Latvijas lasošajai vidusšķirai pienākuši literārie svētki –tikai ar gada starpību viens pēc otra iznākuši divi īsprozas krājumi, kas tematiski un stilistiski aplūko tai (vidusšķirai) piemītošo problemātiku. Runa, protams, ir par Haralda Matuļa "Vidusšķiras problēmām" (Mansards, 2018) un Oskara Vizbuļa "Pēcjēzus vecuma sviestu" (Mansards, 2019).

Nešaubīgi var teikt, ka paralēļu, šā vārda labākajā nozīmē, starp abiem krājumiem netrūkst. Gan vienu, gan otru īsdarbu kolekciju unificē autoru līdzīgais vecums, sociālais stāvoklis un izglītība. Abus vēl vairāk konektē pieeja izejmateriālam: ne viens [1], ne otrs [2] neslēpj, ka publicētie darbi ir sākušies drīzāk fragmentāri, noklausītu frāžu rezultātā, no faktu driskām un tamlīdzīgiem inspirācijas avotiem, tikai Matulis sliecās uz īsāku domugraudu pusi, kamēr Vizbulim iznāk pilnasinīgi stāsti. Abiem piemīt krasi izteikta sociālās klases izjūta, ko šinī gadījumā var uzskatīt par būtisku noteicēju kreatīvās formas izvēlē [3].

Šajā apskatā vairāk grasos runāt par Vizbuli, jo Matulis jau ir gana aplūkots un par tā recenzēšanu honorāru vairs dabūt nevar. (Te nav nekā personiska, gluži vienkārši nogulēju. [4])

Kaut arī Lācīti ar vidusšķiru sasaista tik vien kā divi nekam nederīgi maģistra grādi [5] un divi bērni [6], lasu Vizbuļa debijas krājumu un nespēju vien nopriecāties par to, cik lieliski autoram izdodas atainot to ikdienas gaitās gan baltās, gan zilās apkaklītes. Vizbuļa skatpunkts, lai arī allaž viennozīmīgi vidusšķirisks un pārsvarā distancēti profesionāls (autoram ir plaša pieredze žurnālistikā, ko var just), tomēr spēj arī identificēt un pat iniciēt citus sociālā diskursa leņķus.

Vizbuļa pirmā literārā publikācija organizēta trīs daļās: pirmā un trešā, varētu teikt, ir sakārtotas pēc kreatīvā haosa principa (stāstus vieno drīzāk attieksme, nekā tematika), kamēr pa starpu ieperinājies organizēts stāstu cikls ar nosaukumu "Friča Maluma dzīves brīži". Pirmā un otrā daļa ir sabalansētas ar pieciem stāstiem katrā; vēl divus īsākus darbus autors novēl lasītājam jau pēc Maluma dzīves brīžu seriāla kontemplācijas. Ne visi darbi ir izdevušies vienlīdzīgi dinamikas ziņā, un emocionāli to amplitūda svārstās no iejūtīgas traģēdijas līdz ironijai un bez maz vai trulam farsam. Taču par visu sekvencionāli, tāpēc tālāk pa latviski [7].

Krājums no paša sākuma bliež ar to labāko, ko es noteikti iekļautu Vizbuļa Greatest Hits, kad tālā nākotnē tādi tiks izdoti. Kā Hotel California manās smadzenēs būs mūžam saistīta ar Eagles, tā Vizbulis ir uz mani atstājis iespaidu ar "Neiespējamo mīlestību". Ātri un lietišķi pirmajā personā, autors uzbur pusmūža hipsteri (ābolu tēja ar lakricu, Faber Castell, Moleskine, Apple, please retweet!, Ariana Grande), tātad tēlu, ko ne viens vien planētas iedzīvotājs slepenībā alkst noķert kādā tumšā alejā un noslānīt ar slapju avīzi par to, ko sauc par pretentiousness. Viņš lasa Chicago Sun Times, lidinās no Čikāgas uz Rīgu caur Amsterdamu (un atpazīst pilsētas lejā), vezdams līdzi analogās fotogrāfijas bodē pirktu nocenotu klavieru beņķīti. Rodas vēlme ietīt slapjajā avīzē kādu smagāku drāti, taču pēdējā stāsta trešdaļa visu emocionāli pārgriež, un, beidzis to lasīt, kādu brīdi blenžu sienā. Tēmas attīstība un sniegums – kaut ko tādu līdz šim biju piedzīvojis tikai no Alises Manro Kanādas piepolārajā aukstumā balstītajiem virtuozajiem stāstiem.

