Pandēmijas dienasgrāmata: Māra Ulme

03.04.2020.

Pirms gaidāmā entuziastiskā kliedziena šajā burtu aplokā, vēlos atvainoties, ņemot vērā, ka aptuvens prieks par esošo situāciju var rasties tikai vairāk vai mazāk priviliģētā statusā esošajiem. (Sevi motivēt neziņas priekšā ir kritiski svarīgi, īpaši apzinoties, ka pandēmijas laikā pārmērīga nākotnes ķidāšana ir bezjēdzīga.)

Beidzot esmu bezdarbniece! Redzu, ka līdzīgā situācijā ir daudzi, kuriem šajā krīzes laikā gadījies palikt bez darba. Iespējams, visi nav par to sajūsmā, taču centīšos šodien rast argumentus, kas uz "dzīvē iesaldētā" statusu iedrošinātu palūkoties no nedaudz transcendentālas perspektīvas. Bezdarbnieka statuss manā pasaulē sastāv no nelieliem iekrājumiem, vecāku žēlsirdības un dvēseles barošanas ar visu to, kam darba cilvēka dzīvē biju pārāk nogurusi, izsmelta un saraustīta. Patiesībā, jau darbavietas iegūšanas brīdī bija skaidrs, ka neatradīšos krēslā uz palikšanu. Tam gan manā subjektīvajā pasaulē nebija lielas nozīmes, ņemot vērā, ka domas par atvadīšanos no visa, kas šeit redzams, nepamet jau gadiem. Agrāk gan tām piemita arī neliels naivums, ņemot vērā, ka tikai nesen aptvēru, ka ilgstoša palikšana šeit nozīmēs pakāpenisku atvadīšanos no pavisam citas puses un ka arī tā ir daļa no dzīves, kuru jāmācās aptvert tieši tāpat kā pandēmijas un krīzes. Tātad, kā reaģēt uz darba zaudēšanu? Piedāvāju apdomāt turpmākās rindas, pie kurām nokļuvu, pāris mirkļus meditējot par šo jautājumu.

Ieplūšana cilvēku materiālajā pasaulē ir tikpat neizbēgama un nepieciešama, kā izraušanās no tās un patveršanās sava gara auras gaismā. Izklausās pēc pilnīgas mistikas, zinu, taču arī tā mēdz noderēt. Mana aura, kā jau filoloģei, atrodas starp dažādiem tekstiem. Esmu secinājusi, ka, jo vairāk es koncentrējos centībā akadēmiski izprast visu, kas ienāk prātā saistībā ar šo pasauli, jo vairāk es pazaudēju to primāro, patieso un neizkliedēto burvību, kas tai piemīt. Tāpat, jo vairāk darbavietā manas domas ierobežoja patērētāju likstu apcerēšana, jo tālāk es aizplūdu no visaptverošās, kosmiskās apziņas par visa apkārtējā savstarpējo savienotību. Jāsaka gan, ka, atrodoties pavisam augstu gaisā, var zust spēja sakarīgi komunicēt ar apkārtējiem, tāpēc labi vien ir, ka dzīve spēj pievilkt pie zemes. Tomēr jāatceras, ka sava veida uzupurēšanās un pakļaušanās gravitācijai, spēj apdraudēt garīgo stāju. Tagad visiem mums, nelaimīgi laimīgajiem bezdarbniekiem, ir iespēja savu laiku veltīt gara un esības apcerēšanai. Cik daudz manī palicis no tā, kas mājoja bērnībā? Kas mani piepilda? Vai es dzīvoju šo dzīvi kā pēdējo? Vai varu atrast pretēju, līdzvērtīgu domu saviem pašreizējajiem viedokļiem? Kas man šajā pasaulē šķiet visinteresantākais? Šī ir tikai kripatiņa no nebeidzamajiem jautājumiem, ko sev var uzdot bezdarba laikā! Tā nu, labu veiksmi man, jums un mums! Izsūtām savus CV, lai visi veiksmes vēji tos nes!

04.04.2020.

