Iedomu/neiedomātie draugi: tikšanās ar Linoru Goraļiku un Dmitriju Vodeņņikovu

Atklājot mūsdienu krievu dzejas karti, ir ļoti viegli tajā apjukt un nomaldīties (ja neesat filologs, protams!). Taču aprīļa „dzejas sūtņu” vārdi ir labi pazīstami arī ārpus Krievijas robežām. Goralikas un Vodeņņikova tekstus (ne)verbāli¹ un vizuāli² tver pat tie, kam nav tuva krievu rakstniecība un kas neseko līdzi Krievijas grāmatu tirgus jaunumiem.

Viesi bija patīkami punktuāli un ar interesi apskatīja fakultātes bibliotēku. Jautri čalojot, paši uzbūvēja uzstāšanās stratēģiju: sākumā runās Dmitrijs, tad Linora, bet pirms tam neformālu runu teica dzejnieks un tekstgrupas „Orbīta” dalībnieks, projekta „Dzejas sūtņi” vadītājs Sergejs Timofejevs, kritiķis Aleksandrs Gavrilovs un es.

Dmitrijs Vodeņņikovs lieliski tika galā ar „pirmā runātāja” lomu. Nav arī brīnums, zinot dzejnieka bagātīgo teatrālo/muzikālo pieredzi (un aktiera talantu): 2007. gadā teātra festivāla „Teritorija” ietvaros (idejas autors ir režisors Kirils Serebreņņikovs) Vodeņņikovs ticis ievēlēts par dzejnieku karali; turklāt „dzejnieku karalis” veiksmīgi uzstājas Maskavas teātrī „Prakse” («Практика») un aktīvi eksperimentē ar dzejas un mūzikas sintēzi.

Klausītāji tika ievesti dzejas tekstā, kas tik ļoti līdzinās maģijai, un Vodeņņikovs prata jau ar pirmajām iedvesmas pilnajām rindām no poēmas „Melnraksts” («Черновик») apburt klātesošos. Tāpēc nedaudz sarežģītāk bija pēc tam „pārslēgties” uz citu valodas kodu — Goraļikas tekstiem.

Linora, būdama augsto tehnoloģiju speciāliste un Beerševas universitātes (Izraēla) studiju Datorzinātnes programmas absolvente, ir arī vairāku apbrīnojamu tekstu autore. Viņas bibliogrāfiju veido prozas un dzejas krājumi „Ne vietējie” («Не местные»), „Nebērnu ēdiens” («Недетская еда»), „Īsāk:” («Короче: »), „Valērijs” («Валерий»), „Ņem ciet, Petruša” («Подсекай, Петруша»); divi romāni („Nē” («Нет») līdzautorībā ar Sergeju Kuzņecovu un „Puse debess” («Половина неба») līdzautorībā ar Staņislavu Ļvovski); apbrīnojamais pētījums „Dūšīga sieviete. Bārbijas pasaule no iekšpuses un ārpuses” («Полая женщина. Мир Барби изнутри и снаружи»), bērnu grāmatas „Mārtins neraud” («Мартин не плачет») и „Agata atgriežas mājās” («Агата возвращается домой»). Pievērsdamās eseju žanram, Goraļika sadarbojas ar tādiem izdevumiem kā «Теория моды», «Новое литературное обозрение», «Известия», projektu «Сноб» utt. Autores daudzpusība parādās arī valodiskā poētikā: Linora apvieno tekstos absolūti dzīvu sarunvalodu un bagātīgu grāmatniecības tradīciju. Ne velti filologs un dzejnieks Grigorijs Daševskis atzīmējis Goraļikas tekstu „fokloristiskumu” – viņai izdodas runāt par nozīmīgām sociālām tēmām, un ikdienišķie sižeti iegūst gandrīz vai bībelisku dziļumu. Tikšanās laikā bibliotēkas lasītavā autore priecēja ar jauniem, vēl nekur nepublicētiem tekstiem.

Tikšanās aizritēja nemanot, un viesi pēc lasījumu noslēguma, no iedomu draugiem kļūstot par pavisam reāliem, devās pastaigā pa saulainajām Rīgas ielām.

Kā rakstīja 19. gadsimta romānos: „...un viņi šķīrās, būdami apmierināti viens ar otru.”

* Tikšanās bija organizēta LU Humanitāro zinātņu fakultātes Literārā kluba un projekta „Dzejas sūtņi” («Послы поэзии») ietvaros. Projekts tiek īstenots ar LR Kultūras ministrijas, Rīga 2014 un Pētera Avena Labdarības Fonda „Paaudze” atbalstu.