Galvenie motīvi. Aivars Kalve “Sarkans āboliņa lauks”

2012. gada 5. decembrī Rakstniecības un mūzikas muzejā notika sarīkojums „Kolhoza poētika”. Muzejs pasākumu rīkoja ar domu, piesaistīt rakstnieka dzimšanas gadskārtu pašlaik muzejā aktualizētajai padomju tematikai. „Kolhoza poētika” tematiski tika iecerēts kā papildinājums joprojām muzejā aplūkojamajai izstādei „Smacenis” (1970.–1980. gadu kultūras norises), taču savdabīgā kolhoza problemātikas piesaiste Aivaram Kalvem (kā atzina arī prof. Ieva Kalniņa) ir diezgan pašmērķīga. Kolhoza poētika nav A. Kalves prozas pamatnostādne, viņam kolhozs ir tikai laikmetu nosaucošs elements, protams, ne maznozīmīgs, bet ne būtiskākais. Kalvem galvenais ir cilvēks – „mazais cilvēks”, kas ir labi redzams stāstu krājumā „Sarkans āboliņa lauks” (1971). *** 20. gadsimta 60./70. gados, sociālisma humanizēšanās laikā, kad īpaši nozīmīga kļūst pievēršanās indivīda garīgajai, emocionālajai dzīvei un literārā tēla psiholoģijai, latviešu īsprozā debitē Aivars Kalve (1937–1994). Viņa stāstu centrā krājumos „Loma” (1967) un „Sarkans āboliņa lauks” (1971) ir lauku vide un psiholoģizēti raksturi, kuri atrodas uz laikmeta paradigmu maiņas sliekšņa (Briedis 2001: 78; Smilktiņa 1991: 125). Kritiķe Zina Līce recenzijā atzīst, ka „Sarkans āboliņa lauks” ir netiešs pirmās grāmatas „Loma” turpinājums, taču „(..) otrajā grāmatā kara atbalsojums nopietnāks, dziļāks, sarežģītāks. Tas ieaudzis cilvēkā gluži tāpat, kā kokā ieaug gadu gredzeni, – lai kā tos varbūt vēlētos izplēst ārā.” (Līce 1971: 9). Lai gan krājums „Sarkans āboliņa lauks” noformēts lakoniski (sarkans lauks ar vientuļu egli), tā nosaukums padomju kultūras mantojumam ir simboliski dziļš un saistāms ar kara, likteņu un kaislību lauku, kurā cilvēks savā dziļākajā būtībā ir vientuļš. Vientulība un ilgas pēc gaišākas nākotnes iemiesojas vairākos Kalves varoņos, īpaši jaunajā paaudzē. Piemēram, zēns Ludis stāstā „Zāģa spēle” savu tēvu ne tikai nekad nav redzējis, bet ir arī piedzīvojis ciešanas un ilgošanos pēc pazaudētā caur savas mātes un brāļa sievas likteņiem, gaidot tos, kas aizgājuši uz neatgriešanos: „Dažādas domas jaucās pa manu galvu. Gribēju saprast, kas notiek ap mani. Gribējās pamest acis tālāk par mūsu meža kaktu, ielūkoties lielākā pasaulē un pārliecināties, vai tur tikpat raižu.” (Kalve 1971: 7). Aivara Kalves prozai raksturīgi impresionistiski uzplaiksnījumi, asociāciju plūsma, nojautu, atmiņu un sapņu mijiedarbe, kā arī izvērsti iekšējie monologi. Stāstījuma plūdums ir salīdzinoši vienmērīgs, it kā distancēts vērojums: „Un tā vien liekas, ka Kalves stāstījuma maniere – tāda mierīga, neuzbāzīga, Birznieka-Upīša prozai tuva – izaugusi no paša autora personiskajām īpašībām un īpatnībām.” (Čākurs 1973: 153). Raksturīgās tēmas: nepiepildītības izjūtu pārņemtu cilvēku