"Varu vairs nerakstīt to, kas jau ir uzrakstīts." LALIGABA nominants – dzejnieks Raimonds Ķirķis

Kā šobrīd paiet Tavas dienas šajā attālinātajā/pandēmijas laikā?

Es joprojām strādāju Raiņa un Aspazijas muzejā. Šobrīd šis darbs, kā jau attālināts, ir ļoti īpatnējs un ar savu specifiku. Nav to iespēju, kas parasti ir muzejā uz vietas, tāpēc šobrīd tas, ko varu darīt, ir nodarboties ar periodikas pētniecību un lasīt literatūru, ko nebiju apguvis līdz šim. Otra lieta – man ir jāraksta bakalaura darbs, ar ko arī beidzot būs jāsāk strādāt... No vienas puses, šis brīdis ir ļoti pateicīgs bakalaura rakstīšanai, bet reizē ir arī pārāk daudz laika, kurā gribu izdarīt visu to, kas studiju gadu laikā bija iekrājies – lasāmais, rakstāmais... Un tāpēc tas (bakalaura darbs – aut.) kaut kā atliekas, lai gan patiesībā ir steidzamākais no visa. Bet citādi, es nezinu, ļoti mierīgi paiet manas dienas.

Par ko būs Tavs bakalaura darbs?

Par Arta Ostupa dzeju. Konkrētāk – par Ostupa trešo dzejas krājumu "Žesti". Par modernisma iezīmēm viņa dzejā.

Kā Tu vispār nonāci līdz dzejai? Kas ir tie pieturas punkti Tavā dzīvē, kas padarīja Tevi par dzejnieku? To, protams, reti kad var definēt pilnīgi skaidri, tomēr katram ir kaut kādi izšķirošie brīži, grāmatas, satiktie cilvēki, kas viņu padara par to, kas viņš ir.

Izrādē "Netikumīgie" skan teksts, ka dzeju es sāku rakstīt 8. klasē. Tas jau laikam ir tiesa, bet spilgti un skaidri es neatceros, kādi bija iemesli. Droši vien es biju salasījies kādu Čaku, Elsbegu vai ko tamlīdzīgu – kā jau liela daļa autoru, kuri dzīvojuši pēc viņiem. Un tālāk dzeja kļuva par galveno veidu, kā es varu sevi apliecināt, parādīt un atklāt. Nav gan arī tā, ka es tagad bez dzejas rakstīšanas ietu kārties vai nezinātu, ko darīt.

Un tad jau, protams, nāca arvien plašāka interese par latviešu literatūru, par ārzemju literatūru – kā klasiku, tā jaunāko. Tas viss atrodas tādā kopējā mutulī, nav tādu specifisku brīžu, kuri noteica, ka es turpmāk rakstīšu dzeju. Protams, ja es tagad sēdētu mežā un meditētu, varbūt varētu nosaukt kaut kādus ietekmes momentus, bet tas viss nepārtraukti veļas un mainās, un, iespējams, es nemaz negribu saskatīt tādus skaidrus apstākļus, kāpēc tas tā notika.

Un kas ir tā literatūra, kuri ir tie rakstnieki, kas Tev ir īpaši svarīgi?

Pēdējā laikā es cenšos pārlasīt Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti un vēl citus autorus, lai skatītos, kā viņi izaug no piecdesmito gadu situācijas un nonāk jau sarežģītākās attiecībās ar varu. Zīmīga te ir Monta Kroma, arī Vislava Šimborska, kuras dzeja man ārkārtīgi patīk. Respektīvi, tas ir tas, kas mani šobrīd visvairāk interesē, bet no ilgstošas patikas viedokļa – Eriks Ādamsons, Ķikuļu Jēkabs, Veronika Strēlerte. Ir daudz autoru, kuros es redzu kaut ko noderīgu, vajadzīgu un nozīmīgu.

Cilvēkiem no malas vienmēr ir vairāk vai mazāk stereotipisks viedoklis par citiem. Arī par dzejniekiem, arī par Tevi. Piemēram, runā, ka jaunie dzejnieki esot augstprātīgi. Bet kā Tu pats teiktu – kāds Tu esi?

