstījis cerēto, viņš arī zināja, cik Roberts bija slikts zēns. Viņš nevarēja ignorēt domu, ka bija tēti pievīlis. Viņa tētis nomira ar domu, ka Roberts ir melis un vēl arī citu bērnu apbižotājs. Tēvs viņam vienmēr bija mācījis, ka vājākie ir jāaizstāv.

 

Zēna sirds vārījās dusmās uz sevi. Viņš strauji piecēlās, atgrūzdams krēslu, un paskatījās ārā pa logu, kas atradās tieši pretī galdam. Iztaisnojis muguru un izriezis krūtis, Roberts svinīgi, ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi, asarām ritot pār vaigiem, uzlika roku uz sirds. Brīdi tā stāvējis, viņš beidzot nočukstēja: "Es apsolu, ka nekad, nekad, nekad vairs nemelošu!"

#

 

Nebija pagājusi ne vesela diennakts, kad Roberta solījums tika pārbaudīts visnežēlīgākajā manierē. Tikai tad, stāvot direktores kabinetā un skatoties viņas bargajās acīs, mazais zēns saprata, cik grūti būs turēt tēvam doto solījumu.

 

"Robert," direktores nopīpētā balss nodārdēja pavēlošā tonī, lai nevienam nebūtu nekādu šaubu par to, kurš te ir galvenais, "es zinu, ka tu zini."

 

Zēns skatījās direktores acīs ar akmenscietu sejas izteiksmi. No vienas puses, viņš nicināja šo korpulento sievieti, kura skolā jutās kā tirāns. Robertam šķita, ka viņai bija nepieciešams direktores amats tikai pašapziņas celšanai. Tomēr bija arī viņas žēl, jo viņš bija pārliecināts, ka šī pati dāma, kura pret skolēniem izturējās kā pret padotiem raktuvju darbiniekiem, bērnībā tika apsmieta.

 

"Robert, Robert, Robert," direktore mainīja stratēģiju, nesagaidījusi nekādu reakciju. Viņa piecēlās no mīkstā biroja krēsla un piegāja pie zēna, atspiezdamās ar dibenu pret galdu. Galds nedaudz nočīkstēja, un Roberts uzmeta ašu, bailīgu skatienu galda kājām.

 

"Tu esi talantīgs zēns, par to nav šaubu. Patiesībā šī skola bieži nepieredz tik apdāvinātus jauniešus, kāds esi tu." Glaimi, Roberts domās nosmīkņāja.

 

Viņa piecēlās, galda kājai atvieglojumā nočīkstot. Direktore teatrāli apgāja apli ap Robertu un atkal ieskatījās viņa acīs ar caururbjošu skatienu. "Tomēr tas ir acīm redzami, ka tavi jaunie draugi tevi nelāgi ietekmē. Vai arī tas ir nesenais zaudējums, es tik tiešām nezinu. Man ir ļoti žēl par tavas ģimenes zaudējumu, taču saproti, ka tas nedrīkst stāvēt ceļā manam darbam." Robertam kaklā sakāpa kamols. "Es zinu, Robert, ka tu esi pārāks par to visu. Tāpēc man ir nepieciešams, lai tu pateiktu, kurš bija tas, kurš Elizabetei somā ielika suņa izkārnījumus."

 

Roberts blenza sienā aiz direktores galda. Viņš lieliski zināja, kurš bija vainīgs. Viņš bija klāt, viņš visu redzēja – un kā gan viņš varēja neredzēt? Viņš taču bija "stilīgo" zēnu klubiņā – klubiņā, kas bija atbildīgs par notikušo. Nebija tā, ka Robertu uztrauca, ko pārējie par viņu padomātu, vai ka viņš vairs nebūtu viens no viņiem, ja nodotu vainīgo. Tomēr Roberts nebija stulbs un saprata, ka pašreizējais draugu loks nāk ar savām privilēģijām un garantijām. Nebija jāšaubās – ja viņš nodotu vainīgo, nākamreiz suņa sūds parādīsies tieši viņa somā.

 

"Saproti, ir izdarīts pāridarījums. Iespējams, tavā vecumā tas vēl nav līdz galam skaidrs, taču dzīvē ir jāatbild par katru savu izvēli. Katrai darbībai ir sekas. Kas notiks ar pasauli, ja viens varēs no šīm sekām izvairīties, bet citiem būs jāatbild?" Roberts pārsteigts paskatījās uz direktori. Tieši to mēdza teikt viņa tēvs, un Roberts bija pietiekami labi audzināts, lai paspētu to izbaudīt arī uz savas ādas.