Tālāk esošie, viens ar otru nesaistītie četri gabali, no vienas puses priecē ar atklātu vīrišķīgas dvēseles monologu (šķiršanās rezultātā izmests no dzīvokļa, varonis tur slīd iekšā dušoties, kamēr bijusī kopā ar jauno džeku ir izgājuši; kam bijis līdzīgi, tas sapratīs). No otras, stāsti nedaudz nogurdina ar latviskās literatūras iezīmēm, ko gribētos saukt par Weltzchmertz prizmu (dzemdības bija smagas; laiks plēš ādu no miesas, miesu no kauliem; ar motorzāģi norauts pirksts sāp fantomsāpēs arī pēc tam, kad tā vairs fiziski nav; dzīve beidzas ar nāvi), un tīri latvisku pēdējo teikumu vienam no gabaliem: "Un zārks jau arī tikpat kā bija gatavs." (39)

Neskatoties uz šiem pašmāju literatūras rudimentiem, stāstos nepietrūkst veselīgas ironijas un asprātības. Mākoņi, tās ir siļķes zilajā izplatījuma jūrā. Vēstuļu rakstītājs meitenēm – tātad kunilingvists. Pēc mūsdienu standartiem samērā rasistiskā aprakstā par čigāniem, samērā rasistiskais aprakstītājs uzzina šo to, ko labāk būtu gribējis neuzzināt, un tā simboliski dabū pretī. Stāstījumā ik pa brīdim testosterons ņem virsroku, un, lūk, – vienā brīdī galvenais varonis liek braukšanas eksāmenu mašīnā ar līķi, ko jaukais instruktors sadomājis izvizināt pirms kremācijas, lai aizgājējam tiek kāds prieciņš. Īstiem večiem tā nav problēma, jo visi tāpat tur būsim, un mironim pirms krematorijas tiek izrādīti vēl daži līkumi.

Nespēju pretoties arī cieņpilnajai skaudībai pret to, cik lieliski ventspilnieks Vizbulis uzbur manu dzimto Rīgu, ar bez maz vai brutalizēti čakisku poētiku par drūmām dzertuvēm un meitenēm, no kurām var pa lēto dabūt ne tikai nelabu slimību, bet arī alkoholu ar klofelīnu, un pēc tam pamosties iekšpagalmā ar sāpošu ķobi un tukšām kabatām. Tā ir realitāte, ko parādīt kā realitāti, nevis kā virzīta derdzīguma pilnu savas ārpusbūšanas faktu, ne katram sanāk. Vizbulim izdodas to nodemonstrēt bez patosa un slienām, varētu teikt – profesionāli.

Atsevišķi vērts runāt par stāstu ciklu. Fricis Malums, cik var nojaust, ir paša Vizbuļa alter ego, jo stāstos vietniekvārdi "viņš" un "es" jūk tāpat kā pirmās personas atskaite un omniprezentais naratīvs trešajā personā. Pirmais stāsts iesākas ar Maluma vizuālo aprakstu un dvēselisko definīciju. Pēdējais stāsts beidzas ar Maluma nāvi un pēcnāves gaitām. Pa vidu – neapšaubāmi interesantu ideju, novērojumu un aizmetņu salāti, kuriem ne vienmēr ir viegli izsekot. Reizēm ir sajūta, ka literārajā ziņā Fricis ir kā pūķis raustīgā vējā, lai arī rakstnieka domu līkloči fascinē ar gājieniem no viena koncepta pie otra.

Kaut kur reiz lasīju, ka daži no Ziemeļamerikas indiāņiem tradicionāli esot sev līdzi nēsājuši gabaliņu ar skujkoku sveķiem, un īpaši labos savas dzīves brīžos tos likuši pie deguna un ieelpojuši smaržu. Kad gribējies šos brīžus atsaukt atmiņā, esot pieticis ieelpot sveķu aromātu, un dzīves mirkļi no jauna atausuši, it kā būtu tikko notikuši. Līdzīgi arī priekšpēdējā stāstā "Ekskursija", kurā Rīgas šarms tiek uzburts ar smaržu palīdzību. Ar prieku atzīšos, ka uz mani šis triks iedarbojās.

Viss beidzas, ja tā varētu izteikties, uz satīriskas nots, par Eirovīziju un mūsdienu soctīklu apsēsto cilvēku ekstrēmismu. Ironija patīkami veldzē. Aizveru grāmatu ar sajūtu, ka ir parādījies autors, kura publikācijām būs vērts sekot līdzi.

 

[1] Adamaite "Iemetam Tavā Dzīvē Akmeni! Interesanti, Kas Notiks"

[2] Dibovska "Haralds Matulis: Mēs Esam Vidusšķira"

[3] Chae "Marx on the Family and Class Consciousness"

[4] Vīksna "#vidusšķira #matulis #viedoklis #problēmas #vuārisms"

[5] BBC "Almost a Third of Graduates "overeducated" for Their Job"

[6] Voland and Dunbar "Resource Competition and Reproduction: The Relationship between Economic and Parental Strategies in the Krummhörn Population (1720–1874)"

[7] Martinez "Tongue Tied: Resisting "Academese""

Share