Pandēmijas dienasgrāmata: Rasa Martinova

Nezinu, kura diena

Galvenais ir sagaidīt mammu un tēti no darba. Ar tādu domu mostos rītos, kad abi vecāki ir prom, bet kaķis pie istabas durvīm rīko operu. Istabā arvien viņu nelaižu, dzimšanas dienā saņemtās rozes ir lielākais puikas našķis. Gausi un negribīgi izrāpjos no gultas.

Zobu tīrīšana ir pati svarīgākā nodarbe pirms brokastu ēšanas. Tas palīdz iztukšot muti no mošķiem, kas pa nakti tajā savairojušies. It kā šie mikroorganismi būtu ļaunākais, ko jaunības maksimālismā varētu norīt, it kā nebūtu velna dziras un junk food-a. Rokas mazgāju ar lētām ziepēm no piemājas Betas, pie viena tās izmantoju sejas attīrīšanai. Mans iekšējais beauty guru sāk bolīt acis, apzinoties, ko daru. 

Kamēr virtuvē nīgri šņāc tējkanna, klāju gultu. Šajā procesā mans runcis ir lielākais palīgs, viņš allaž palien zem segu kalniem, spēlējot paslēpes. Au! Jau atkal – kārtējā rēta, sarkana švīka jau tā pārlieku sausajā ādā, kura tuvojas plīšanas stadijai. Kamēr aiz durvīm izsēdinātais četrkājis atkal dzied solo āriju, pabeidzu kaitinošo gultas kārtošanas procesu.

Kā es dievinu kafijas aromātu! Esmu īsta vanilla – dzeru tikai baltu kafiju, kurai pievienoju nepilnu karotīti cukura. Reizēm tās ir manas vienīgās brokastis, jo savas slinkās dabas dēļ neko vairāk negatavoju. Kamēr runcis glaužas gar kājām, papildinu viņa pustukšo bļodiņu. Kafijas krūzi nogādāju uz istabu, ieslēdzu Spotify un atveru logu, citādi skābekļa daudzums telpā atgādina kosmosu.

Kamēr niekoju laiku lūkodamās Instagram plašajās dzīlēs, kaķis cenšas apgāzt manas istabas mēbeles un parādīt man, savam vergam, īsto vietu. Kad kafija un Instagrams ir izsmelti, ķeros pie šādām tādām mācībām – jāpalasa teksti, jāpilda uzdevumi, jāatrod laiks pašas izvēlētajai literatūrai. Jāplāno apģērbu un kosmētikas salikumi nākamās dienas tiešsaistes lekcijām. Lai arī mana datora kamera un mikrofons nedarbojas, man ir vajadzīga apziņa, ka izskatos kā konfekte.

Dodos uz virtuvi nomazgāt traukus un iztīrīt puikas kastīti. Kamēr beržu šķīvjus, skaļruni ieslēgusi, pļāpāju ar omi. Ik pa retai reizei aizčāpoju pie viņas ciemos, lai arī valsts to negrib ļaut. Kādreiz, kad nebija jāievēro fiziskā distance, iekāpu 1. vai 2. autobusā un jau pēc 15 minūtēm kaitināju omīti, pārlieku ilgi turot pirkstu uz zvana pogas.

Kamēr esmu istabā un pildu pasniedzēju uzdotos darbus, tētis pārrodas no darba. Viņš mani nekad nesveicina pirmais, gluži kā cenšoties noslēpt savu pārrašanos. Bet es viņu saprotu – cilvēks ir noguris, bet es, vēlēdamās runāt par kaut kādām dīvainām pārpasaulībām, traucēju patīkamo dzīvokļa mieru. Kaķis sajūsmināti gaida, kad viņa lielā atrakcija (mans tētis) sāks ar viņu rotaļāties.

Kamēr abi mājas vīrieši izklaidējas, dirnu pie datora ekrāna. Plānoju, cikos gatavot vakariņas, lai tad, kad mamma atnāks no darba, tās vēl būtu siltas. Par laimi, darbalaiks viņas veikalā ir saīsināts. Uz ziņu laiku aizeju uz vecāku istabu, abi ar tēti komentējam notikumus Latvijā. Ironiski, ka galvenais, kas tiek iztirzāts, ir Covid- 19 un citas bioloģiskas fīčas, ko, par laimi, nedaudz pārzinu.