 

Viņš aizvēra acis un iedomājās vēstuli un savu solījumu pēc tās izlasīšanas. Viņš skaidri iztēlojās tēva vīlušos sejas izteiksmi, raugāmies viņā no debesīm. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka arī solījuma laušanai būs savas sekas. Gluži tāpat, ja viņš solījumu turēs. Taču Roberts arī negribēja būt nodevējs – klases puiši, lai arī kādi viņi būtu, viņam tomēr uzticējās, un tas ir gandrīz tas pats, kas melot.

 

"Vai tu zini, kurš to izdarīja, Robert?"

 

"Jā." Roberts atvēra acis.

 

Direktore pārsteigta raudzījās zēnā. Viņš bija runājis pirmo reizi kopš nopratināšanas sākuma.

 

"Un kurš tas bija?"

 

Roberts ieskatījās direktorei cieši acīs. "Kārlis ar Aleksi."

 

"Tā jau domāju," viņa nopūtās. "Tu izdarīji pareizo izvēli, Robert. Vari iet." Viņa pamāja uz durvju pusi.

#

 

Izgājis no kabineta, viņš ieraudzīja stāvam grupiņu ar skolēniem, kurus direktore grasījās nopratināt.

 

"Kārli, Aleksandr! Iekšā!" aiz Roberta muguras nodārdēja direktores sēcošā balss. Ejot garām, abi puiši pagrūda Robertu ar pleciem un veltīja viņam naidīgus skatienus. Tagad visi zinās, ka Roberts Breģis ir nodevējs.

 

Pavisam ātri, pirms vēl kāds ir paspējis viņu apturēt, Roberts izskrēja ārā no skolas. Robertam par atvieglojumu bija piektdiena, un viņam nevajadzēs stāties pretī godīguma sekām vēl divas dienas.

 

Viņš atnāca mājās, pagatavoja vakariņas un sagaidīja māti. Viņi tās ēda klusējot – par laimi, māte neizprašņāja viņu par skolu –, tādā gadījumā viņam būtu nācies atzīties par tēva vēstuli, un viņš nedomāja, ka tas ir kas tāds, ko māte būtu viegli pārcietusi. Viņa visu mēnesi bija nomākta un klusa. Pēc vakariņām viņa, neko neteikusi, devās uz savu istabu. Ejot augšā, Roberts no vecāku guļamistabas dzirdēja nākam klusus šņukstus.

 

Nedēļas nogale pagāja mierīgi – Roberts izpildīja visus mājasdarbus un ļoti ātri panāca iekavēto vielu – mācības un zviedru detektīvi novērsa viņa uzmanību no notikušā. Tomēr līdz ar svētdienas vakaru Roberts pakrūtē sajuta bailes. Atceroties piektdienas notikumus, viņam nebija ne jausmas, ko sagaidīt. Lai arī "draugu" zaudējums viņu neuztrauca – viņš pat nedaudz priecājās, ka vairs nebūs jāvelkas līdzi klases puišu bariņam, tomēr viņu biedēja klasesbiedru atriebība. Zinot Kārli un Aleksi, viņš noteikti neizspruks sveikā cauri. Kad Roberts gāja gulēt, viņu pārņēma nelabums.

#

 

Izkāpdams no skolas autobusa, Roberts brīdi stāvēja, skatīdamies uz baiso, kantaino četrstāvu ēku savā priekšā. Viņam neprātīgi dauzījās sirds, un skola šķita tik biedējoša kā vēl nekad.

 

Iegājis pa skolas durvīm, Roberts ātri aizsteidzās uz garderobi, cerēdams, ka neviens no klasesbiedriem nav atbraucis tik agri kā viņš. Pēkšņi Roberts sastinga – Kārlis jau sēdēja vienā no klases garderobes soliem un viņu gaidīja.

 

"Čau!" Kārlis piecēlās.

 

Roberts pāris sekundes apsvēra iespēju skriet uz mājām un pierunāt māti pārvākties uz Meksiku vai Kubu, tomēr nedroši gāja uz priekšu. Bēgšana nebija risinājums.

 

"Čau!" Roberts atņēma.

 

"Kāpēc tu mūs vakar nosūdzēji?" Kārlis uzreiz ķērās pie lietas. Viņš bija acīm redzami agresīvi noskaņots.

 

"Man nebija izvēles!" Roberta tonī bija jaušams izmisums.

 

Kārlis spēra divus ātrus soļus uz Roberta pusi, sagrāba viņu aiz krāgas un piespieda pie sienas.

 

"Tu vispār zini, kādi sūdi mums sanāca? Viņi vēl domās par mūsu izmešanu."

