Metafizika kā mīļākā*

Te laikam jāpiebilst, ka Kanta ētikā saprātīgai, tikumiskai un galīgai būtnei (proti, cilvēkam) nebūt nav nepieciešams būt laimīgai. Atšķirībā, piemēram, no aristoteliskā skatījuma, kura rāmjos iestrādātajai laimei kā augstākajam labumam ir milzīga, varētu teikt, pat izšķiroša nozīme, Kants laimi uzskata par izpildīta pienākuma blakusproduktu vai velti – tā ir balva, kuru var arī nesagaidīt.² Vēl cilvēks var uzskatīt sevi par kantieti, ja nepārtraukti praktizē pašdomāšanu (Selbstdenken).³ Tā paredz nevis fanātisma un dažādu fantāziju lološanu un nekritisku sekošanu autoritātēm (Kants darbā "Kas ir apgaismība?" kā šādus ietekmētājus min ārstus, "dvēseļu aprūpētājus", vīriešus, kuri mēdz pamācīt sievietes, un diemžēl arī grāmatas), bet gan "iziešanu no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ"⁴. Ar pašdomāšanu tiek nodrošināts pamats sevis morālai pārvaldīšanai. Tāpat pret cilvēciskām būtnēm ir jāizturas nevis tikai kā pret līdzekļiem, bet gan vienmēr reizē kā pret mērķiem pašiem par sevi. Un tā tālāk.

"Praktiskā prāta kritikā", kas ir "Tikumu metafizikas pamatojuma" idejiskā pēctece un sarakstīta, lai labāk paskaidrotu Kanta izklāstīto "Tikumu metafizikas pamatojumā", Kēnigsbergas profesors dzejiski izsakās, ka gadu gaitā viņu ar apbrīnu un godbijību pilda divas parādības, proti, zvaigžņotā debess pār viņu un morālais likums viņā.⁵ Šajā apskatā uzmanība vairāk jāpievērš nevis dabas/jutekliskajai sfērai, parādību pasaulei, bet brīvības/pārjutekliskajai sfērai, lietu pašu par sevi pasaulei.⁶ Cilvēks gan ir piederīgs abām pasaulēm. Kā zināms, pati filozofija Kantam iedalās teorētiskajā jeb dabas filozofijā un praktiskajā jeb morāles filozofijā (prāta praktiskā likumdošana atbilstoši brīvības jēdzienam jeb tikumu mācība). Tas ir, tieši šī izrīkošanās ar brīvību, kas Kantam tikai šķietami paradoksālā kārtā ir sava pienākuma apjauta, apliecina to, ka cilvēks nav tikai dabas regulām pakļauta marionete vai automāts. Kantu vispār ļoti nodarbina brīvība. Viņš atzīst divu fundamentālu tās pētnieku – Žana Žaka Ruso un Deivida Hjūma – ietekmi uz sevi un par svarīgākajiem cilvēka metafiziskajiem uzdevumiem ir izraudzījies trīs galveno problēmu jeb Dieva, brīvības un (dvēseles) nemirstības šķetināšanu. Kāpēc? Atbilde ir pārsteidzoši vienkārša: pat nefilozofiem ir dabiska tieksme interesēties par šiem jautājumiem. Tomēr ir vērts pamanīt, ka tieši šie trīs punkti ir īpaši bīstami. Dievs, brīvība un dvēseles nemirstība viegli var pamudināt svārstīgāku prātu izteikt nepamatotas pretenzijas un izstrādāt dogmatiskas sistēmas, kaut vai idejiskus kāršu namiņus. Citi cieši saistīti trīs jautājumi, kas nodarbina Kantu un viņa uzticīgos mācekļus, ir: 

1) ko es varu zināt? 

2) kas man jādara? 

3) uz ko es drīkstu cerēt? (Reizēm šie "Tīrā prāta kritikas" jautājumi tiek papildināti ar antropoloģisko taujāšanu: "Kas ir cilvēks?") 