Tētis mammai iet pretim uz darbu. Tā ir sava veida romantika, man tas šķiet mīļi. Atkal palieku viena, bet jau pēc 20 minūtēm visa ģimene ir kopā. Pirmo reizi visas dienas laikā jūtos līdz galam droši un mājīgi. Mamma mājās ienes dzīvīgumu, viņa daudz čalo un smejas. Man patīk, ka abas esam "pūces" – gulēt ejam krietnas stundas pēc pusnakts. Ja būtu lekcijas klātienē, mēs tā nevarētu, es nemaz nebūtu dzimtajā pilsētā. Tāpēc mums abām šis periods ir patīkams, jo mana antisociālā pēcpuse ir mājās, mammas vienīgais bērns ir savā ligzdiņā.

Aprīļa vidus

Šķiet, ka mājās sēdēšanas ir palicis par daudz. Divas naktis pēc kārtas redzu sliktus sapņus, man pietrūkst vecās dzīves. Katru dienu pa logu redzu vienu un to pašu – vecā pamatskola ir pavisam tukša, tajā nenotiek treniņi, kuru savulaik bija tik daudz. Bija interesanti vērot mazus bērnus karatē kostīmiņos un vecākas sievietes, kuras lēnā solītī tipina pa sporta zāli. Vēl šodien atceros telpu aromātu. 

Dzīve, kura jau pirms pandēmijas sākšanās šķita rutīnas pilna, ir kļuvusi vēl garlaicīgāka. Daudz raudu, gribu uz kafejnīcu, gribu ballīti. Gribu visu, ko šobrīd nevar dabūt. Bet jaunība jau ir tikai viena, mammas mierinājuma frāzes skrien gar ausīm. Ragainais raksturs uzpūšas un dusmīgi dodas uz savu istabu. It kā mana uzpūtība ko mainītu, it kā varētu iet ārā. 

Ikdienu neatvieglo arī ideja, ka man nav ne jausmas, ko darīt ar savu dzīvi. Pierē parādījusies pirmā grumba, taču man ir tikai 20 gadu. Mans puisis saka, ka, ja ļaušos stresam katra sīkuma dēļ, nomiršu pārāk ātri. Bet man taču patīk dzīve!

Šodien, mainot palagus, secināju, ka tīras veļas aromāts allaž būs pārāks par visiem Gucci un Prada. Cenšos kļūt garīgāka, bet arvien esmu materiāliste. Pārāk daudz domāšanas nenāk par labu, neesmu nekāds vecs sengrieķu filozofs. Neko jaunu tāpat neizprātošu. Nesen pieaudzēju nagus, taču tagad izrādās, ka tie traucē rakstīt gan ar roku, gan izmantojot klaviatūru. Un kur tad pasaulē ir laime, ja pat skaistums, lai arī mākslīgs, ir traucējošs?

Man pietrūkst draugu, savu dzīvokļa biedreņu. Viena no viņām pie vecmāmiņas laukos ir kļuvusi par Azkabanas gūstekni, taču otra dzīvojas vecāku mājā. Attālinātā draudzība ar bijušajiem skolas biedriem izgaisusi kā alus žūpu kompānijā. Sagremot un dzīvot tālāk? Nu, protams, tāpat jau saies.

Šodien ir paģiras. Hennesy manai saldajai cacas gaumei neiet pie sirds. Galva nedaudz pulsē, jūtos slimiņa. Termometrs ņirdzīgi rāda veselīgos 36,6 ^oC. Matu mazgāšanu šodien izlaidīšu, kurš, izņemot mani, mammu, tēti un runci, mani rīt redzēs?

Tūdaļ jādodas gulēt. Kaķa sapņainais, lēnprātīgais skatiens vēsta, ka diena ir bijusi pārāk raiba, šodien satikts neticami daudz cilvēku. Mani okulāri sāp un krīt ciet, rīts, cerams, nesīs svaigumu manā galvā, jo jāmācās. Daudz, daudz jāmācās.