Atceros, 1. kursā pie Rūtas Muktupāvelas ievadā kultūras teorijā mēs lasījām Ēvinga Gofmaņa darbu "Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē". Mums bija seminārs par to, un es biju diezgan kritiski noskaņots pret visu, ko viņš tur apraksta. Tobrīd kā galveno es tur nolasīju, ka cilvēka dzīves sociālā veiksme ir atkarīga no tā, cik labi viņš prot tēlot to, kas viņš nav. Šobrīd, protams, saprotu, ka mans redzējums bija viegli pārspīlēts. Tomēr – vienalga, kuru cilvēku ņemam, mēs varam izveidot divus stāstus par viņu. Viens ir tas, kā mēs redzam viņu publiskā telpā. Manā gadījumā tās būtu manas recenzijas, dzeja, ieraksti sociālajos tīklos, tikpat labi šī intervija. Un tad ir otrs – tas, kas es esmu, kad man nav vajadzības izlikties par labāku sevi. Bet, ja es tagad censtos pastāstīt, kas es esmu, es vienkārši piedalītos tajā mītu ražošanas sistēmā, kurā es veidotu to, kā es gribētu, lai citi publiskajā telpā par mani domātu. Jebkurā gadījumā tie būs divi dažādi cilvēki. Respektīvi, es neredzu veidu, kā godīgi atbildēt uz šo jautājumu.

Bet kādi jūs esat – jaunie dzejnieki? Kas jūs esat savā starpā? Domubiedri, draugi vai arī katrs pats par sevi un tikai no malas veidojas tāda grupa, ko mēs saucam par jaunajiem dzejniekiem?

Mēs noteikti esam grupa, jā. Kaut neformāla. Es gan nezinu, vai visos brīžos mēs esam domubiedri. Mēs vienkārši esam iesviesti viens otra skavās un tā pavadām savas dienas. Protams, ārpus pandēmijas laika. Mēs esam kopā ne jau tāpēc, ka mums būtu absolūti vienādi viedokļi... es nevaru pateikt, kas ir tā vilkme, kas padara mūs par grupu vai paaudzi, un negribu arī runāt visu vārdā.

Kā Tu raksturotu jauno un veco dzejnieku attiecības? No malas izskatās, ka vecākā paaudze (ar to domājot Bērziņa, Rokpeļņa paaudzi) pret jaunajiem dzejniekiem izturas ļoti atbalstoši, savukārt jaunie šad tad atļaujas iedzelt, nokritizēt vecos. Vai tā ir tā mūžīgā cīņa, ka jaunajam jānoliedz vecais, lai atrastu savu vietu?

Pieredze liecina, ka vecākā paaudze priecājas, ka ir vēl tādi jaunie, kuri vēlas rakstīt, turklāt darīt to latviešu valodā. Viņi ir auguši ar pārliecību, ka latviešu valodai ir jādzīvo, bet pēc mūsu pašreizējās situācijas varētu domāt – kāpēc lai mūsdienu jaunieši, kuriem visa pasaule vaļā, vispār gribētu kaut kādus dzejoļus latviešu valodā radīt?

Bet es negribētu piekrist, ka jaunā paaudze šobrīd īpaši grib krist krāgā vecajiem un stāstīt viņiem, ka viņu dzeja ir sviests un bezsakars. Tie, manuprāt, ir atsevišķi gadījumi, kad vecākās paaudzes autors vienkārši ir izsmēlis savu sakāmo un jaunākajās grāmatās bezrūpīgi turpina to pašu veco, iesākto dziesmu. Un bieži vien vēl zemākā kvalitātē, bez dziļas nepieciešamības apliecināt to, kas viņam ir sakāms. Tomēr arī tas ierakstās procesā, ir līdztiesīgs pastāvēt.

Parunāsim par "Kartēm". Tagad krājuma atvēršana sen aiz muguras un "Kartes" jau izpelnījušās kā nomināciju, tā vairākas recenzijas – kā Tu savu pirmo krājumu vērtē? Kas Tevi visvairāk priecē, bet ko varbūt tagad gribētos mainīt?

