Tilts starp neticamo un acīmredzamo

Zinātniskā fantastika kā žanrs, manuprāt, ideju ziņā ir diezgan šaurs, lasītāji jau zina, ko gaidīt vai ko pieprasa žanra kanons. Žanra autori spēlējas ar tādiem jautājumiem kā: vai cilvēku par cilvēku padara tikai prāts vai arī mūsos ir kas vairāk; vai cilvēks nav krietni vien primitīvāks, kā mums šķiet, ar paredzamām rīcībām dažādās situācijās; vai mums piemīt brīvā griba, vai tā tomēr ir tikai ilūzija? Ar šiem jautājumiem, neapšaubāmi, spēlējas arī Džeina Šteinberga, bet vai viņai ir izdevies radīt kādu jaunu ideju visā šajā sajaukumā?

Romāna “Lasītāja” galvenā varone Anna ir cilvēks, kurš no brīvas gribas ir devis atļauju citiem (Korporācijai) manipulēt ar savām smadzenēm. Tās tiek apvienotas ar kvantu datoru, ievērojami pastiprinot to jaudu, un mūsdienu izpratnē viņa ir kļuvusi par kiborgu. Anna strādā prestižā korporācijā par “lasītāju” – lasa tekstus un nodod no tiem iegūto informāciju jau apkopotā veidā. Lai gan viņas dzīve ārēji ir nodrošināta un ir dotas arī iespējas izklaidēties kopā ar citām lasītājām, viņā lēnām sāk mosties pašā dusošais prāts. Romāna pirmajā līmenī tas ir stāsts par varones sevis atkalatgūšanas iespējamību vai vajadzību.

Lasot jebkuru grāmatu, es vairāk pievēršos idejām nekā pašam stāstam. Sižets nenoliedzami ir svarīgs grāmatas elements, bet ja grāmatai nav sava vēstījuma un svaigas idejas, tad notikumiem īsti nav jēgas. Romānam “Lasītāja” ir ko teikt gan par sabiedrību kopumā, gan arī par cilvēka būtību, un idejas ir arī pietiekami aizraujošas, kas patiešām priecē. Vēstījums ir padevies daudz personiskāks, nekā tas bieži vien ir citos zinātniskās fantastikas darbos, kuros fokuss pārsvarā ir uz sabiedrību kopumā, uz autora izveidoto pasauli, tēmas plašumu. Es pats šo žanru esmu iepazinis galvenokārt caur kino, nevis literatūras pasauli, bet medija maiņa nemaina žanra galvenos pīlārus. Varu minēt filmas: “Transcendence”, “Ex-machina”, “Blade Runner”, no literatūras – Reja Bredberija (Ray Bradbury) “Marionettes, Inc.”, arī Jāņa Valka “Rakstu vācēja ceļš”.

“Lasītājā” pasauli ir iespējams redzēt ar Annas acīm, kas nozīmē, ka mēs visu atklājam kopā ar galveno varoni (vismaz daļu no stāsta, kas to padara daudz personiskāku, “siltāku”), bet pārējais ir atstāts pašu iztēlei.

Džeinas Šteinbergas uzburtā pasaule ir sakņota ļoti pazīstamā vidē – Rīgā, un tas priecē. Stāsta darbības vide varētu šķist maznozīmīgs elements, jo, lai cik smieklīgi tas arī skanētu, ir iespējams rakstīt kaut vai par notikumiem uz putekļa kādā abstraktā kaktā, tomēr ģeogrāfiska konkretizācija piešķir varoņiem un notikumiem vairāk dzīvības, kā arī pavēsta ko ļoti nozīmīgu par pasaules un – jo īpaši – latviešu literatūru. Daļai no mūsdienu latviešu rakstniekiem, atskaitot vēsturisko romānu autorus, piemīt tendence likt stāstiem risināties kādā citā pasaules daļā, visbiežāk tā ir Anglija vai Amerika, un pat ja stāsts risinās šeit, tas tik un tā izklausās pēc amerikāņu filmas kopijas. Latviešu autoriem patīk vairāk fantazēt par pagātni nekā nākotni vai tagadni, par ko liecina latviešu romānu anotācijas, ko dažbrīd palasu, izejot apgaitā pa grāmatveikaliem, un tas pats attiecas arī uz redzēto Latvijā ražotajās filmās. Fakts, ka romānā “Lasītāja” arī Rīga ir tikusi iespējamās nākotnes projekcijā, ir ļoti patīkams.

Saturiski, ideju līmenī, darbam ir pietiekami daudz labu kvalitāšu, taču kā jau katrā darbā arī šajā eksistē daži stāsta elementi, kas nedaudz kaitina. Lai gan tiem nevajadzētu nevienu atturēt no romāna lasīšanas, tomēr ignorēt tos arī nevajag.