Atverot plakstus pēc nu jau trešā, liktenīgā sapņa, galvaskausā sataustu retinētas pārdomas par force majeure un cik ļoti mana cilvēkbūtne ir visa neuzvaramā sastāvdaļa. Nav jau tā, ka par indivīda un sabiedrības spēlēm iepriekš nebūtu domāts. Pie manis maskējušies bieži atgriežas reiz jau apsvērti, atspirguši paradoksi, viltīgi izlikdamies par neizpētītiem. Iespējams, mana aizmāršība ir svētīga un mani kaut kā pasargā, iespējams, ar katru reizi tos izsecinu nedaudz niansētāk... Iespējams, tā līdz galam nekad tos neesmu sapratusi, vai arī tie ir pārāk interesanti, lai jebkad aizmirstu. Izvēle: iet vai neiet uz veikalu. Kurā masas pusē es atrodos? Ja nu nejauši iznēsāju slimību, par kuru pat nenojaušu? Tas būtu briesmīgi. Zinu, ka neesmu vienīgā, kas par to uztraucas, un tas mierina. Neiešu. Aiziešu tikai tad, ja vairs nevarēšu izturēt. Ēdiens mājās vēl ir. Skatos uz smīnošajiem griķiem plauktā un nespēju noticēt savām acīm. Tas, cik ļoti mani spēj ietekmēt apkārt esošā sabiedrība, laikam nekad nebeigs pārsteigt. Lūdzu piedošanu griķu pielūdzējiem, taču jau no bērna kājas esmu vispārzināma griķu necietēja un lielākā ienaidniece. Visi, kas manu būtību kaut cik skāruši, zina, ka manas domas par griķu garšu, konsistenci un izskatu ir tikai un vienīgi tās sliktākās. Reti negaršīgs ēdiens. Vienīgais vāji apmierinošais griķu esamības veids ir to apceptā izteiksme kopā ar sāli un ķiploku. Skatos uz tiem pārcenotajiem griķiem un vāros savā sulā. Vienīgais, kas mani pavedināja iegādāties šo brūno, neviendabīgo masu, ir tikai un vienīgi fakts, ka apkārt griķu pirkšana kļuva par fenomenu un tādējādi sakārojās. Kāpēc, kāpēc tas pūlis vienmēr ir stiprāks par mani? Kāpēc es viņus pirku? Kaut kāds sviests. Plauktā griķi. Griķi! Kas es esmu? Kas mēs esam?

05.04.2020.

Ar citu elpojošo skaļā balsī nebiju runājusi trīs vai četras dienas, kad pie manām durvīm, kā debesu sūtīta, nolaidās draudzene. Evelīna mani pazīst jau deviņus gadus, un mūsu tikšanos vismaz reizi pusgadā nespēs apturēt nekādi vīrusi. (Šoreiz gan jutāmies tā, it kā nodarbotos ar kaut ko gandrīz aizliegtu.) Pēc jaukas savstarpējo pieredžu apmaiņas un pāris glāzēm mokas, redzu, kā draudzenes smaids pārtop neizpratnē un acis ir domīgi piekaltas kaut kam man aiz muguras.

• Māra… vai tie ir griķi? Vai es redzu griķus?
• Ārprāts, es domāju, ka tu nepamanīsi…
• Nē… Lai nu kuram cilvēkam… bet tev? Kā tev var būt plauktā griķi?
• Es varu to paskaidrot… ļauj man paskaidrot…
• Es nekad savā mūžā nespēju iedomāties, ka es Māras Ulmes dzīvoklī kādreiz redzēšu griķus! Lai nu ko, bet griķus?
• Klausies, tā ir sabiedrība, tā neesmu es! Vienkārši visi runāja par griķiem un…
• Es nespēju noticēt… es vienkārši nespēju noticēt… Griķi! Gri-ķi!
• Tas nav pa īstam! Tā nav! Es neesmu tagad kaut kāda tur griķu pielūdzēja, ja? Tas ir tāds kā… absolūts fenomens un man neko nenozīmē, nopietni, tas vairs neatkārtosies.
•  …bet tevi pakļāva! Tevi pakļāva sabiedrība! 
• Es esmu vājš cilvēks.
• Tiešām. Tu esi vājš cilvēks.
• Ne jau vienmēr… nu, tu zini, mēs taču esam sociālā vidē un dažreiz vai bieži, ar mani kaut kas notiek…
• Es nezinu… Ja godīgi, es esmu tevī vīlusies. Es īsti pat nezinu, ar ko es tagad runāju…
• Tas ir starp mani un griķiem, īstenībā, ja?
• Nu labi, labi… bet nu, tu skaties… kas būs tālāk…
• Es mācos no kļūdām. Es mācos.
• Bija garšīgi? Tev garšoja?
• Nu… jā, es viņus perfekti uzvārīju…
• Šausmas.
• Es zinu.