Tad, kad bija publicēta Šteinberga recenzija, es to izlasīju ar satraukumu un secināju, ka Ivars ļoti labi ir saskatījis trūkumus, kas arī manos ieskatos potenciāli varētu tikt atzīti par grāmatas trūkumiem. No vienas puses, protams, ir nožēla, ka es nemainīju tos un neuzticējos savai sākotnējai intuīcijai. Bet, no otras puses, forši, ka recenzents saprot un ir "atkodējis" grāmatas kopējo vēstījumu, un pakratījis pirkstu par negludumiem. Es gan nezinu, vai šobrīd tos mainītu. Tagad es uz to grāmatu skatos kā uz pabeigtu vienību, kas vairs nepieder man.

Tu uzreiz ķēries pie negatīvā, bet kas ir tas, kas Tevi priecē "Kartēs"?

Es pat nezinu... Droši vien tas, ka es varu vairs nerakstīt to, kas jau ir uzrakstīts. Tas ir galvenais.

Pastāsti, kā Tu vispār nonāci līdz savam debijas krājumam! Tā izdošana bija jau sen lolots sapnis, kuram krāji dzejoļus un pieredzi, vai arī tas gadījās kā pārsteigums un vienkārši viss pareizi saslēdzās, lai Tu tiktu pie savas grāmatas ātrāk nekā, piemēram, citi jaunie dzejnieki?

Pienāca viens brīdis, kad es sapratu – ir sasniegta kaut kāda kritiskā masa, kas jau liecina, ka veidojas grāmata, ka tā ir iespējama. Tajā brīdī es arī sāku dzejoļus bīdīt šurpu turpu ar domu, ka ir jāveido manuskripts. Aptuveni gadu darbs jau bija ar domu, ka te, lūk, top grāmata.

Kā Tu kopumā vērtē savu sadarbību ar visiem, kuri bija iesaistīti grāmatas tapšanā?

Sadarbība bija visveiksmīgākā. Gan no "Neputna" puses, kuri piekrita izdot latviešu dzejai neierastākus tekstus, gan redaktors Kārlis Vērdiņš izturējās ļoti atsaucīgi, tāpat arī mākslinieks Armands Zelčs. Kopumā sadarbība bija ļoti veiksmīga. Manuprāt, "Kartēs" tas arī ir redzams.

Piekrītu! Bet mani vienmēr interesē dzejnieku attiecības ar krājuma redaktoru. Cik daudz redaktoram Tu atļauj iejaukties savā darbā? Atceros, ka dzejas krājuma atvēršanas pasākumā Tu minēji, ka tā bija tieši Kārļa ideja nodalīt atsevišķi konceptuālisma tekstus no pārējās – klasiskās – dzejas. Manuprāt, tas bija pareizais lēmums, bet kā šī lēmumu pieņemšana notiek? Dzejnieks bez ierunām klausa redaktoram?

(Domā) Nu, man šķiet, ja autors neļauj nekādā mērā redaktoram izpausties, kāda velna pēc viņš vispār redaktoru pieaicināja? Līdz ar to liekas tikai pašsaprotami, ka ļāvu Kārlim diezgan brīvi paust savu viedokli gan par atsevišķiem tekstiem, gan par kopējo kompozīciju, un lielākajā daļā gadījumu pieņēmu viņa labojumus un aicinājumu atsevišķus dzejoļus atstāt aiz borta. Jā, droši vien tas arī ir Kārļa galvenais pienesums, ka ir nodalīti klasiskie dzejprozas teksti no konceptuālajiem, citādi tie sabotētu viens otru.

Runājot par konceptuālismu – Tu, kā zināms, esi arī viens no dzejas grupējuma "Preiļu konceptuālisms" dalībniekiem. Kā Tu raksturotu savas attiecības ar konceptuālismu? Cik ļoti un kāpēc tas ir Tavs izteiksmes veids?

Kamēr latviešu valodā konceptuālisms vēl nebūs galīgi pieriebies, tas ir jāveido un jādara viss iespējamais, lai tas kļūtu par pilnvērtīgu latviešu literatūras daļu. Pēc pasaules pieredzes spriežot, konceptuālisms nekad nav ilgi dzīvojošs, turklāt tas nekad arī nav populārs un pieprasīts. Ir diezgan maz autoru, kas konceptuālismam velta visu savu radošo mūžu. Ar to es gribu teikt, ka tas nekad neaizvietos tradicionālo dzeju. Tomēr nav arī neviena saprātīga iemesla ar to nenodarboties.