Tieši šie jautājumi ir tie, kas apstādina cilvēku un neļauj viņam aizmirst, ka izziņas spējas ir ierobežotas. Tāpēc var gadīties, ka, izstaigājot visus trīs atzarus (no tiem pirmais attiecas uz zināšanām, otrais – uz morāli, trešais – uz reliģiju, ticību), var rasties nepieciešamība paļauties uz Dievu. Tomēr arī tam ir jānotiek, noteikti atceroties par Kantam svarīgo "reliģiju [tikai] prāta ietvaros" (1793). 

Šie daži Kanta domas līkloči spilgtāk vai blāvāk izgaismojas arī "Tikumu metafizikas pamatojumā". Beidzot, atļaujoties populārkantiski pievērsties šim darbam, paveras aizraujoša aina. Kants cenšas pamatot kategoriskā imperatīva (šajā darbā: "Rīkojies tikai pēc tādas maksimas, kādu tu reizē vari gribēt topam par vispārēju likumu." (39)) nepieciešamību, vienlaikus apzinoties, ka: 1) ir cilvēki, kuri atsacīsies no citu labvēlības izpausmēm, lai tikai paši varētu attaisnoti izvairīties no simetriskas atbildes reakcijas; 2) ir cilvēki, kuri izlemj sekot "cilvēka dabas", morālo jūtu teorijai, tāpēc uzskata, ka dažām būtnēm vienkārši nav spēju nošķirt labo no ļaunā; 3) ir cilvēki, kuri pienākumu uzskata par tukšu jēdzienu, utt. 

Galvenais, kas nepieciešams cilvēkam, ir brīvība, lai gan Kants vēlāk piebildīs, ka dažu cilvēku brīvība līdzinās "cepešu apgriežamās ierīces brīvībai"⁷, proti, tā ir saistīta ar psiholoģiskiem, mūžam mainīgiem priekšstatiem, kas, reiz iekustinot iekārtu, nodrošina tālāku tās darbošanos. Gribas autonomija (tās pašlikumdošana un arī pakļautība likumam) un gribas heteronomija (gribas iziešana ārpus sevis, kaut ko darot tāpēc, ka īstenībā ir vēlme darīt kaut ko citu) iezīmē divus iespējamos cilvēka rīcības modeļus.⁸ Rīcības pamatā nevar likt ne bailes, ne cerības. Piemēram, tikumisks nebūs nedz tirgotājs, kurš atvēlēs atlaides bērniem vai pastāvīgajiem pircējiem (viņu vada aprēķins ilgtermiņā), nedz filantrops, kurš gūs apmierinājumu vai nu rīcību pavadošās slavas dēļ, vai pašas ziedošanas dēļ. Visvēlamākā pienākuma izpildīšana ir tā, kas tiek darīta gandrīz vai sakostiem zobiem un, prātojot par to, ka analoģiskā situācijā citiem vajadzētu darīt tāpat, pat ja ir sakrājušies citi darbi, nepavisam negribas mīlēt savu ienaidnieku, nav vēlmes solījumu pildīt, parāda atmaksāšana vedīs pie paša bankrota vai dzīve vispār neliekas dzīvošanas vērta. Nav brīnums, ka daudziem Kanta kategoriskais imperatīvs šķiet neizpildāma prasība vai vismaz pamatīgi žņaugi, tāpēc viņi labāk tveras, piemēram, utilitārisma vai ētiskā relatīvisma draudzīgākajās un bieži vien arī vaļīgākajās skavās, vai uzskata par izpildāmiem tikai Kanta maksimas (kā subjektīvus pamatprincipus) vai hipotētiskos imperatīvus.

Pats Kants izsaka cerību, ka izolētā tikumu metafizika, "neraugoties uz atbaidošo nosaukumu, tomēr var gūt popularitāti un būt piemērota ierastajai sapratnei"⁹. Tā tas arī notika, par spīti tam, ka citā darbā "Ideja par vispārīgu vēsturi kosmopolītiskā nolūkā" (1794), kura sesto tēzi esejās bieži citē Jesaja Berlins, Kants sērīgi raksta: "No tik greiza koka, no kāda ir darināts cilvēks, nevar pagatavot neko gluži taisnu." Protams, daudzi cienījami Kanta lasītāji (Johans Georgs Hāmanis, Johans Gotfrīds Herders, Arturs Šopenhauers, Frīdrihs Vilhelms Nīče un virkne komentētāju 20. gs. un vēlāk) nevar tikt uzskatīti par "ierastās sapratnes" īpašniekiem, tomēr Kanta piedāvātie pienākumu veidi un to pamatojums, kā arī ētikas atsvabināšana no situatīviem un saduļķotiem apstākļiem ir saistoši arī tiem, kuri kaut mazākajā mērā "sevi pieskaita sapratnes pasaulei" (67).

