Pandēmijas dienasgrāmata: Līva Kukle

14.04.2020.

Pandēmijas laikā cilvēki visā pasaulē ziņojot par neparasti spilgtiem sapņiem*. Eksperti un "eksperti" spriež, ka to varētu izraisīt kortizola līmenis asinīs, caurs miegs un pārmērīgs uzņemtās informācijas daudzums. 

Savā priviliģētajā studenta pašizolācijā vairāk gan sapņus atceros tieši no tiem brīžiem, kad no rīta pamostos, lai tikai turpinātu vēl brīdi pagulēt. Visbiežāk sapņoju par laikā un telpā samudžinātām ēkām. Vecās Ventspils Mūzikas skolas jūgendstila ēkas jaunā korpusa trepes aizved uz baisiem hruščovkas bēniņiem Kuldīgā. Turpat ir Staldzenes ceļa mazdārziņi. Vērā ņemami sapņi man ir visai reti, un labi, ka tā. Jo runāt par sapņiem esot viena no banālākajām, garlaicīgākajām lietām, ko vien varot darīt. Citu cilvēku sapņi mūs interesē tikai tad, kad tajos esam mēs paši vai kas īpaši sulīgs. Bet, ja interesēs, pateicoties Freidam un co, citu cilvēku sapņos vienmēr kāds mēģinās saskatīt viņa zemapziņu vai kādus nākotnes pareģojumus. 

Nevar noliegt, ka visa šī pandēmijas padarīšana pārāk neatgādina realitāti. Šodien, 14. aprīlī, paiet vesels mēnesis, kopš nakts melnumā, ar pēdējo iespējamo lidmašīnu no "Erasmus" apmaiņas brauciena Polijā atgriezos Latvijā. Februārī, kad devos uz Poliju, mamma līdzi iedeva respiratorus, kaut neviens neticēja, ka tos vajadzēs. 13. marta vakarā ap plkst. 23.00 Polijas ārlietu ministrs ziņo, ka robežas tiek slēgtas, lidojumi vēl tikai vienu dienu.

14.03.2020.

Kojās vācu lietas mugursomā, atdodu ēdienu "Erasmus" draugiem. Plkst. 02.20 atstāju atslēgu dežurantam un lielā reģistrā ierakstu: "Aptuvenais atgriešanās datums –14. aprīlis." Saku: "Uz Lieldienām!" Parakstos. Tramvajā braucu viena. Lidojums Vroclava–Varšava–Rīga. Lidostas patukšas, darbinieki noguruši. Darbiniekiem cimdi. Robežas vēl nav slēgtas. Kaut kāda igauņu vīriešu grupa gaida pie tiem pašiem vārtiem, uzkrītoši klepo un tad smejas, ja kāds paskatās viņu virzienā. 

20.03.2020.

Mums mājās katram ir iedalīts savs, labi atšķirams ēdamrīku komplekts, ko visi godīgi lietojam. Manas zupas bļodas dibenā ir uzzīmēts rūķītis no Disneja "Sniegbaltītes", Padomju laikā noteikti uzštampāts bez autortiesībām. Sēžu stingrā pašizolācijā un vēroju, kā arvien lielāks naids pret ceļošanu satek interneta komentāros. Mani mazie "Erasmus" sapņi arī tagad ir banāli. No tā paša "Erasmus" pienāk ziņa, ka par visu laiku, ko pavadu Latvijā, stipendija būšot jāatmaksā. Turpinu mācības Vroclavā "Zoom" un pildu nebeidzamos mājasdarbus arī tāpat. 

23.03.2020.

Nu ja. Temperatūra, iesnas. Nedēļu pēc lidostām. Dabūju izbaudīt Covid-19 uztriepes ņemšanu. Goda vārds, ja pirms tam nebūtu pa acu galam kaut kur redzējusi interneta mīmu par tēmu, šī pieredze būtu vēl daudz traumatiskāka, jo kaut kādu iemeslu dēļ, gaidīju asins analīzes vai ko tādu, nevis mūmiju smadzeņu izvilkšanas procedūru. Laboratorijas meitenes gan tīri priecīgas par pārmaiņu ikdienā. 

