Starp Preiļiem un Līvāniem

Preiļu un Līvānu novadā Janīnas Kursītes-Pakules vadībā atgriežamies jau otro reizi. 2018. gada vasaras ekspedīcija notika Preiļu pusē, īpašu uzmanību pievēršot Rudzātu, Turku un Saunas pagastiem, un ekspedīcija atmiņā palikusi ar bezgala skaistiem un neparastiem notikumiem – brīnišķīgiem teicējiem un dziedātājiem, maģiskiem pirts rituāliem, jauniegūtiem draugiem un "Tumšu nakti, zaļu zāli", kas iegrimusi siltās vasaras nakts miglas vālos. Arī šogad folklorā ieinteresētajiem studentiem un pētniekiem pievienojās vēsturnieka Roberta Ķipura vadītie Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņi, lai iemūžinātu ekspedīcijā satiktos cilvēkus kustīgās bildēs un, kopā ar pētnieku veidoto grāmatu, vietējiem uzdāvinātu arī filmu par bijušo Preiļu rajonu.

1. jūlija pusdienlaikā ierodamies Rudzātos – kāds braucis uzreiz no Visvalža ielas 4a, cits no Varakļāniem savukārt citai ekipāžai ceļš vedis pat caur Līvānu slimnīcu. Paēduši pusdienas "Lāča migā", dodamies nelielā ekskursijā uz Saunas pagastu, kur atrodama vieta ar visai neparastu nosaukumu – Zelta Dibens (Zalta Dybyns). Zelta Dibenā gan neredzam ne zeltu, ne arī pašu dibenu, bet šīs apdzīvotās vietas lokācijas punkts liek domāt par zināmu vietas nosaukuma loģiku. Vairākas teikas gan vēsta par pieklājīgāku vietvārda rašanās iemeslu, bet to izzināšana, lai paliek pašu ekskursantu uzdevums. Ar Janīnas Kursītes-Pakules, Preiļu novada domes priekšsēdētājas Marutas Plivdas un Saunas pagasta pārvaldes vadītāja Raimonda Rubina gādību šī gada pavasarī vieta ir ieguvusi oficiālu zīmi un uzrakstu tūristu piesaistei. Ekspedīcijas dalībniekiem jau rodas dažādas idejas par krājkases formu, kuru varētu novietot ceļa malā iebraukšanas maksas vākšanai.

Pirmajā vakarā iepazīstinām katrs ar sevi un pastāstām citiem par savām pētnieciskajām interesēm – muzicēšana ģimenē un svētkos, bērnības rotaļas un spēles, izšūti dvieļi, ārstniecības augi, kāzu saimnieces, reemigrācija, austie deķi un novecošanas sajūta – šķiet, šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi. Dzīvesstāstu intervija, kas ir galvenā ekspedīcijas darba forma, ļauj intervētājam veikli ievīt jautājumus par jebkuru interesējošo tēmu, tādējādi atklājot autora pieredzi pētniekam saistošajā tēmā. Vakarā sadalāmies arī komandās – katastrofāla šoferu trūkuma dēļ, es šoreiz esmu ar mašīnu (nākamgad šādu kļūdu vairs nepieļaušu). Manā mašīnā ir arī maģistrantes Ilga Vālodze Ābele un Elīna Apsīte, docente Jolanta Stauga un profesors Valdis Muktupāvels. Sajūta gan dikti dīvaina, – tikko bakalaura grādu ieguvušas studentes mašīnas aizmugurējā sēdeklī sēž slavens etnomuzikologs, profesors un bakalaura darba recenzents. Automašīnā valdošajai hierarhijai tomēr nav nekādas saistības ar akadēmisko.

Pirmajā dienā mana ekipāža dodas uz Rožupes pagastu. Sadalāmies vēl sīkāk un Valdi un Elīnu nododam pagasta priekšsēdētāja rokās, kas pētniekus aizved nezināmās tālēs. Mēs ar Ilgu un Jolantu paliekam Rožupes pagastā, kur satiekam gan dziedošo "Rožupes vīru", gan agronomi un bijušo kolhoza priekšsēdētāju, kas mums sola uzdāvināt kandžas dzenamo aparātu. Savukārt otra grupa, meklēdama profesora Valda Muktupāvela dzimtās puses stāstus ciemā ar nosaukumu Muktupāveli, ir satikuši Juoni, kas, rādīdams fotoalbumus un sīki un smalki aprakstīdams tur redzamos cilvēkus, ir izmisīgi apšaubījis cienījamā profesora zināšanas un pajautājis: “Bet ko tu vispār zini?”, kad profesors atbildējis, ka nevienu no Juoņa minētajiem cilvēkiem nav ne pazinis, ne saticis.