Bet savu vietu konceptuālismā es redzu tādā ziņā, ka man nešķiet pietiekami tikai ar tiem dzejoļiem, kas ir klasiskie dzejoļi, man vajag apdzīvot arī to literatūras daļu, ko piedāvā konceptuālisms. Droši vien gan tāpēc, ka tas ir kaut kas vēl neizzināts, gan arī tāpēc, ka man nav par katru cenu tekstā jāieraksta tikai man unikāli piederošas domas, sajūtas un novērojumi. Mani interesē tas, kā var apliecināt cilvēcību vai tieši pretēji – necilvēcību – gatavos tekstos, gatavās formās, jau gatavos valodas lietojumos un valodas drazās, kur māksla rodas, tos savietojot īpašos veidos.

Un kā ar recenzijām? Ņemot vērā, ka arī Tu pats raksti literāru tekstu kritikas – kāda šobrīd ir sajūta lasīt tās par savu dzejas krājumu?

Es ceru, ka recenzijas par "Kartēm" būs vēl vairāk, jo labāk, ja pretrunīgas. Ja līdz šim es biju rakstījis recenzijas no pozīcijas, kurā pats nekad neesmu bijis pakļauts kritikai, tad es ļoti gaidīju to brīdi, kad nokļūšu autora lomā, kurš top kritizēts, par kura dzeju spriež, domā, izsakās. Tas noteikti turpmāk palīdzēs rakstīt kā dzeju, tā kritiku. Es jau no sākta gala cerēju, ka tā man būs vērtīga pieredze.

Cik gaidīta/negaidīta Tev bija LaLiGaBas nominācija? 

Nu… es melotu, ja teiktu, ka tā bija negaidīta. Nu jau kādu labu laiku debijas kategorijā palaimējas, ja ir kādas trīs labas grāmatas, ko nominēt. Bet šogad ir vismaz kādas piecas, sešas grāmatas. Tādā ziņā ir prieks, ka esmu debitējis tieši šogad, kad ir vērā ņemama konkurence, turklāt debijas ir ļoti dažādas un visas ir spilgtas. Tādā ziņā, protams, ir patīkami, ka esmu tur nokļuvis.

Tad pārsteigums šī nominācija Tev nebija – sanāk, ka Tu jau juti vai zināji, ka būs?

(Smejas) Nē, zināt es nezināju, bet nojautu, ka tas tā varētu būt.

Tu jau nedaudz pieminēji to, ko gribēju tālāk jautāt – kā Tu vērtē savus konkurentus?

Kaut kādā mērā varētu teikt, ka viņi raksta laikmetīgāk par mani, un cēlonis tam varētu būt vai nu viņu rakstības stils, vai aprakstītās tēmas, kas man īsti nav svarīgas, bet ko viņi apliecina savos darbos. Un viņi visi kā viens, es domāju, ir diezgan talantīgi autori. Viņi arī ir nobriedušāki par mani, vismaz dzīves pieredzes ziņā. Respektīvi, viņu debijas nav tādas, kurās tikko jaunības karstumā uzrakstītais uzreiz ticis izdots. Tur tomēr ir iekļauta dzīves pieredze, kas iegūta ilgākā periodā.

Ja LaLiGaBas vietā būtu RaĶiGaBa – Raimonda Ķirķa gada balva – kuri latviešu autori to saņemtu?

No šajā gadā nominētajiem – dzejā tas būtu Jānis Hvoinskis, prozā – Inga Gaile... Bet, nedomājot par tiem, kuri ir nominēti šogad, kopumā man šķiet – un varbūt ir slikti, ka man tā šķiet – mūsdienu latviešu literatūra ir ļoti pilnasinīga un daudzpusīga. Iespējams, trūkst vairāk kritikas, kas to spētu kontekstualizēt un katru atsevišķu grāmatu skatīt kā ilgstošu procesu rezultātu, nevis īslaicīgu notikumu. Taču, lai arī ko es apgalvotu par balvas pelnījušajiem, vienmēr būs arī kāds cits, kas raksta vai domā pilnīgi citādi un ar savu stilu arī ir atzinības cienīgs.