24.03.2020.

Negatīvs. 

30.03.2020.

Stingrā pašizolācija beigusies. Gan pa logu, gan tāpat Ventspils ielās vispār nekādas izmaiņas nemana. Bet, paskatoties tuvāk, tomēr redz, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Afišu stabi vai nu pilnīgi tukši, vai arī uz tiem nekonkrētā veidā izlīmēti paziņojumi "Atcelts uz nenoteiktu laiku". 

Interesanti, ka tieši fiziski pasākumi un ceļojumi, kas tagad izčākstējuši nebūtībā, acīmredzot bijuši mani gada atbalsta punkti. Skalā starp introverts un ekstraverts vienmēr esmu bijusi kaut kur pa vidu, un mans dienas režīms mājās gandrīz nav mainījies, tomēr bez koncertiem, tikšanām, dzimšanas dienām, diskusijām utt., kuru dēļ jāsaģērbjas un kaut kur jādodas, esmu pazaudējusi stabilu pamatu. 

14.04.2020.

Pagājis mēnesis, kopš esmu Latvijā. Pa vidu bija mana dzimšanas diena, bija Lieldienas. Rakstu mājasdarbus, sēžu "Zoom" lekcijās. Daudz vazājamies pa mežiem un gar jūru. Tāpat dara arī citi, bet distances ievērošana šeit nav nekas jauns, drīzāk gan nepārkāpjams, nerakstīts goda likums. Ja runa ir par svešiniekiem, latviešiem 2 m distance tik tiešām ir ļoti maza. Mežā ir skaisti. 

Dienas paskrien ļoti, ļoti ātri. No pazīstamajiem lielākā daļa, par laimi, darbu un studijas var veiksmīgi turpināt. Apstākļu sakritības un privilēģiju dēļ šobrīd noslēguma darbi man nav jāraksta, darba, ko pazaudēt, arī nav. Bet daudziem ir. Redzu, ka vairāki veikali un kafejnīcas klusiņām jau atstājuši telpas pavisam. 

Starp maniem interneta kontaktiem ir tādi, kas joprojām netic, ka vīruss vispār eksistē. Pieprasa, lai piesakās kaut viens saslimušais. Sazvērestību teorijas ir pretrunīgas un mainās katru nedēļu, tās vieno tikai vispārējs naids un izsmiekls. Nez, kā iet tiem klepojošajiem igauņiem? Šībrīža Latvijas un arī pasaules situācija atrodas nenosakāmā Šrēdingera stāvoklī. Reizē ir un nav dramatiski, reizē ir un nav saprotami. Šķiet, iespējams tikai vai nu pārspīlēt, vai nereaģēt pietiekami.

Šodien visam pa vidu diskordā turpinājām jauno "DnD" kampaņu, kurā arī iekļāvusies karantīna. Kad spēles ideja tika izveidota, pandēmija īsti nebija sākusies pat Itālijā. 

Fantāzijas spēles jau pēc definīcijas ir tāda māņu pasaule. Radošuma treniņš pelēkajā pasaulē. Par spīti tam, ko varēja sagaidīt, neredzu, ka radošie cilvēki YouTube vai citur šī mēneša laikā būtu radījuši kaudzēm jaunu, aizraujošu materiālu. To visu šobrīd, gribot negribot, aizēno kas savāds un nebijis. Kā sapnī, kad tu dari kaut ko ierastu, savās mājās kā mājās, sazinies ar citiem, strādā un izklaidējies, bet vienlaikus zini, ka kaut kas tomēr nav tā, kā vajadzētu. Laiks un telpa nav gluži tādi, kā ierasts. 

Tāpēc turpināšu pildīt uzdevumus reizē Polijā un LU, braukšu uz mežu. Tur ir skaisti. Ja nosapņošu ko neparastu, pastāstīšu kādam. Štrunts ar banalitātēm. Un dariet tāpat!

_{*Par Covid-19 sapņiem:}

_{https://www.wired.co.uk/article/coronavirus-dreams-sleep}

_{https://www.weforum.org/agenda/2020/04/a-sleep-expert-explains-why-youre-having-such-vivid-dreams-during-the-coronavirus-pandemic/}