Atkal esot pilnā sastāvā, dodamies uz Līvāniem, lai ne tikai aplūkotu Līvānu stikla muzeju, bet arī beidzot nopeldētos. Un tas nekas, ka Līvānus ir skārusi tropiskā lietusgāze un termometra stabiņš ir noslīdējis zem +20 grādu atzīmes. Beidzot atraduši un pārpeldējuši Dubnu vairākas reizes, secinām, ka šī mierīgā plunčāšanās neataino īsto ekspedīcijas dalībnieku garu, tāpēc jādodas meklēt Daugava, kas plūst vien 100 metrus tālāk. Profesors Valdis Muktupāvels uzņemas ekspedīcijas vadītāja lomu. Uzkāpjot Dubnas stāvajā krastā, atklājas citāda ainava nekā profesora bērnībā, – glītā govju ganību pļaviņa, kuras otrā malā viļņojas Daugava, ir pārvērtusies par necaurejamiem džungļiem, kuru šķērsošanai būtu nepieciešams pienācīgs apģērbs un purva bridēja zābaki, nevis peldkostīmi un basas kājas. Madarās, suņuburkšķos, lipīgajās sveķenēs, nātrēs, usnēs, neskaitāmās smilgu, kosu un meldru sugas audzēs izbrienam taku līdz Daugavai. Tautasdziesmās apdziedātā upe it nemaz nevilina, un upes gultne, klāta ar durstīgiem akmeņiem un lipīgu ķēpu, vēl vairāk apgrūtina peldēšanos lēpju kātu sapītajā un savītajā ūdenī. "Man te nepatīk!" saku Ilgai. "Man arī nēēē!" viņa atbild. Daugavu atradām. Ar to pietiek. 

Nākamajā rītā redzamas ūdens ekspedīcijas sekas – izskatās, ka esam piedzīvojuši negantu suņu un kaķu uzbrukumu, jo visas kājas klātas nelielās rētās un skrāpējumos. Rētas un skrāpējumi atklājas arī ar mūsu ūdens ekspedīciju pavisam nesaistītās vietās un lietās, – dodoties uz brokastīm, divām mašīnām riepas žēli nopūšas un saplok. Ekspedīcijas dalībnieku domās jau dzimst visdažādākie scenāriji: "Tas tāpēc, ka vakar bijām pie tās tantes ar ļaunajām acīm!" apgalvo viena grupa. "Jā! Un atceries – pie jūsu mašīnas vakar mētājās pildspalva. Tā tante taču teica, ka, ja nokrīt pildspalva, tad kāds tieši tajā brīdī skauž! Paši vakar seminārā tā stāstījāt!" Izmisumu vairs nav iespējams nošķirt no humora un ironijas. Arī vietējie jau stāsta tenkas par riepu graizītājiem, kas pirms pāris gadiem ir uzdarbojušies. Otra grupa, kam arī gaiss ir vairs tikai trīs riepās, iepriekšējā dienā meklējusi vecticībniekus. Par viņu acīm nekas nav zināms.

Beidzot sadalījušies mašīnās, dodamies uz Aizkalni. Ciems vakara semināros jau ieguvis nosaukumu Aizsaule, jo pirmajā dienā, kad pētnieku grupa ciemojās Aizkalnē, viss ciems bijis kāda svarīga cilvēka bērēs – nu gluži kā iz..slaucīts. Mums gan sarunāta ekskursija "Jasmuižā", kur mūs sagaida muzeja vadītāja Solvita Kleinarte. Atjaunotajā govju kūtī redzama burvīga Latgales keramikas izstāde, kur gar sienām aplūkojama arī ekspedīcijas dalībnieces, antropoloģes Elīnas Kursītes fotogrāfiju izstāde. Raiņa "Jasmuižā" ekspozīcija patiesi brīnišķīga – šķiet, ka visa Latgales esence iemīcīta mālos un izvirpota podos, krūkās un svečturos – ar tādu cēlumu un vienkāršību tie mirdz.