mēģinājums atrast dziļāku pamatojumu savai dzīvei un jūtām, tiekšanās pēc laimes, harmonijas meklējumi starp apkārtējo vidi un iekšējo pasaules izjūtu, starp brīvību un pienākumu, arī kara radītais naids un bailes (Briedis 2001: 79; Smilktiņa 2005: 27). Kalve raksta par cilvēku kaislībām, iekāri, seksuālajām dziņām, degradētām ētiskajām kategorijām, mīlestību un pieradumu. Personības garīgā nestabilitāte, ārējās telpas degradēta, liek varonim maldīties. Reizēm stāstu varoņi tikai īsu uzplaiksnījumu, sapņu veidā nojauš vai pat vecumā attopas, ka viņu dzīve bijusi inerta un rutīnas pārņemta, tādēļ daudz kas būtisks jau palaists garām. Aivara Kalves stāstus varētu ierindot psiholoģiskā reālisma virzienā rakstītu darbu plejādē, tomēr līdztekus reālismam ir arī atsevišķi modernisma elementi, 70. gadu sākuma īsprozai novatoriski vēstījuma uzbūves principi, nojaucot hronoloģisko vēstījumu un pievēršoties daudzslāņainībai – atmiņu, pagātnes, sapņu un apziņas plūsmas iekļaušanai naratīvā. Biežie pārlēcieni laiktelpu padara fragmentāru, sarežģītāku. Nelineāra vēstījuma princips izmantots stāstā „Kā bezdelīga ligzdu”, kurā tagadne mijas ar pagātni, centrā veidojas mīlestības trijstūris – divu skolas biedru jūtas pret vienu sievieti. Stāstam „Ullīte” raksturīgas īstas teikuma konstrukcijas, fragmentārisms, kas parāda nepateikto un aprauto, vēstījumā pat iezogas neliela ironijas piegarša, kas stāstījumu veido vitālu un oriģinālu. Meitene vārdā Ullīte tiecas pēc labākas nākotnes, vēlas, lai uzņem komjaunatnē; viņas mīlas dēka ar kolhoza priekšsēdētāju kļūst par cerību uz gaišāku nākotni, jaunu dzīvi: „Paskatījās priekšsēdētājam acīs. Tās bija spožas un gudras. „Īstas nākotnes cilvēka acis,” nodomāja Ullīte. Viņa iestāsies komjaunatnē un būs līdzīga visiem nākotnes cilvēkiem.” (Kalve 1971: 27-28). Kalves īsprozā dominē lauku vide, tomēr nereti tēlota arī Rīga, autoram jūtot laikmetīgos urbanizācijas procesus. Daži no stāstu varoņiem, īpaši jaunākā paaudze, tiecas izrauties no laukiem: „Tekla domāja par pilsētu, ilgi domāja, tiklīdz bija iemācījusies lasīt. Rīga tālu: iebrauks pilsētā aizvērtām acīm, klausīsies, līdz sirds paliks mierīga, beidzot atvērs acis – un viņa būs pasaulē, kur ir gaisma un nav dubļu.” (Kalve 1971: 96). Varoņu tiekšanās pēc pilsētas skaidrojama ar vēlmi izzināt tālo, neparedzamo un idealizēti „citādo”. Pilsēta ir kā vilinājums un iespējamā izlaušanās no lauku rutīnas un paredzamības. Intuitīvā vēlme pēc straujāka dzīves tempa, attiecināma uz gaidāmām pārmaiņām sabiedrības un indivīda izpratnē par darbu, ģimeni un laimi. Izvērsta Aivara Kalves stāstos ir klusuma un klusēšanas estētika: „Mēs visi šai brīdī klusējām, tāpat klusējām, kad aizgāja tēvs un brālis. Mežs pieradinājis mūs klusēt.” („Zāģa spēle”) (Kalve 1971: 15). Romantismam raksturīgā klusuma