Visi pasaules kukū

Mani palūdza uzrakstīt īsu ievadu par to, kas šis vispār ir. Tā kā man pašai tas īsti nav skaidrs, vērsos pēc padoma pie saviem draugiem. Daži izskanējušie varianti: "Saki, ka tā ir virsintuitīva pasaules uztvere, garīgais suprematisms un refleksija," "Es vispār aizliegtu māksliniekam prasīt ko tādu. Cik labi tiem, kuriem ir aģenti, kas to izdomā," "Tas galīgi nav viegli," "Es laikam nocitētu Zvjagincevu, ka filma vai, šajā gadījumā, dzeja dzimst lasītāja/skatītāja dvēselē vai mirst, tas arī viss, ko var par to pateikt." Nu re, Zvjagincevu tiešā veidā necitēju, bet savus draugus gan. Šīs rindas, kas pārmaiņas pēc nav tīra proza, rakstīju tad, kad jutu, ka man tas ir vajadzīgs, nedomājot par to, kas tas ir/būs. Par to atliek spriest lasītājam.