Moreino pērlīšu spēles. Sergejs Moreino "Frāze un līdzsvars"

Krājums tapis ilgu laika posmu, rakstniekam palīdzot arī Latvijas radošajai frontei – dažu desmitgažu laikā Moreino esejas latviski rakstījis pats, bet to, kas tapis dzimtajā valodā, ir latviski iztulkojuši citi lietpratēji: Amanda Aizpuriete, Maira Asare, Jānis Elsbergs, Ieva Kolmane un Orests Silabriedis. Ieguldītā darba svars ir jūtams arī lasīšanas procesā, kurš pieprasa rūpīgu un nesteidzīgu eseju baudītāju. Par to gan brīdina Ingmāra Balode grāmatas ievadvārdos. Moreino eseju vēstījums ir labs ar to, ka aizrauj sev līdzi lasītāju pat tad, ja tas sev ir apzvērējies, ka krājumu atvērs tikai uz mirklīti. Lielākoties tas tiek panākts ar kultūratsauču un pašas literārā procesa burvības atainojumu – lasītājs sevi apbalvo, izsekodams Moreino stāstījumam par atdzejas procesu. Nodaļās, kurās neatklājas atdzejoto vārsmu noslēpumi, intrigu raisa katrā nākamajā lapaspusē esošā alūzija vai reminiscence par kādu citu literāru darbu, autoru, pasaules kultūras vēsturē labi zināmu domu, kura trāpīgi – pareizajā vietā un laikā – ievietota paša autora domas fāzē. Moreino spēj pārvaldīt apbrīnojami plašu kultūrvēsturisku fonu: tiek rakstīts par stāstiem, ko atkārto cilvēce; par rakstnieka etnisko fonu kā sava veida „vēsturi – lietuvēnu…”; par mīlestību; par frāzes muzikalitāti; par literāro varoņu un to radītāju mijiedarbību un attālumiem; par teksta un bezgalības attieksmēm; par to, kas ir klusums un kādēļ tas pastāv; par „cilvēka mazumu” attiecībā pret laiku un telpu; par skaistuma un harmonijas šķīrumu; visbeidzot – tiek apraudāta cilvēkam un rakstniekam piemītošā „iegūšanas un paturēšanas neiespējamība”. Esejām arvien plūstot, kļūst nojaušams, ka agrāk vai vēlāk sekos arī kāda bohēmiska, hedonistiska izlādēšanās tekstā. Par tādu kļūst šī krājuma „bonuss” – intriģējošā miniatūra „Šķirsts” (kaut arī to likt kādos žanra rāmjos ir diezgan apgrūtinoši, varbūt pat riskanti). Šķiet, ka visizteiksmīgākā komunikācija starp tekstu un lasītāju varētu veidoties tad, ja krājumu rokās turētu radošs vai vismaz ar humanitārajām zinātnēm saistīts cilvēks. Moreino skaidro dzīves un mākslas (vietumis parādot abas parādības konverģencē) iedabu radoša cilvēka skatījumā: „Mākslinieks vienmēr un pilnīgi noteikti ir demokrātisks vispārākajā pakāpē, antielitārs, bet viņa nodarbe – nosacīti, jaunrade – ir ne tikai elitāra, bet arī superindividuāla, egoistiska un pat nehumāna.” Tāpat Moreino iejūtas arī zinātnieka (gribētos teikt – literatūrzinātnieka – taču tas ievērojami ierobežotu tekstā pausto domu) lomā: „Žanrs nebūt nav mākslas darbu veids ar tam raksturīgajām sižeta un stilistikas pazīmēm. Žanrs pats ir mākslinieka noteikta jaunrades posma raksturojums.” Moreino māk būvēt labirintus: piemēram, vienā acumirklī no Šamšada Abdulajeva var nonākt ziemīgajā, piesnigušajā un naksnīgajā Maskavā, Žilberto un Getsa džeza un bossanovas mūzikas pavadījumā. Tā tiešām ir rotaļa ar mītu, un mīts, kā atzīst autors, „ir bezgalības iespējamība”. Tiek sagrautas ilūzijas par atdzejošanas vieglumu, minēti konkrēti piemēri un principi, kādi būtu jāievēro ikvienam, kurš uzdrošinātos ķerties klāt literatūras interpretācijai. Līdztekus spilgtajam citātu kokteilim (kurš IR nepieciešams, jo „bez citātiem nevar radīt noskaņu”) autors apzināti izvēlas abstrakcijas, jo ar tām var iespējami vairāk spekulēt, filozofēt. Tieši tas noved pie kādas būtiskas problēmas, proti, lielu lasītāju daļu varētu mulsināt Moreino tieksme „aptvert neaptveramo”, kas ar laiku kļūst nogurdinoša. Vairākas esejas izlasot, rodas iespaids, ka autors modelējis esejas konstrukciju pašdarbības procesā. Esejas sākumā spilgti vai ne tik spēcīgi tiek iezīmēts kāds turpmāk ejamais ceļš, kurš tā arī paliek šķietami „neiziets”. Vai tiešām šīs esejas iemieso uroborosu, kas aprijis pats savu asti? Te būtu jāmin divi iespējamie skaidrojumi: vai nu tā ir tīša autora attieksme pret saviem rakstu darbiem (pieļauju, ka