Tuvošanās tev, dabai, sev un mūžībai. Īsrecenzija par Māra Salēja dzejas krājumu "Tuvošanās"

Dzejniekam šajā krājumā raksturīgs tradicionālu un netradicionālu dzejas formu savijums. Turklāt, izmantojot tradicionālas formas, dzejnieks joprojām ir jūtami mūsdienīgs. Viņš meistarīgi savieno vārdus, lai liktu lasītājam sajust tuvošanos miesai, garam, dabai, sev: "lai tu atminētos. pavisam. Pagalam / zvaigzni uz pieres. vilnī. starp zālēm / starp pienu dvesošu neesību: / pieskaries. tā es tevi gribu." (13. lpp.)

Lai arī gribētos ilgas izjust kā kaut ko ļoti skaistu un patīkamu, dzejnieka vārdu virknēs jūtama depresīva noskaņa. M. Salējs raksta: "lūk. roku uzliekot uz sirds / nekas nav jāpārdzīvo. visam jāuzspļauj / un sava mazā dvēsele bez ēnas / ir jānes tālāk. cik nu ļauj / šie gadi. artērijas. vēnas." (48. lpp.) Tomēr to nevar uzskatīt par trūkumu. Tieši otrādi – tas rada to sāpi, kas nevis "velk" uz leju, bet tiecas, lai kaut ko mainītu.

Depresīvu noskaņu rada arī grāmatas vāka un lappušu dizains. Vāks atgādina Latvijas karogu, taču tas ir melnbalts, kādas ir arī lappušu pieticīgās ilustrācijas – pa dažai pelēkai svītrai katrā lapā. Tā jau ir – tuvošanos vislabāk izjust caur vārdiem, ne ieraudzīt ilustrācijās. Izjust to vienkāršu, nepiespiestu, neizdaiļotu un dabisku.

Autors smalki izjūt tuvošanās vadmotīvu caur dažādiem gadalaikiem, dabas tēliem, ķermeņa daļām. Viņš arī parāda, ka tuvošanās notiek caur maņām – caur pieskārienu un sajusto, caur ieraudzīto, sadzirdēto. Un visdziļāk tā notiek caur sirdi. To var izjust šajās dzejas rindās: "jā. tik tuvu kā nekad... / jā. tik tuvu kā nevienam... / siltām lāsēm pielijušais skats / sirdī apstādina ziemu." (10. lpp.)

M. Salējs neapgrūtina lasītāju ar gariem dzejoļiem. Tie ir īsi. Turklāt tiem lielākoties nav nosaukumu. Savā ziņā tie it kā saplūst un mēģina tuvoties cits citam, un tomēr ir jūtams dzejoļu dalījums. Turklāt dzejas krājums sadalīts divās daļās un arī katra no tām ir bez nosaukuma.

Dzejnieks ik pa laikam pārsteidz ar kaut ko neparastu. Piemēram, ar to, ka kāda dzejoļa pirmspēdējās rindas pēdējā vārda pēdējie divi burti uzrakstīti kā noslēguma rinda: "bet galvai pāri atskan dūkša / na."  (12. lpp.) Tas dzejolim veido īpatnēju ritmu.

Manuprāt, daudzos dzejoļos M. Salējs tiecas uz mūžības tēmu. Viņš raksta: "Un tad tu būsi kur citur – ne savās miesās vien." (50. lpp.) Dzīves noriets, kaut kā beigas ir jauns sākums. Var jau būt, ka tieši to dzejnieks vēlas pateikt – ka patiesā sastapšanās ir tieši tad, kad spējam no kaut kā atteikties, lai dāvātu sevi otram. Tuvošanās ir mīlestības process, kas liek atteikties, pielāgoties, ilgoties. Šīs jau ir manas pārdomas un interpretācija par to, ko autors vēlējies pateikt. Tomēr uz šādām pārdomām M. Salēja dzejas rindas mani ir aicinājušas. Es domāju, autors trāpījis desmitniekā, izvēloties tuvošanās vadmotīvu cauri visiem dzejoļiem, atklājot ikviena cilvēka ilgas. Līdz ar to katrs šeit varētu atrast sev ko saistošu. Atliek tikai kādā vakarā paņemt rokās M. Salēja dzejas krājumu un izbaudīt domu buķeti, kas rodas, to lasot, un sajust, cik nebeidzama, reizēm sāpīga, bet skaista ir tuvošanās.

Liene Bokmane: "Studēju literatūrzinātni Latvijas Universitātes maģistra studiju programmā "Baltu filoloģija". Esmu ieguvusi bakalaura grādu komunikācijas zinātnē Latvijas Universitātē, specializējoties žurnālistikā. Mani interesē dzeja un mūzika. Spēlēju ģitāru un klavieres, ko apgūstu pašmācības ceļā. Arī pati rakstu dzeju. Visvairāk patīk lasīt tekstus, kas saistīti ar ticības tēmu. Šobrīd lasu un literatūrā interesējos par visu, kas saistīts ar studijās apgūto vielu, jo neesmu vēl atklājusi, kas man ir vissaistošākais. Par dzeju gan tā nevar teikt. Dzeja man ir ļoti tuva – gan klasiķu darbi, gan jauno dzejnieku sacerējumi."