estetizācija uzsver līdz galam nepateikto un neizsakāmo, apslēpto dziļumu, klusumu kā pirmsākumu, pirmatnējo un pārcilvēcisko. Vispusīgi atklātie klusie raksturi un atsaucīgās sirdis (Broks 1971: 3) savulaik jau tikuši izvērsti Jāņa Poruka tekstos, veidojot un tālākas atsauces literatūrā rodot „sirdsšķīsto ļaužu” un „bālo zēnu” tradīcijā. Stāstā „Zāģa spēle” pulkstenis iegūst līdzīgu pagātnes informācijas nastu un vēstījumu kā gadu vēlāk (1972) publicētajā Regīnas Ezeras romānā „Aka”, kurā vienmēr klātesošs ir vecais Tomariņu pulkstenis. Kalves stāstā laiku skaita Luža tēva pulkstenis, ko viņš paspējis atstāt mājās, pirms ticis arestēts par saistīšanos ar partizāniem. Tas zēnam ir vienīgā atmiņa par aizejošo laiku, bet arī realitātes atblāzma, kas skaidri norāda, ka jādzīvo uz priekšu, jo pulkstenis laiku atpakaļ neskaita: „(..) pulkstenis mūsu rokās skaitīja laiku. – Ludi, tu tik palūk, kas par mantu! Vesels stundas firtelis pagājis, bez pulksteņa tu nepateiksi neko, vesela mūžība izliktos. Bez pulksteņa cilvēks var sākt domāt, ka laiks iet atpakaļ, bet te skaidri redzams – uz priekšu…” (Kalve 1971: 15). Tas ir arī klusēšanas laiks, kad cilvēki sarunājas, bet nepasaka būtisko, iekšēji pārdzīvo un cieš, jūtot, ka viņus gaida pārmaiņas. Pārsvarā Kalves stāstos kā dziļais, intravertais tips tiek pozicionēts vīrietis, savukārt sievietes saistītas ar kaislīgo, pavedinošo un hedonisko izpausmi, piemēram, Ullīte ir mūžīgā meklētāja, viņa tiecas baudīt un meklē veidus, kā aktīvi ietekmēt dzīvi, un vīrieši viņai ir līdzeklis, kā to paveikt, iepazīstot arī sevi un pasauli. Stāstā „Sarkans āboliņa lauks” atklājas vecuma un novecošanas smagums, vērtību pārvērtēšana un cilvēka bezspēcība. Kolhoza priešsēdētāja Slaidiņa dzīvības sparu nogurdinājuši grūtie saimniecības celtniecības gadi: „Slaidiņš gulēja, reiba galva, viņš grima sarkanā āboliņa laukā pašā ziedēšanas laikā: sarkanais āboliņa lauks bija viņa slimības sakarsētās asinis.” (Kalve 1971: 144). Stāsta centrā ir konflikts starp jauno un veco paaudzi. Slaidiņa grūtā darbā panākto pārņem jauns priekšsēdētājs. Cenšoties izlīdzināt konfliktu un mazinātu rūgtumu par amata atstāšanu, jaunais kolhoza priekšsēdētājs Slaidiņa ģimenei sagādā ceļazīmi uz Jūrmalas kūrortu, taču Kalves stāstu varoņi ir pieraduši visu mūžu smagi strādāt un dīkdienīgai atpūtai nav piemēroti. Sarkanais āboliņa lauks, asinis un arī zemē ieraktais un aizmirstais pirmskara laikā darinātais vīns ir dzīvības simbols, tas ir iekšējais spēks un spīts, kas paliek nerealizēts un nepiepildīts, tādēļ saistās gan ar nolemtību un nāvi, gan pāri visam jūtamo nezūdošo optimismu: „(..) manī vēl daudz sulas, un tā nemaz nav ieskābusi. Tikai dzīvot gribētos savādāk, plašāk, drošāk… Izkasīšu tos vīnus no zemes, par spīti tam, ka jāatstiepj kājas, es atradīšu