Pirmkārt – jau izlasot darba anotāciju, ir skaidrs, ka stāsts būs par indivīda cīņu pret sistēmu un galvenajā varonē notiks kāda revolūcija, kā arī nerodas nekādu šaubu par to, ka kādā brīdī galvenā varone sastaps savu lielo mīlu – visi žanra šabloni.

Otrkārt – stāsta varoņi. Tiem trūkst rakstura šķautņu jeb personības. Iemesls tam varētu būt grāmatas nelielais apjoms, kas ir tikai 207 lappuses, kurās varoņi darbojas vairāk kā funkcijas, sižeta mehānismi, kas tikai palīdz galvenajai varonei Annai attīstīties, atklāties kā personībai un nonākt tur, kur viņai ir paredzēts nonākt. Ar to arī pārējo loma aprobežojas.

Un tad vēl ir trešā problēma, ko ir iespējams sastapt tik daudzos vidējas kvalitātes romānos, proti, romāna vēstījumu veido nevis piedzīvojums, bet distancēts stāstījums par to. Citiem vārdiem, nevis darbība, bet informācija. Autore mēdz pati izskaidrot lasītājam, kas tad īsti notiek un kāpēc. Tas strādā gandrīz kā drošības spilvens. Tādējādi tiek mēģināts nodrošināt, ka lasītājs autori nepārpratīs, taču ne velti eksistē izteiciens – lasītājs nav muļķis. Protams, izveidot stāstu tā, lai varētu iztikt bez skaidrošanas, ir ļoti grūti, un apjoms arī līdz ar to pieaugtu, bet tas nav nekas neiespējams.

Te gan jāpiebilst, ka ne visas grāmatā esošās idejas tiek “iebarotas” lasītājiem. Par to nav runāts tieši, taču var samanīt līdzību starp “lasītāju” profesiju un prostitūciju. Vienīgā atšķirība ir tajā, ka “lasītājas” tirgo informāciju, nevis baudu un ka nodarbinātas ir citas ķermeņa daļas. Tas redzams arī veidā, kā autore apraksta lasītājas un to darbības:

Mēs, Lasītājas, esam apmācītas izveidot tik ekspresīvu imidžu, ka aiz tā nobāl pat pašas izteiktākās personības šķautnes.

Kas no mana auguma ir implanti, kuri ir iztaisnoti vai pieslīpēti kauli, vai taisnā deguna līnija ir manējā? Turpretī Santa ir skaista savā vienkāršībā, un, ja es uzvilktu kādu no saviem Lasītājas maskarādes tērpiem, tad viņai blakus izskatītos pēc papagaiļa-transvestīta. (171. lpp.)

Šeit atklājas vēl viens no romāna vēstījumiem – informācija ir mūsdienu pasaules visvērtīgākā valūta. Bet informācijas alku apmierināšana vienkārši tādēļ, lai varētu parādīt citiem, cik esmu gudrs, pašam neizprotot uzzinātā jēgu vai neatrodot prieku tajā, ir diezgan bezvērtīgs process. Katru dienu lasītāju galvām plūst cauri milzīgi datu apjomi, kurus, skaisti apkopotus, var pēc tam izmantot klienti, kamēr viņām pašām šī informācija ir pilnīgi bezvērtīga. Lasītājas eksistē, lai pakalpotu pasaules varenajiem, un arī galvenā varone akli ļaujas šai verdzībai, līdz notiek revolūcija viņā pašā.

Tā tad arī rodas romāna galvenais jautājums – vai kļūme sistēmā būs logs uz brīvību ar visiem tās riskiem, vai arī galvenā varone izvēlēsies drošu un paredzamu eksistenci? Romāns liek domāt arī par to, vai mēs patiešām esam brīvi, un par to, cik daudz cilvēku būtu gatavi iemainīt savu brīvību pret paredzamu dzīvi komfortablos apstākļos. Atbildi uz šo jautājumu neatklāšu…

Lai gan dažas naratīvu veidojošo elementu izvēles un arī pārlieku biežā izskaidrošana dažbrīd kaitināja, kopumā man šķiet, ka šo darbu ir vērts lasīt, it īpaši kādam, kurš vēl nav daudz staigājis pa zinātniskās fantastikas labirintiem. Daudzi cilvēki, izlasot šīs grāmatas anotāciju, pavisam noteikti nospriedīs, ka šo romānu nav vērts lasīt. Dažu prātos pastāv uzskats, ka pieaugušam cilvēkam nepieklājas lasīt fantāziju un fantastiku, jo šie žanri taču nav saistīti ar realitāti. Iespējams, ka tieši šis romāns lasītājiem Latvijā varētu kalpot kā tilts starp net­­­icamo un acīmredzamo.