Pēc Aizkalnes dodamies uz Līvānu pusi, – Valdim un Elīnai sarunāta intervija pie slavenākās Turku sievas, bet mēs ar Jolantu dodamies uz otru Līvānu pusi – pie Ainas Kursietes. Enerģiskā dāma, kas precējusies ar tikpat enerģisku kungu, runā bez apstājas, un stāstu viņai bezgala daudz, – kā vecvectēvs no muižkunga ieguvis "Pirdiena zemi", kā radinieki pirms Pirmā pasaules kara aprakuši zupas terīni ar naudu, un vien pēc 100 gadiem, arot zemi, naudu ir izdevies atrast. No Ainas uzzinām arī viņas vecmammas lamu vārdu sarakstu, kuru visnotaļ būtu ieteicams nodot tālāk arī nākamajām paaudzēm. Aina pat nodiktē lēnāk un vairākkārt, lai varam paspēt pierakstīt: velna judašs, nešķīstais gars, nešķīstais tārps un... komunists. Ainas vīrs savukārt apliecina to, ka vecums ir pavisam relatīvs jēdziens, – stāstot par pirtī iešanu, Vitālijs kā pašsaprotamu stāsta, ka "kamēr biju jauns, gāju pirtī un pēros. Nu tā, līdz gadiem 60".

Vakara seminārā atkal dalāmies ar to, kas atrasts. Un tomēr, līdzās pārsteidzošiem dzīvesstāstiem, visskaistākie, visraibākie, un gluži kā no grāmatām, ir mīlas stāsti. Kolhoza paraugpāris – priekšsēdētājs un agronome. Kāda cita ekspedīcijas grupa ciemojusies pie precēta pāra, kur kungs savai ar demenci slimajai sievai katru dienu lasot viņu jaunības dienu vēstules, lai viņa atcerētos vīru. Lai gan šis izklausās pēc neveiksmīga mēģinājuma pārstāstīt filmas "Piezīmju grāmatiņa" pašu emocionālāko ainu, tomēr tas nebūt nav nedz mans, nedz citu ekspedīcijas dalībnieku izdomājums. Tomēr viens no visskaistākajiem ir 90 gadus vecās teicējas Olgas Kozires stāsts. Viņas jaunības mīlestība bija Nikodems Bojārs – trimdas latgalietis, zinātnieks un ķīmiķis –, ar kuru jaunībā, kara laikā, kādā večernikā viņi bija izvēlējušies katrs savu zvaigzni pie debesīm. Olga sev bija izvēlējusies pavisam mazu zvaigznīti savukārt Nikodems nespējis izvēlēties. Karš jauniešus izšķīris, un viņi tikušies vien deviņdesmitajos gados, kad katram jau aiz muguras bijusi sava dzīve, laulības, bērni. Nikodems Olgu aicinājis uz Niagāras ūdenskritumu, uz Ņujorku, bet Olga atbildējusi, ka neesot skaistākas vietas par Latgali. Lai gan strādājis arī NASA, Nikodems savu zvaigzni tā arī neizvēlējies. Olga savu nav aizmirsusi.

Trešdienas vakarā pie mums ciemos ieradušies Juris un Elga Skrebeļi, kas no bēdīga gala paglābuši prāvesta Juliana Začesta balss ierakstus. Mācītājs no sešdesmitajiem gadiem vairāk nekā divdesmit gadu garumā lenšu magnetofonā ierakstījis savus sprediķus un baznīcas kora dziedājumus, bet nu tie nevienam vairs nav vajadzīgi. Jāsaglabā ir, par to neviens nešaubās, bet kā padarīt tos plašākai sabiedrībai dzirdamus? Atbildes mums vēl pagaidām nav.