Vēl brīdi aprunājušas griķu eksistenci manā plauktā, sākām smieties par to, cik burvīgi, ka esam tik svētītas un varam savu domu laiku veltīt kaut kam tik absolūti nevērtīgam kā griķu pirkšana. Dzīve ir absurda, jēgu it kā var piešķirt jebkam, un tomēr, draudzīgi daloties savos reliģiskajos uzskatos (īsumā: viņa tic vienam ceļam uz pestīšanu, es redzu daudzus, bet abas ticam, ka visa pamatā ir mīlestība), jau kārtējo reizi apstiprinājās, ka nevaru nepiešķirt jēgu lietām, kuras jūtu savās saknēs. Tā, kā heidegeriski izjūtu savu esību tagadnē, rakstot šo teikumu. Tā, kā izjūtu slāpētas ilgas pēc miera. Eksistences esamība man nav un nebūs tikai shematisks sociālas struktūras process, neirotransmiteru balansēts kopums, šūnu proliferācija. Visai šai pasaulei vienmēr stāvēs klāt kaut kas neaptverams – nezināmais nezināmais. Un tas nav slikti, tas patiešām nav slikti. Tāpat arī šajā pandēmijas laikā, šī biedējošā neziņa var tikpat labi mūs ierobežot, kā atbrīvot. Kāpēc ne atbrīvot? Viss būs labi, mīļie ļaudis. Mēs taču varējām būt jebkuri citplanētieši ar pavisam citām likstām, taču, paskat, mēs atrodamies tieši šeit un tieši tādi, kādi esam. Visas mūsu ideoloģijas, reliģijas, grāmatas, kurām labprātīgi varam izvēlēties ticēt vai nē, balstoties savos piedzīvojumos un pārdzīvojumos. Draugi ir neaizstājama vērtība, par tiem jādomā un jārūpējas, tāpat kā par ģimeni. Labi, ka neesam šeit vieni, ka varam lūgt padomus un palīdzību ne tikai no burtiem, bet arī no tiem, kas elpo mums līdzās.

06.04.2020.

Ar lapiņu un trīs sirsniņām atzīmēta vieta Stikla pērlīšu spēlē, kurā Jozefs Knehts pārliecina savu draugu par to, ka līksme ir svarīga un neatkārtojama dzīves sastāvdaļa, kas dziļāka par skumjām: "Tā nav ne klīrība, ne paštīksme, tā ir augstākā atziņa un mīlestība, visas tiešamības apliecinājums, gara nomods visu dzīļu un bezdibeņu malā, tas ir svēto bruņinieku tikums, tā ir neiznīcīga un ar gadiem tuvojoties vecumam un nāvei tikai pastiprinās. Tas ir dailes noslēpums un visas mākslas īstenā substance. [..] Un arī tad, kad veselas tautas un valodas savos mītos, savās kosmogonijās vai reliģijās tiecas izdibināt Visuma dzīles, šī skaidrotība un līksme ir pats pēdējais, pats augstākais, ko tām izdevies gūt." (1976: 232) Esmu apzinājusi, ka gan skaidrotības un līksmes noriets, gan lēciens augšup, laikam ritot, atkārtojas dažādi spēcīgi. Turklāt, mana pieredze rāda, ka vienmēr pēc konkrēta laika, vilnis daudzmaz izlīdzinās. (Tāpat kā vīrusu uzliesmojumi un ekonomiskās krīzes, vai ne?) Vispirms jāpakļauj sava tumsa. Protams, līdz tam ir jānodzīvo konkrēts laika periods, kas katram no mums ir pavisam atšķirīgs. Arī skumjām un ciešanām ir sava vieta mūsu visumos, taču pareģojumus, attēlus, kurus uzburam, iztēlojoties nākotni, varam piepildīt tikai mēs paši. Ja atceramies mītus, Edipam tieši pareģojuma piepildīšanas dēļ nācās smagi ciest, un viņa traģēdija nebūt nav vienīgā, kas mums šo eksistenciālo faktu atgādina. To vienmēr ir vērtīgi atcerēties! Plānojot, ko darīt tālāk, domāsim, kā būtu, ja visi mūsu ceļi īstenībā vestu uz vislabāk. Šādā veidā ceru, ka domas, pie kurām nonāksim, būs produktīvākas, nekā tās, kas ved uz vissliktāk! To vismaz cenšos sev atgādināt, un man palīdz!