vīna kasti… Tā jāatrod… Ir pienācis laiks… Pats pēdējais laiks…” (Kalve 1971: 144-145). Nereti stāstos parādās ne tikai sapņu un murgu elementi, bet arī māņticība un leģendas. Stāstā „Zāģa spēle” visa saime pirms gulētiešanas sasēžas kopā, lai pievērstos spoku stāstiem. Vērojams arī mitoloģizētu tēlu izmantojums, piemēram, vīrs vārdā Zilbārdis stāstā „Kā bezdelīga ligzdu”, kas ir arī kopumā veidots uz Dzedzelaines pils leģendas pamata: „(..) staigā kā klejojošais dieviņš un pēkšņi – mirst kā cilvēks…” (Kalve 1971: 39-40). Vietējie iedzīvotāji neparastā vīra nāvi saista ar pārdabisko: „Tajā dienā, kad grāvī atrada Zilbārdi, sāka neganti līt, vispirms – smagām lāsēm, tās krita ceļa pelēkajās smiltīs līdzīgi kausētām svina lodēm. Pēc tam lietus kļuva dūmakains un zils kā veča bārda. Dzedzelainieši tūdaļ pateica, ka vecais garo lietu pievārdojis, glābiņa no lietus nebūs līdz pašam rudenim.” (Kalve 1971: 40). Savukārt stāstā „Zirgupīte” varonis nodarbojas ar apvārdošanu: „Mārtiņš sēdēja zem liepas un, strazdiem līdzi piesvilpodams, apdarināja lāpstu kātus. Vietām viņš iešņāpa pašam vien zināmas zīmes – krustiņus, strīpiņas, aplīšus un pat veselus vārdus.” (Kalve 1971: 146). Tādejādi Kalves varoņi pietuvojas dabai, pirmatnējam, savām saknēm, tie ir varoņi, kas saauguši ar vidi un, tiekdamies dzīvot harmonijā ar to, tic dažādiem tautas kolektīvajā apziņā nostiprinātiem mītiem, kā arī, vēloties saglabāt būtību un tradīciju kā vērtību, veido patvērumu mitoloģiskā līmenī. Aivara Kalves stāstu varoņi lielākoties nav spējuši rast laimes sajūtu. Tāds ir, piemēram, Viktors stāstā „Kā bezdelīga ligzdu”: „Mana ala ir auksta, manā alā nav gaismas. Neesmu sagaidījis laimes sajūtu. Neesmu jutis to pieskaramies.” (Kalve 1971: 57). Viktors apprecējies kaislības, nevis mīlestības vadīts, bet dabu iemiesojošā, patiesi iemīļotā sieviete Ritma varonim kļūst par harmonijas tēlu: „Jūra rādījās kā Ritmas zaļie lindraki, zaļi, viegli, vējā plīvojoši… Ritma bija tur – neredzama – plaša kā bezgalība.” (Kalve 1971: 58). Aivara Kalves stāstos nereti klātesošs ir karš, kas telpas un laika ziņā var manāmi postīt. Slēpjoties siena šķūnī, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, Viktors jūtas kā sprostā, bezpalīdzīgs, tāpēc viņš identificējas ar skeletu Gustavsonu no skolas anatomijas kabineta: „Slēptuvē esmu Gustavsons, kuram var nocelt galvu un iesviest klases kaktā vai arī bumbot ar to, ķircinot bailīgākās meitenes. Sniegā manu Gustavsonu uzreiz neieraudzītu. Viņš iegrimtu kā mīkstā gultā, kurā rādās tīri sapņi.” (Kalve 1971: 62). Karš izjauc bērnības draugu Viktora Sprauņa un Dauņa draudzību, jo katrs izvēlas atšķirīgu ideoloģiju, telpa un laiks kļūst par šķirtni, par cilvēcisko attiecību atdalītāju. Kara situācija nosaka citas kategorijas izvēles un kļūst par visam pāri