Academic Centre
Lasītājs tādējādi ir brīdināts, ka grāmatas notikumi ne tuvu nebūs uztverami reālistiski; un patiešām, jau pirmajās lapaspusēs kļūstam par lieciniekiem dvēseļu pārceļošanai un runājošu bišu sarežģītajām attiecībām. Un, lai gan stingras robežšķirtnes starp šiem žanriem nav, „Pazibini spārniņus” varbūt būtu mazāk maldinoši saukt par pasaku, nevis fantastiku. Grāmata ir daudz lielākā mērā apveltīta gan ar tautas, gan ar literārajām pasakām raksturīgo ētisko un filozofisko dimensiju nekā ar aso sižetu, aizraujošajiem briesmoņiem un tīņu problēmām, kas pašreiz noteiktu fantastikas žanra daļu dara tik populāru. Savukārt apakšvirsraksts „Bites un Bita mīlas stāsts” norāda, ka līdztekus visnotaļ interesantam datorterminoloģijas un biškopības jēdzienu lietojumam dzīves pamatlielumu skaidrošanā grāmatas fokusā ir tas pats vecais cilvēcisko attiecību krāšņums. Jāatzīst, ka precīzāk par apzīmējumu „mīlas stāsts” grāmatu raksturo uz aizmugures vāka iespiestā frāze „Bišu sarunas par Mīlestību un Pasaules Kārtību”. Taču gana ekscentriskais mīlestības tēlojums ir sekundārs galveno varoņu dziļdomīgajiem dialogiem par to, vai un kā viņi mīl un ko vispār nozīmē mīlēt.
Kas ir grāmatas mērķauditorija? Grāmata esot domāta „jauniem cilvēkiem, kuri vēl prot lasīt”. „Cita fantastika”, informācijas tehnoloģijas varoņu pasaulē, un nu jau „Pazibini spārniņus” izskatās pēc alternatīva jauniešu literatūras varianta. Jaunākiem lasītājiem patiks bagātīgais izdaiļojums ar tiešām ļoti glītām krāsainām un melnbaltām zīmētām bitītēm un autora tieksme sarežģītākus un svarīgākus vārdus rakstīt visiem lielajiem burtiem. Pieaugušajiem – flirtēšanas intensitāte starp sīkajiem, spārnotajiem varoņiem (no kuriem viens ir bitē iemiesojies vanags un otrs – ar mīlestības spēku materializēta nullīšu un vieninieku kombinācija). Arī tekstā izvērsti tēlotā karjeras sievietes Bites aizņemtība un domas par mīlestību liek domāt, ka grāmata drīzāk tēmēta bērneļa strādājošajai mammai vai vēl jo vairāk sievietēm, kas līdz šim atlikušas kļūšanu par kāda mammu.
Varbūt nav pārsteidzoši, ka „Pazibini spārniņus” ir tik grūti ievietot žanra un mērķauditorijas rāmjos. Arī labām animācijas filmām šīs kategorijas ir tikpat nebūtiskas kā labām pasakām. Un šīs grāmatas autoram, animācijas filmu studijas „DAUKA” producentam un režisoram Ansim Bērziņam ir liela pieredze ar ļoti labām animācijas filmām. Viņš pat 1995. gadā saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu "Par profesionālā animācijas kino izveidi Latvijā, cilvēcisko vērtību, labestības un iejūtības veidošanu bērnu apziņā”, konkrēti, par vairākām skatītāju paaudzēm mīļo „Nesa un Nesijas”, „Fantadroma” un daudzu citu multfilmu izveidi.