 

Roberts tikai izbijies skatījās Kārļa dusmīgajās acīs. Kārlis spēlēja hokeju jau kopš bērnudārza, un to skaidri varēja redzēt viņa ķermeņa uzbūvē. Viņš bija liela auguma, masīvs un ļoti spēcīgs – Robertam nekad nebūtu izredžu.

 

"Mamma ar tēti ir galīgi dusmīgi un atņēma man kabatas naudu!"

 

"Man nebija izvēles! Man vajadzēja teikt patiesību!"

 

"Kāpēc? Resnā piedraudēja tevi pakārt aiz pimpja vai?"

 

"Nē."

 

"Nu tad kāpēc?" Kārlis viņu spieda pret sienu.

 

"Es apsolīju tētim, ka nekad nemelošu!"

 

Kārlis skatījās viņā ar platām acīm. Par tēva nāvi zināja tikai skolas darbinieki – Roberts vēl nevienam nebija neko teicis.

 

"Tu esi memmītis, Robert." Kārlis viņu atlaida un jau gatavojās iet prom, kad uz brīdi apstājās un no visa spēka iesita Robertam pa plecu. Roberts sāpēs iekunkstējās un instinktīvi satvēra sāpošo vietu – Kārlis bija trāpījis tieši pa nervu.

#

 

Roberts bija pārliecināts, ka ar to nekas nebeigsies. Viņš īsti nesaprata, kāpēc Kārlis viņu gribēja sagaidīt viens pats, bet viņš noteikti negribēja satikt viņu kopā ar Aleksandru. Roberts bija pamanījis, ka viņi viens otru slikti ietekmē, un tikšanās varētu izvērsties viņam ļoti nepatīkami.

 

Viņš aizgāja uz skolas rietumu korpusu – tur parasti apgrozījās tikai vidusskolēni, un skolas ceturtā stāva kāpnes veda uz gaiteni, kur ik pa laikam parādījās tikai skolas apkopējas. Paslēpies pāris metrus garajā gaitenī, Roberts apdomāja, ko iesākt. Viņš nevarēja iet mājās – šodien mammai ir brīvdiena, un viņam nāktos visu izstāstīt. Viņš nevarēja arī klaiņot apkārt līdz skolas beigām. Galu galā, tēvs viņam vienmēr bija mācījis pastāvēt par sevi un atbildēt par saviem lēmumiem. Roberts nolēma gaidīt līdz pirmās stundas, sociālo zinību, beigām un stāties pretī, lai arī kas notiktu.

 

Pēc pārdesmit minūtēm noskanēja starpbrīža zvans, un jau pēc minūtes gaiteņos sākās rosība un čalas. Roberts izlīda no slēptuves un devās uz otru skolas pusi, kur pēc piecām minūtēm viņa klasei sāksies latviešu valodas stunda.

 

Viņš ieraudzīja savu klasi gaiteņa otrā galā, tikko tajā ienākot. Daļa bija apsēdusies uz garenā sola pie gaiteņa sienas – blakus kabinetam, kur bija jānotiek stundai. Pārējie bija apsēdušies uz grīdas vai sastājušies ap solu. Roberts apņēmīgi soļoja uz priekšu, ik pa brīdim palūkojoties pār plecu cerībā, ka aiz viņa nāks kāds skolotājs. Taču tūlīt pat šī cerība tika atgaiņāta. Labāk tagad nekā vēlāk. Pastāvēja jau arī iespēja, ka nekas nenotiks, un saruna ar Kārli no rīta bija tā visa beigas. Tomēr viņš tam kaut kā neticēja.

 

Klasesbiedri Robertu pamanīja, kad viņš jau bija sasniedzis gaiteņa vidu. Kārlis ar Aleksandru, kā arī trešais bariņa biedrs Juris tūlīt iebāza telefonus kabatā, un Kārlis ātri abiem kaut ko pačukstēja.

 

Roberts apstājās sola galā – pretējā pusē no vietas, kur stāvēja un nikni raudzījās Kārļa "banda". Izskatījās, ka neviens cits nepievērš viņam uzmanību, līdz Kārlis iesaucās: "Kur tad tu biji, Robert?" Acumirklī visu klasesbiedru acis uzmeklēja Robertu un neizpratnē blenza viņā.

 

"Bastoju." Roberts klusi noteica.

 

"Oho, kāda atzīšanās! Pavisam biju piemirsis, ka tev ir jāsaka patiesība."