Bez kritikas un dzejas rakstīšanas vēl viena joma, kur Tu darbojies, ir atdzeja. Kas jauns no Tevis gaidāms šajā lauciņā?

Šobrīd esmu procesā ar trīs autoru atdzejošanu. Nē, vispār pat četru, no kuriem viens ir T. S. Eliots, bet tas ir atsevišķs stāsts. Intensīvāk cenšos strādāt ar Vistanu Hjū Odenu un Sohrābu Sepehrī, un Forūgu Farohzādu. Ir vēl arī cita čupiņa, kas man ik pa laikam ienāk prātā ar nolūku atdzejot, bet tie nosauktie šobrīd visvairāk ir manā fokusā.

Kā Tu izvēlies, ko atdzejosi? Vienkārši ieraugi labu dzeju un domā – o, šo derētu atdzejot! Vai arī mērķtiecīgi izvēlies to, kam būtu svarīgi būt latviešu valodā?

Vistans Hjū Odens mani piesaistīja tāpēc, ka mani interesē tā paaudze, kas nāca pēc lielajiem modernistiem, kuri sāka rakstīt trīsdesmitajos vai divdesmito gadu beigās. Dzejā var just, kā viņi pārvērtē to, ko mēs parasti uzskatām par augstāko sasniegumu divdesmitā gadsimta sākuma literatūrā. Un tad viņš (V. H. Odens – aut.) bija no tiem, kurš man šķita interesantākais šajā periodā.

Atdzejot Odenu man šķita svarīgi arī tāpēc, ka tas ir liels pārbaudījums dzejas formālo aspektu ziņā. Viņš pēc modernistiem, kuri ienesa verlibru un dzejprozu, atgriezās pie pantmēra, atskaņām un dažādām dzejas formām, kas tajā brīdī jau šķita novecojušas un senilas. Kā raksta viņa biogrāfs Edvards Mendelsons, Paunda make in new! neattiecās uz Odenu, jo viņam vecā rakstība allaž ir bijusi jauna. Man šķita svarīgi pārbaudīt sevi – vai es spēju to kvalitatīvi izdarīt arī latviešu valodā. Prātīgāki cilvēki gan jau paši sāktu rakstīt stingrā formā un ar atskaņām, bet es izvēlējos šo ceļu – droši vien pret Odenu necienīgu –, kā sevi pārbaudīt.

Vai tas nozīmē, ka Tev patīk sevi izaicināt? Pārbaudīt savu spēju robežas?

Bet dzeja, tāpat kā daudzi citi mākslas veidi, cenšas katram mākslas darbam uzstādīt savu mērķi, problēmu un tad to arī risināt... Jo, ja darbu sāk radīt vienkārši no jēlas iedvesmas bez nekāda uzstādījuma, nu, tad tur arī sanāk jēla iedvesma... Bet, ja rada apstākļus, kas tev ir jāpārvar vai kuros tev ir jādzīvo, tur ir arī lielāka iespēja veidoties mākslai.

Vai ir kaut kas tāds, ko es Tev neesmu pajautājusi, bet Tu ļoti vēlētos pateikt?

Es droši vien gribu pateikt, lai cilvēki man personīgi raksta, ko viņi domā par "Kartēm". Lai raksta drosmīgi.

Līdz šim jau esi saņēmis kādas interesantas atsauksmes par saviem darbiem? Vai cilvēki mēdz kādreiz pienākt un pateikt kaut ko pēc dzejas lasījumiem? Vai uzraksta kādreiz?

Grāmatas atklāšanā, šķiet, cilvēki man kaut ko teica, bet es biju slims un diemžēl neko saprātīgu neatceros. Bet visforšākais atgadījums "Karšu" sakarā ir tāds – Agnese Krivade man rakstīja, ka viņai laukos ir kaimiņš, cilvēks gados, kurš interesējas par vēsturi un kartēm. Viņš esot nopircis "Kartes" un bijis ļoti nikns par grāmatas saturu. Vispār nav varējis saprast, kas tas par sviestu.

Bet patiesībā "Kartēs" ir gan vēsture, gan kartes, gan viss, kas viņu interesēja – viņš vienkārši neatrada veidu, kā pieslēgties tam visam... (Smaida).