Vakarā vērojot saulrietu, kas Rudzātos vienmēr ir īpaši burvīgs, kviešu lauka malā var saredzēt Ilgu. Vispirms sadzirdēt un tikai pēc tam saredzēt. Ilgas dūdu spēles skaņās saulīte tiek ieaijāta aiz mežu galiem. Virtuvē vēl skan vakara čalas, un tās nerimst vēl ilgi. Te taču tik raiba kompānija – studente Aiste no Lietuvas, kas perfekti runā latviski un spēj turēties pretī apdziedāšanas kaujā, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolniece Vita, kas uzrakstījusi ZPD par dvieļu izšuvumiem, profesore Janīna Kursīte-Pakule, kas nupat izdevusi latvju dainu atslēgu – grāmatu "Dainu kodekss" (Rundas, 2018), "Jettes dienu grāmatas" (Senā Klēts, 2017) autore Elīna Apsīte, filmētāji, antropologi, doktoranti un pētnieki, profesori un studenti – visi ir kopā, lai meklētu bijušā Preiļu rajona zeltu, kas paslēpies pašos cilvēkos. Ilgas ieaijātā saulīte iekrāso debesi sarkanbaltsarkanu.

Ceturtdienas vakarā beidzot ir šīs nedēļas gaidītākais notikums – koncerts Saunas pagasta Salas skolā, kur mūs ciemos gaida folkloras kopa "Golūda" ar brīnišķīgo vadītāju Aigaru Krekelu. Ciemos ieradušās "Turku sievas", viena no vecākajām folkloras kopām Latgalē, – "Naktineica", Līvānu "Ceiruleits". Uzstājamies arī mēs – ekspedīcijas folkloras kopa "Vakardiena", kuras sastāvs vienmēr ir atšķirīgs, un dziesmas ir izmēģinātas tikai vakar. Šoreiz esam četras. Savukārt no Pelēču pagasta folkloras kopas ieradusies tik viena dziedātāja. Klausoties viņas dziedātajā dziesmā Aglonas Dievmātei, kurai pievienojas visa zāle – kā jauni, tā veci, – asaras birst kā pupas. Tas ir Latgales spēks.

Kad koncerts noslēdzas, laiks cienastam, kuru sarūpējuši vietējie. Atceroties iepriekšējā gada skaisto sadziedāšanos un dančus, šķiet, ka šoreiz pasākumam ir mazuma piegarša. Itin neraksturīgi Latgalei. Vai tāpēc mēs mēģinājām to skaisto sūdu talkas (vai tik šis nav burvīgs oksimorons?) dziesmu, lai tagad klusām dotos mājās? Nē, tā tās lietas neies. Ar "Vakardienas" meitenēm sastājamies aplītī zāles vidū un sākam dziedāt. Mums pievienojas vēl dziedāt gribētāji, skatītāji pamazām dodas prom, līdz paliekam pavisam neliels bariņš dziedātāju. Saucējs iesāk pirmo rindiņu, un pārējie, atkārtodami dzirdētos vārdus, pamazām pievienojas un sadalās neskaitāmās balsīs, klausoties cits citā, pielāgojoties, un tomēr pāri visam dzirdot saucēja balsi. Varbūt šī arī ir folkloras ekspedīcijas būtība, pats kodols – dzirdēt teicēja dziedāto dziesmu, uzklausīt stāstu, lai pēc tam visi kopā to atkārtotu nu jau daudz skanīgāk, bagātīgāk un plašāk?

Piektdienas rīts ataust pagalam pelēks. Varbūt pie vainas ir nebeidzamais lietus un migla, bet varbūt apziņa, ka šī ir pēdējā ekspedīcijas diena Preiļu rajonā. Pēc šeit pavadītās nedēļas, vakardienas koncerta, ilgās sadziedāšanās un sarunām, šķiet, ka latgaliešu viesmīlībai, atvērtībai un labestībai nav gala. Kā jau pēc katras ekspedīcijas – vienalga, universitātes organizētās vai manas personīgi veiktās –, apjaušu, cik daudz man vēl ir, ko mācīties. Ja arī man Juoņs prasītu: "Ko tu vispār zini?", laikam atbildētu, ka neko. Vismaz ne salīdzinot ar viņiem, teicējiem. Mans sarkanais diploms, bakalaura grāds tāds nieks vien ir, – tas rāda vien akadēmiskās, ne sirds zināšanas. Un bez tām Latgalē – nekur.