 

Aizlicis rokas aiz muguras, Kārlis sāka staigāt gar krēslu, viegli noliecies uz priekšu, imitējot pasniedzēju. "Redziet, dārgie klasesbiedri, Roberts nevar teikt melus, jo viņš tētucim ir apsolījis nekad vairs nemelot. Cik..." Kārlis piepeši apstājās un paskatījās uz abiem draugiem.

 

"Fascinējoši?" kāda no klases meitenēm piedāvāja.

 

"Jā, fascinējoši, tas ir tas vārds! Izrādās, ka solījums ir iemesls, kāpēc Roberts mūs nosūdzēja, un mums bija jāatvainojas tai mazajai smerdelei." Elizabete bija apsmieklu iemesls jau pāris mēnešus, kopš meitenes izpļāpājās, ka viņai sporta ģērbtuvēs smirdēja kājas.

 

"Saki, Robert," Kārlis piepeši pievērsās Robertam, "vai tev patīk kāda no klases?"

 

Roberta sirds uzņēma Ferrari cienīgus apgriezienus. Ko viņš dara? Viņš aši paskatījās uz Kristīni un saknieba lūpas. Aleksandrs noķēra Roberta skatienu. "Tā ir Kristīne?!" viņš sajūsmā iespiedzās. Kristīne bija skaistākā klases meitene – viņa patika teju visiem klases puišiem. Robertam uz viņu noteikti nebūtu nekādu izredžu.

 

"Jā." Roberts tikko manāmi nočukstēja.

 

"Ko? Es tevi nedzirdu!" Kārlis bija sajūsmināts, ka viņa plāns izdodas. Roberts neatbildēja. "Man liekas, viņš teica "jā!""

 

Roberts apkaunots nolaida skatienu. Viņš vēlējās, kaut nekad nebūtu piedzimis. Paliec stiprs, lai arī kas notiktu, viņš dzirdēja tēva balsi. Roberts piespieda sevi pacelt galvu un paskatīties uz klasesbiedriem, kuri ļauni smīkņāja. Viņš palūkojās uz Ēriku un pamanīja, ka viņš nez kāpēc izskatās pamatīgi nobijies.

 

"Mēs starpbrīdī pārmijām ar tavu draugu pāris vārdu," Kārlis norādīja uz Ēriku, "un uzzinājām interesantas lietas par tevi!"

 

Nu Roberts tiešām bija nobijies. Viņš un Ēriks bija draugi jau kopš dzimšanas, jo agrāk dzīvoja kaimiņos. Ēriks par Robertu zināja ļoti apkaunojošas lietas.

 

"Piemēram," Kārlis turpināja, "kā jūs vienreiz palikāt pa nakti un skatījāties šausmeni."

 

Tikai ne to! Roberts iepleta acis un sāka histēriski knaibīt nagus bikšu kabatās.

 

"Vai tā ir taisnība?"

"Jā, bet man bija seši..."

 

"Nevienu tas neinteresē!" Kārlis viņu aši pārtrauca. "Vakars nebeidzās tikai ar šausmeni, vai ne, Robert?"

 

"Nē."

 

"Vai tu baidījies?"

 

"Jā."

 

"Pastāsti, kas notika šausmenes vidū!"

 

Roberts klusēja. Viņš negrasījās melot, taču, ja viņš nerunās, viņam nemaz nevajadzēs.

 

Klasesbiedri ieintriģēti blenza Robertam sejā. "Mans sencis saka, ka patiesības noklusēšana arī ir melošana," Juris teica.

 

"Izskatās, ka Roberts nepildīs solījumu papucim."

 

Roberts aizspieda acis un sāka smagi elpot. Pateikt to, kas notika tajā naktī, nozīmētu nokļūšanu klasesbiedru apsmiekla epicentrā vismaz vairākus gadus, ja ne pat visu mūžu. Tikpat labi viņš varētu vienkārši nomirt. Šāds risinājums šķita daudz vilinošāks.

 

"Ja tu to nepateiksi, es pateikšu. Un tu būsi lauzis savu solījumu!" Kārlis brīdināja.

 

Roberts slimīgi trīcēja. Viņš to nespēja izdarīt.

 

"Tavs papucītis būs tevī pamatīgi vīlies," kāds ierunājās. Robertam šķita, ka tas bija Aleksandrs, taču viņš nebija drošs – pasaule sāka griezties, un viņam kļuva slikti.

 

"Trīs..." Kārlis sāka atskaiti, "divi... Es tūlīt pateikšu! Divi ar pusi..." Nez kāda iemesla dēļ Kārlis gribēja, lai Roberts to pasaka pats. Viņš gribēja, lai Roberts pats sevi pazemo.

 

"Gandrīz jau trīs..."