Sergejam Moreino gluži vienkārši patīk fiksēt savus vērojumus un pārdomas tādā konsekvencē, kādā tie atspoguļojas apziņā; nebūt nesauksim to par apziņas plūsmu, taču asociatīvo ķēžu klātbūtne ir acīmredzama), vai arī lasītāja aprobežotība – nespēja izšķirt frāžu jūklī īsto ceļu, nespēja atrast līdzsvaru starp frāzēm. Jāatzīst, ka Moreino tomēr spēj lieliski pildīt esejista (labirintu inženiera) sūtību – izprovocēt lasītāju uz pārdomām. Neatkarīgi no tā, kāda līmeņa lasītājs un kādā līmenī viņš uztvers šos tekstus. Kāds no nerakstītajiem likumiem, teiksim, priekšnosacījumiem, pirms krājuma paņemšanas rokās varētu būt: lasītājam IR jābūt ieinteresētam kultūras parādību vērošanā (gan savā, gan autora skatījumā). Pretējā gadījumā eseju krājumu varētu titulēt kādā latviešu lasītājam zināma Gintera Grasa darba nosaukumā (un ne jau tajā, kur minētas bungas). Ar to vēlos uzsvērt, ka nekāda sīpolu lobīšana tā vis nav – esejām kodols pastāv, taču nokļūšanai līdz šim kodolam vajadzētu būt pielīdzināmai rotaļai vai drīzāk izsmalcināti intelektuālai spēlei. Tematiski Sergejam Moreino acīmredzami būtisks ir nebeidzamais Rietumu un Austrumu kultūru pretstatījums – tas apzināti vai neapzināti uzpeld gandrīz visās esejās. Kā būtisku problēmu autors izvirza arī tekstu recepciju: kā krievu literatūras atsevišķi spilgti paraugi tikuši uztverti un lasīti nu jau šķietami senajos 80. gados (autora jaunības laikos)? Kā tos varam vērtēt tagad? Vēl jo būtiskāk – kā šos darbus vērtē no pašas Krievijas vides nācis kultūras cilvēks? Moreino apcer tādas personības kā Pauls Cēlāns, Šamšads Abdulajevs, Saša Sokolovs, brāļi Strugacki, Milorads Pavičs, Hermanis Hese, Tomass Manns, Gēte, Aleksandrs Puškins, Sergejs Jeseņins, Boriss Pasternaks u.c. No latviešu dzejniekiem Moreino uzmanības lokā nonākuši: Ojārs Vācietis (kurš autoram ir sevišķi tuvs: rakstnieks uzstājās ar referātu Vācietim veltītajā konferencē šī gada novembrī), Jānis Rokpelnis, Juris Kunnoss (ne mazākā mērā esejās apbrīnots), Uldis Bērziņš, Imants Ziedonis un Aleksandrs Čaks. Tiek izvērtēts autoru literārais mantojums un tā attieksmes ar vēsturi, mītu un filozofiskās domas attīstību. Priecē, ka krājuma vidū pēkšņi notiek pārslēgšanās uz latviskajiem motīviem. Literatūrā vienmēr bijis interesanti atrast dažādu cilvēku domas par mūsu valsti – vai tie būtu paši Latvijā dzīvojošie tautieši, vai trimdas latvieši, vai arī tāds frukts kā Sergejs Moreino, kurš, pirmoreiz krājuma laikā biogrāfiski pievēršoties sev esejā „Kur tiekas zeme un ūdeņi”, atklāj savu ceļu uz Latvijas valsti. Šī eseja ir pieminama arī tādēļ, ka tajā tiek manāmi skarta jau kāda Rokpelniska stīga ar Rīgu raksturojošiem motīviem. Tieši šajā esejā tiek sasniegti Moreino rakstītprasmes augstumi, paceļot ievērojamā līmenī arī lasītprieku. Grūti spriest, vai krājuma sastādītājiem tas izdevies apzināti, taču krājuma otrā puse (sevišķi izteikti – pēdējās sešas esejas) ar satraucošu svaigumu aizskalo prom krājuma pusceļā iekrāto, jau iepriekš minēto nogurumu. Varētu pārmest eseju nedatēšanu (ar atsevišķiem izņēmumiem). Zināmā mērā tas saglabā lasītāja pētnieciskās dabas pavadīto intrigu un pieļauj vēl veselu virkni interpretāciju par tekstu laikmetu: vai tie ir agrīnie pēcpadomju teksti vai vēlīnie? Izņēmums ir eseja „Ziema, pavasaris, vasara, rudens un atkal ziema”, kurā autors pirms 20 gadiem paredz latviešu dzejā kādreiz pienākošo „lielo atklājumu un satricinājumu laiku”. Esejas tapšanas laiks tātad ir būtisks, jo, lasot to tagad, varam jautāt, vai Moreino ir izdevies pildīt orākula funkcijas, tālredzīgi vērtējot kultūras tendences (gan Krievijā, gan Rietumeiropā, gan vietā, „kur tiekas zeme un ūdeņi” – Latvijā). Pārsteidzoši, taču Moreino piemīt prasme pārliecināt, par spīti savai subjektivitātei un prasīgajam intelektuālismam. Krājums ir izrauts, bet pāri paliek vēlme neatvadīties no šīs Kastālijas un pērlīšu spēlēm. Patiešām – pāri paliek vien raudas par iegūšanas un paturēšanas neiespējamību…