Kāpēc es neesmu tu? Filozofiskas atbildes uz bērnu jautājumiem

Tomijs Ungerers (1931–2019) bija Francijas Goda Leģiona ordeņa kavalieris un elzasiešu mākslinieks. Atbildes uz bērnu jautājumiem autors rakstīja franču žurnāla Philosophie Magazine slejās. Grāmatā apkopotas interesantākās slejas no šī žurnāla, tās ir papildinātas ar Ungerera zīmētajām ilustrācijām.

Grāmata izveidota tā, ka to lasot, ir sajūta – es pati esmu uzdevusi jautājumus Ungerera kungam un ar nepacietību gaidu atbildi uz katru no tiem. Tieši šīs tuvības dēļ gribas autoru saukt vienkārši par Tomiju, kā tādu mīļu vectētiņu. Turklāt es joprojām sirdī esmu kā mazs bērns, tāpēc gribu tiepties un teikt – nē, tā nu gan nav, tā nevar būt pareizā atbilde uz jautājumu. Būtu lieki piebilst, ka nav jau nemaz pareizu vai nepareizu atbilžu (tomēr atļāvos to piebilst, ja nu kāds šo teikumu lasa pirmo reizi).

Atverot grāmatu, pirmais, kam manas acis pievērš uzmanību, un lūpas savelkas smaidā, ir ārkārtīgi interesantie bērnu jautājumi. Tie ir gan lielie dzīves jautājumi par to, kurš radīja Dievu, kas atrodas aiz zvaigznēm, kā veidot savu dzīvi u.tml., gan pavisam neparasti jautājumi – vai arī utis nomirstot nokļūst kapsētā? Kāpēc es visu laiku eksistēju? Vai mirt ir interesanti? Manuprāt, bieži vien ir ļoti sarežģīti atbildēt uz šādiem vaicājumiem, jo ikdienā par to nenākas pat aizdomāties. Tomēr Tomijs uz tiem atbild ar tikpat lielu interesi un dažādību, kādi ir arī bērnu jautājumi.

Jāteic, ka autora atbildes caurstrāvo filozofija. Bieži vien tās ir arī humoristiskas. Jebkurā gadījumā autors atļaujas būt brīvs un domāt pats, nemēģinot nevienu atdarināt, kaut arī jaunībā ir iedziļinājies Kanta, Dekarta, Uspenska un Kirkegora filozofijā. Ungerers ir apgalvojis, ka viņa loģika ir absurda, tāpēc visas viņa atbildes nevajadzētu uztvert nopietni. Tomijs necenšas kaut ko izpušķot. Atbildēs jūtams, ka viņš mēģina bērniem reālistiski izstāstīt, kāda ir pasaule ar visu savu netaisnību un vardarbību. Tomēr ne visas atbildes ir tik nopietnas. Autors stāsta piemērus ne tikai no savas dzīves, bet arī izfantazē tos.

Fantāzijas klātbūtne jūtama daudzviet, piemēram, man interesanta šķiet viņa doma par žurkām, kuras nevilcinoties pārņems planētu, kad mūsu šeit vairs nebūs. Viņš fantazē: "[Žurkas] apmeklēs bibliotēkas, lai aprītu milzīgas zināšanas, kas ātri vien attīstīs to intelektuālās spējas." (23) Un ko gan tu atbildētu uz jautājumu – "Kā izskatīsies uz šīs planētas, kad mūsu te vairs nebūs?" (23) Laikam bez filozofēšanas nekādi neiztikt.

Tomēr bieži vien bērni ir ziņkārīgi ne tikai par nākotni, bet arī pagātni un tagadni. Pats, piedzīvojot Otro pasaules karu, Tomijs uz 7 gadus vecā Ērika jautājumu "ko iegūst, uzvarot karā? " (28) atbild: "Var gūt uzvaru kaujā, taču nevar uzvarēt karā." (28) Viņš piebilst, ka karš rada zaudējumus abām pusēm. Grāmatā ir vaicājumu virkne par sabiedrību un morāli, uz kuru Tomijs cenšas rast atbildes, bet vēl bez šīs tematikas autora lokā ir arī jautājumi par bailēm, ģimeni, draudzību, naudu, domāšanu, kosmosu, mīlestību, nāvi, dabu utt.

Autora atbildes brīžiem ir izaicinošas, un es ne vienmēr viņam piekrītu. Viņš saka: "Mīlestība ir vai nu tepat, vai arī gaida tevi kaut kur citur." (33) Es domāju, ka arī mēs paši varam dāvāt mīlestību otram, nemēģinot vienmēr to sagaidīt no citiem. Ak, bet laikam būšu uzķērusies uz Tomija āķa, jo tieši tāds ir viņa grāmatas mērķis – rosināt mani domāt. Dažbrīd gribas ietiepties un jautāt – vai tiešām bērns sapratīs, kad viņam par patvēruma meklējumiem Visuma bezgalībā teiks: "Tas ir maķenīt tā, it kā tukšums mēģinātu patverties neesamībā." (50) Tomēr nevar noliegt, ka autora domas ir visai oriģinālas.

Varētu jau analizēt visas atbildes uz jautājumiem un apskatīt, cik dažādi un interesanti ir gan bērnu jautājumi, gan autora atbildes uz tiem, jo katra lappuse neatstāj vienaldzīgu – vai nu es iedziļinos, to lasot, vai nepiekrītu, vai pat šausminos, kā viņš atbild bērniem, vai arī tieši pretēji – saprotu, cik asprātīgi un gudri viņš atbildējis uz ne visai vieglajiem bērnu jautājumiem. Turklāt jūtams, ka Tomijam bērni rūp. Viņš mēģina viņus audzināt.

Galu galā jāsaka, ka šī grāmata ir domāta kā bērniem, tā arī pieaugušajiem. Varbūt tā varētu būt labs sākums sarunai ar bērnu? Varbūt sarunai ar sevi? Tas nu katram būtu jāsaprot pašam. Manuprāt, šīs grāmatas galvenais mērķis ir rosināt domāt ikvienam cilvēkam, turklāt jebkurā vecumā. Pats autors apgalvojis, ka "atbilde ne vienmēr atbrīvo mūs no jautājuma." (4. vāks) Iespējams, atbilde rosinās uzdot vēl vairāk jautājumu. Reizēm pēc atbildes uzzināšanas būs vēlme uzdot vēlreiz to pašu, papildinot ar – vai tiešām? Reizēm jautājums neliks mieru arī pēc kāda laika, kad atbilde jau būs dzirdēta. Nav pareizu vai nepareizu atbilžu. Atbildes paliek tikai atbildes. Bet jautājumus vajag uzdot. Vajag, un viss.