 

"Es piekakāju bikses," Roberts ātri izmeta un paslēpa seju rokās. Viņam šķita, ka visapkārt sāka skanēt rēcoši smiekli. Visskaļākie nāca no puišu puses.

 

Pēkšņi kāds pārtrauca smiešanos, skaļi sacīdams: "Es ahrī esmu aphkakhājis bikse, khad mazs."

 

Roberts pacēla galvu un palūkojās apkārt. Pēc visu sejas izteiksmēm smējušies bija tikai daži no klasesbiedriem – no pārējo sejām iepriekšējais smīns bija pazudis. Tagad viņi ar neizprotošu skatienu vērās arābu zēnā Ali, par kuru bija runa Roberta tēva vēstulē. Viņš vēl nemācēja runāt pareizā latviešu valodā, taču visi saprata, ko viņš teica.

 

"Khad spēlēt ara," viņš piemetināja.

 

Pēkšņi piecēlās arī Ēriks: "Es esmu piečurājis bikses, kad sapņoju par tualeti."

 

"Kuram tad tā nav sanācis?"

 

Visi pārsteigti skatījās uz vietu, no kuras nāca balss. Kristīne turpināja: "Es arī esmu guļot apčurājusies. Ja tas bija šausmenes laikā, tad viss taču skaidrs."

 

Šoreiz klases zēni bija pāršāvuši pār strīpu. Jau iepriekšējais "joks" ar Elizabeti nevienam vairs nešķita smieklīgs, un tagad gluži negaidīti klase aizstāvēja kluso Robertu. Kārlis ar draugiem izbijušies skatījās apkārt, nezinādami, ko iesākt.

 

"Patiesībā Kārlis pats nav nekāds svētulis," tagad bija klases zēna Mārtiņa kārta, kuru acīmredzami bija iedrošinājusi Kristīne. "Kad mēs toreiz mētājām pa logiem ar akmeņiem un viņu noķēra, viņš spiedza kā maza meitenīte. Nemaz nebrīnītos, ja pats būtu pielicis bikses."

 

"Aizveries!" Kārlis iebļāvās un pievērsās Ali. "Tu, nēģeru sūds, tu visu izbojāji!" Piepeši Kārlis metās virsū zēnam un viņu spēcīgi pagrūda. Ali galva ar skaļu būkšķi atsitās pret betona sienu, un zēns sāpēs iekliedzās un saļima. Roberts piesteidzās pie Ali un piecēla viņu sēdus. Kārlis izbijies skatījās uz zēnu, saprazdams, ko tikko bija izdarījis. Viņš nebija gaidījis, ka grūdiens būs tik stiprs.

 

Pēkšņi gaitenī parādījās skolotāja. Ieraudzījusi Ali sēžam uz zemes ar rokās satvertu galvu, viņa pieskrēja klāt.

 

"Kas notika?" skolotāja prasīja stingrā balsī. Klase mēmi klusēja. "Nu, sakiet taču kaut ko!"

 

"Es slīdēt un sashit galvu." Ali šņukstot teica.

 

"Vai tā ir taisnība? Aleksandr, Kārli?"

 

Abi zēni tūdaļ piekrita. Roberts, neticēdams pārējo klusēšanai, strauji piecēlās kājās un gribēja protestēt.

 

"Jā, Robert?" skolotāja viņu uzlūkoja, pieceļot Ali. "Vai viņš paslīdēja?"

 

Roberts jau pavēra muti, lai teiktu taisnību, taču tūdaļ to aizvēra. Pēkšņi viņš kaut ko bija sapratis. Viņš atcerējās laiku, kad pirms pāris gadiem ar tēvu bija aizbraukuši makšķerēt ārpus Rīgas. Roberts bija noķēris savu pirmo lomu – pavisam mazu zivteli, taču tēvs gribēja, lai to palaiž vaļā. Abiem sēžot laivā, viņš paskaidroja, ka ir jādod iespēja zivij izaugt – no mazas zivteles nebūs nekāda labuma nedz viņiem, nedz dabai. Tā bija pirmā reize, kad Roberts apjauta – multenes bija melojušas: nekas nav melns un balts.

 

"Robert, vai viss ir kārtībā?" skolotājas balss izsauca Robertu no atmiņām.

 

Viņš paskatījās uz Kārli, kurš bija ne pa jokam izbijies. Robertam šķita, ka viņš Kārļa acīs pamana nožēlu, un uz brīdi viņš saskatīja Kārļa līdzību ar mazo zivi.

 

Tad viņš ieskatījās skolotājas acīs. "Jā, Ali paslīdēja. Tas bija pavisam nejauši."