Lielāko daļu no grāmatai piemītošajām nenoteiktībām un neparastībām varētu pārmest arī, piemēram, Antuāna Sent-Ekziperī tik augsti cienītajam un plaši mīlētajam „Mazajam princim”, kurš tādēļ nekļūtu mazvērtīgāks. Nevar pasludināt A. Bērziņa tekstu par nepārdomātu vai nemākulīgu tikai tādēļ, ka nav nosakāma tā mērķauditorija (varbūt tā ir universāla?), vēstījumam piemīt sirreālisma elementi un tajā tiek risināti dialogi par lielajiem dzīves un Visuma jautājumiem. Patiesībā līdzība ar „Mazo princi” ir pārāk cieša, lai to uzskatītu par nejaušu – varētu minēt, ka Sent-Ekzeperī autoram ir kvalitātes paraugs. Abos darbos darbojas lidotājs (šeit – Sudraba Vanadziņš), kas uz laiku apciemo zemi, lai iegūtu citu dzīves perspektīvu. Ierodas arī viesis no nezināmas pasaules (Bits) un vienlaikus naivā un argumentētā dialogā revidē šīszemes dzīvi, ķeroties pie vislielākajām tēmām – dzīvības, nāves un mīlestības. Labākajos gadījumos šāda veida literatūra tiešām var palīdzēt vienkāršot dzīvi līdz dzidrai pārredzamībai.
Protams, salīdzinājums ar Sent-Ekziperī ir arī pārāk skaļš un neizbēgami neadekvāts. Anša Bērziņa varoņi sāk ar vairākām gatavām patiesībām, nevis mācās atziņas pieredzē un vērojumos vai apmierinās ar pieņemto atbilžu apšaubīšanu. Dažos „Pazibini spārniņus” dialogos deklarētā visai abstraktā sentimentalitāte vietām drīzāk atsit Paulu Koelju. Kaitina neskaidri multfilmas „Ness un Nesija” stilistiku atsaucošais dialoga veids, kurā paradoksāli formulēta ideja tiek pasniegta kā kaut kas neapšaubāms, maigi izsmejot sarunas biedru par izrādīto izbrīnu – piemēram, Bits skaidro Bitei, kā ar tīru mīlestības un domu spēku materializēt sev partneri: „Pazibini spārniņus, kurla esi vai?”
Lasītājus, kuru pasaules uzskatā nav atvēlēta liela vieta reliģiskām pārdomām, traucēs citādi savā akrobātiskumā apbrīnojamais Vecās un Jaunās derības galveno domu ielocījums bišu dzīves kontekstā. Grāmatā pastāvošā tendence izklāstīt vienai konkrētai reliģijai piederošas idejas kā neapstrīdamu pasaules kārtības daļu padarītu “Pazibini spārniņus” par ideālu izvēli ticīgiem vecākiem un viņu atvasēm. Citus (tāpat kā šīs recenzijas autori) var aizvainot tas, ka reliģiski jēdzieni tekstā un grāmatas noslēgumā pieejamajā vārdnīciņā pasniegti ne tikai kā svarīgāki, bet arī neapšaubāmāki par turpat izmantotajiem zinātniskiem jēdzieniem. Salīdzinājumam: „Singularitāte ir iedomāts bezgalīgi mazs punkts ar bezgalīgi lielu blīvumu. Daži pētnieki uzskata, ka tāds punkts ir bijis Visuma izcelšanās sākumā.” (75) „DIEVS ir Radītājs. Viss esošais ir Dieva radīts. Dievs Pats nav radīts, Viņš BIJA, IR un BŪS bezgalīgi.” (82)
Neskatoties uz to, ka lasīšanas prieku var bojāt grāmatas reliģiski didaktiskais aspekts, „Pazibini spārniņus” pasaule, ko palīdz iedzīvināt jaukās ilustrācijas, valdzina ar savdabīgu un radošu skatu uz dzīvi. Jāuzsver arī tas, ka reti gadās lasīt tik patiesi siltu, tīru un cilvēcīgu literatūru.
Grāmata būs jauks pārsteigums cilvēkiem, kuriem patīk bites, informācijas tehnoloģijas un sarunas par mīlestību un kristiešu Dievu (ne gluži tas pats, kas ticība mīlestībai vai Dievam pati par sevi) un kuri vienmēr sapņojuši to visu saņemt vienā, krāsainām bitītēm izgreznotā izdevumā.