_{* "Tāpēc varam būt pārliecināti, ka, lai cik iedomīgi un nicinoši attiecas pret kādu zinātni tie, kuri novērtē to nevis pēc tās dabas, bet tikai pēc nejaušiem rezultātiem, viņi vienmēr atgriezīsies pie metafizikas kā pie mīļākās, ar kuru bija saķildojušies, jo prātam, ņemot vērā, ka šeit skarti būtiski mērķi, nemitīgi jāstrādā, vai nu lai gūtu pamatīgus ieskatus, vai arī lai iznīcinātu jau pastāvošos ieskatus." Kants, I. Tīrā prāta kritika. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2011, 490. lpp.} 

_{¹ Latviski par šo vairāk var lasīt: Šuvajevs, I. Sabiedrības vērtības kā taisnības mēraukla. // www.punctummagazine.lv/2014/09/18/sabiedribas-vertibas-ka-taisnibas-meraukla/ (sk. 01.04.2020.).}

_{² Kantam pastāv arī svētlaime, tomēr tā ir saistīta ar debešķīgākām baudām. Personisko (nevis universālo) laimi viņš saista ar "patmīlības principu". Kants, I. Praktiskā prāta kritika. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zvaigzne, 1988, 49. lpp. un tālāk.} 

_{Kants skaidro, ka tās būs divas dažādas attieksmes, ja jūs: 1) cildināsiet sevi par to, cik esat apsviedīgs, piepildījis maku vai kasi, vai ja 2) atzīsiet, ka esat nekrietns, kaut gan būsiet izdarījis to pašu. Lai gan tas nav precizēts, acīmredzot, runa ir par naudas līdzekļu nelikumīgu iegūšanu. Turpat. 66.–67. lpp.} 

_{Savukārt pat neparasti krietna pilsoņa bijība pret pienākumu, morālo likumu var izpausties: 1) legalitātē vai 2) moralitātē. Turpat. 106. lpp. un citur. Morālais (tikumiskais) likums ir absolūti nepieciešams, vispārējs un svēts (neaizskarams). Tam ir objektīvs piespiedu raksturs. Pēc Kanta domām, ir jārīkojas nevis atbilstīgi likumam, bet tā dēļ.}

_{³ Par to vairāk: Hefe, O. Imanuels Kants – pasaules pilsonis no Kēnigsbergas. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: LU FSI, 2011.}

_{⁴ Kants, I. Kas ir apgaismība? Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2005, 15. lpp. un tālāk.}

_{⁵ Kants, I. Praktiskā prāta kritika. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zvaigzne, 1988, 180. lpp.}

_{⁶ Šī atsauce uz ontoloģisko un/vai epistemoloģisko sašķeltību parādās arī t. s. Kanta Kopernika pavērsienā. "Tīrā prāta kritikas" priekšvārdā Kants pamato, ka priekšmetiem kā jutekļu objektiem jāvadās pēc mūsu vērotājspējas īpašībām, nevis, kā agrāk pieņēma, otrādi. Kants, I. Tīrā prāta kritika. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2011, 29. lpp.}

_{⁷ Kants, I. Praktiskā prāta kritika. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zvaigzne, 1988, 122. lpp.}

_{⁸ Par gribas autonomiju un heteronomiju izvērstāk var lasīt, piemēram, : Buligina, A. Autonomijas imperatīvs un citādība. // www.punctummagazine.lv/2016/04/14/autonomijas-imperativs-un-citadiba/ (sk. 01.04.2020.).}

_{⁹ Kants, I. Tikumu metafizikas pamatojums. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2020, 13. lpp. Par darba tapšanas apstākļiem vairāk var lasīt: Kuehn, M. Kant: A Biography. Cambridge: Cambridge University Press, 2001, p. 277 un tālāk.}