Atrast ceļu uz mājām

Romāns "Balodis un zēns" (Jāņa Rozes apgāds, 2019) ir ļoti piesātināts – tas ir daudzšķautņains, bagāts ar dažādām metaforām, simboliem, detaļām. Tajā ir vairākas sižeta līnijas un ļoti daudz prātu nodarbinošu jautājumu, kuri ietērpti skaistā valodā. Rakstniecībai Šalevs pievērsies tikai 40 gadu vecumā, līdz tam viņš dienējis armijā, piedalījies Sešu dienu karā, ir bijis televīzijas raidījuma vadītājs, un arī pats ar ironiskiem skečiem uzstājies televīzijā un radio, līdz ar to, viņa rakstītajam apakšā ir zināšanas un dzīves pieredze, ko var just arī šīs grāmatas sižetā. Tajā attēlots krāšņs Izraēlas portrets, rakstnieks veiksmīgi ceļo cauri ne tikai laikam, bet arī dažādām vietām Izraēlā. Tiek attēlots gan nežēlīgs karš, gan biznesa pasaule, gan jutekliska mīla, gan vienkāršu cilvēku – ģimenes paaudžu dzīve. Romāns ir tik dažāds un bagātīgs, ka droši var apgalvot, ka tā nav grāmata, kas izlasāma vienā elpas vilcienā. To nevar lasīt pavirši, bet gan lēnām, dodot telpu meklējumiem, pārdomām un ļaujot tiem iesakņoties prātā.

Grāmatā sastopamies ar diviem paralēliem mīlestības stāstiem, kurus šķir pusgadsimts. Viens stāsts ir par diviem jauniem pasta baložu kopējiem Izraēlas Neatkarības kara laikā, savukārt otrs stāsts aizved uz mūsdienām pie Jaīra, kurš ir tūristu gids, kas specializējies putnu vērošanā. Autors veiksmīgi maina skatpunktu, pretstata pagātnes un tagadnes stāstus, atmiņas un īstenību, izgaismojot cilvēka dziļākos dvēseles nostūrus. Tuvojoties grāmatas noslēgumam, šīs divas sižeta līnijas negaidīti (un šeit es domāju – patiešām negaidīti) saplūst vienā, radot lasītājam kopainu un sniedzot pilnīgi jaunu redzējumu.

Romānu caurstrāvo mīlestība – reizēm skarba un kaislīga, reizēm neveikla, arī jutekliska, trausla un maiga, pat mātišķa, taču vienmēr patiesa. Romānā var izsekot līdzi gan pusaudžu pirmajai mīlestībai, gan attiecībām, kuras nav pārāk veiksmīgas, kā arī kaisles pilnam uzliesmojumam un ciešai mātes un dēla saiknei. Kaut arī darba aprakstā un citos rakstos šī grāmata galvenokārt tiek raksturota kā mīlas stāsts, un mīlestība patiešām caurvij šo tekstu, mani vairāk aizrāva autora izspēlētais mājas motīvs, tās meklējumi, atrašana un pārbūve.

Šajās trīs stadijās māja tiek raksturota kā dzīvs organisms: "Māja elpoja un atbildēja. " (129) Cilvēkam ir jāatrod māja, kas aptver, pasargā, atveldzē, dziedina un remdē. Lai to izdarītu, ir jāiepazīst apkārtnes skaņas un smaržas, jānovēro, kāda māja ir no rīta un vakarā, kāda dažādos laikapstākļos. Kad tas izdarīts, ar māju vienmēr ir jāsasveicinās un jāgaida atbilde: "Tu pagriezi rokturi, atvēri durvis un dzestrajai krēslai sacīji: "Sveika, māja…"". (40) Varbūt no sākuma šāda izturēšanās liekas mazliet smieklīga, pat nesaprotama, bet, ja aizdomājamies, tad saprotam, ka mēs bieži vien aizmirstam, ka māja ir cieši saistīta ar mūsu dvēseli, jo tajā pavadām lielāko daļu sava laika. Tā ir vieta, kur varam paslēpties no cilvēkiem, kur varam izrādīt savas emocijas, kur varam būt mēs paši, un tieši mājā arī mūsu dvēselei uzaug "āda, jumts, grīda un sienas". (376) Tieši tādēļ ir tik svarīgi sasveicināties un būt harmonijā ar savu māju. Tas ir ne tikai ceļš uz mājām, bet arī ceļš pie sevis. Savas jaunās mājas meklēšanas procesā Jaīrs ir kā klaidonis, tādējādi autors liek aizdomāties, kas patiesībā ir cilvēks bez savas vietas dzīvē, uzsverot piederības un iederības nozīmi.

Ar mājas motīvu grāmatā saistīti arī pasta baloži: "Pasta baloži nepieder cilvēkam, tie pieder vietai. " (95) Lai kur tie lidotu, tie vienmēr atgriežas mājās, atrodot savu vietu. Šajā romānā lasītājs apgūst arī pasta baložu audzēšanu un izmantošanu kara laikā, kad tie pildīja uzticama saziņas līdzekļa funkciju. Un atkal pa vidu iezogas mīlestība, pasta baložu sūtījumi ir iespēja ar vārdu kombinācijām "jā" un "nē" izteikt tik daudz: "Tur bija tikai daži īsi vārdi, kā jau ierasts baložu pastā: jā un jā, un jā, un jā. Jā, mēs mīlam viens otru, jā, man tevis pietrūkst, jā, es neesmu aizmirsis, jā, es atceros." (182) Šaleva grāmatā, zem biezā simbolikas slāņa, ir arī pavisam vienkāršas un kodolīgas atziņas, romāns dažbrīd atgādina domu graudu vācelīti. To lasot, tā vien gribas ik pa laikam apstāties, izvilkt savu citātu kladi un pierakstīt: "Tā ir liela laime, ka ar gadiem zaudējam krietnu daļu atmiņu, citādi vecumā, kad vairs daudz ko nevar panest, plecos būtu pārāk liela nasta." (139)

Saistoši, ka Šalevs grāmatā raksta par savas valsts vēsturi, tomēr vēstures jautājumos ne tik zinošam cilvēkam var nākties parakāties internetā, lai gūtu plašāku kontekstu. Tāpat arī mazliet pieviļ grāmatas noslēgums, kurš, lai gan ļoti negaidīts, ir pārāk pārsteidzošs un pat šokējošs, liekot racionāli apšaubīt tāda iznākuma iespējamību. Tomēr šī grāmata ir lieliska, jo tā liek daudzveidīgi domāt: aizdomāties, pārdomāt, apdomāt, izdomāt. Ja grāmata ir likusi pakustināt pelēkās smadzeņu šūnas, tas jau ir viens papildu punkts tās pozitīvā novērtējumā. Lai katram izdodas atrast ceļu uz savām īstajām mājām!