stāvošu, spēcīgāku nosacījuma faktoru. Viktors ar pagasta milici Cērpu un diviem biedriem nošauj Dauni, turklāt liktenīgajā brīdī pie Dauņa ir arī viņa sieva Ritma, tādēļ notikušais Viktora ideālu Ritmu attālina līdz neiespējamībai: „Ar tās nakts lodi Viktors bija nogalinājis savu pirmo mīlestību. Tā bija izdzēsta kā svece. Palicis tikai sūrums.” (Kalve 1971: 69). Viktoram par dzīves piepildījumu kļūst viņa ģimene – Elvīra un dēls Laris, jo Elvīra gluži kā bezdelīga ar neatlaidību un gādību ir rūpējusies par ģimenes ligzdu: „Un tik grūti nācās Viktoru atgūt – pa sīkumam, pa kripatai, kā bezdelīgai, kas ceļ no siekalām un māliem savu pili, pili mūžībai, saules laikam. Ar pacietību un maigumu viņa Viktoru atdabūja sev.” (Kalve 1971: 67). Stāsts „Zem putna spārna” atklāj cilvēka un vides saplūsmi. Dramatiski izvēršas šķietami rimtā lauku idille, kurā Diedars dodas barot zostēviņu ar āboliem. Diedara komunikācija ar zostēviņu ir gluži cilvēciska; Diedarā zostēviņa siltums un maigums raisa atmiņas un asociācijas ar sievieti: „Diedaru apņēma savāds siltums, zostēviņa mīkstās dūnas sildīja viņa neveiklo roku. Pamazām siltums izplatījās pa visu ķermeni. Diedars pievēra acis, iegremdējās dūnās un atmiņās… Viņa ausīs dārdēja rubeņu pavasari… tāli jaunības pavasari…” (Kalve 1971: 72). Zoss stāstā simbolizē labklājību, pārticību un auglību, kas organiski Diedara apziņā veido paralēles ar sievietes siltumu un maigumu. Ar zostēviņa siltumu viņam saistās Vanda, abu kaislīgā mīlestība un iekāre: „Torīt Diedaram šķita, ka pasaule ir viens vienīgs silts putna spārns. Viņiem abiem ar Vandu izdevies paslēpties zem tā. Gremdēties divu cilvēku laimē un siltumā.” (Kalve 1971: 73). Diedara un Vandas likteni izposta karš, Diedars izjūt bezspēcību, jo nespēj no nāves pasargāt priekšlaicīgi dzimušo bērnu: „Vakari, kurus viņi pavadīja patiltē, saplūda vienā vienīgā, pārvērtās nebeidzamā tumsā. Un šai tumsā piedzima sāpes. Diedara rokas neprata nosargāt.” (Kalve 1971: 77). Diedars iegrimst atmiņās par jaundzimušā nāvi tik dzīvi, ka attopas realitātē, kurā nogalina zostēviņu. Viņš gluži kā zaudējis saprātu, savām rokām nogalina ilgi loloto, izauklēto, ar āboliem baroto mājdzīvnieku: „Diedars atguvās: starp viņa pirkstiem sažņaugts zostēviņa kakls, rokas neziņā to bija pārlauzušas, putns krampjaini sitās starp viņa ceļiem. Diedars palaida putnu, bet tas vairs necēlās.” (Kalve 1971: 79). Diedara un Vandas pieredzētais nav aizmirstams, tādēļ atmiņas vēl tagadnē un realitātē ir dzīvas, līdz ar to Diedara sāpes realizējas vardarbībā pret zosi. Viņš neapzināti un simboliski parāda, cik ātri nežēlība, sāpes un brutalitāte tāpat kā karš var iznīcināt ilgi auklēto, gaidīto un mīlēto dzīvību. Krājumā „Sarkans āboliņa lauks” iekļauti arī stāsti, kuri atstāj līdz galam neizstrādātu iespaidu, jo tajos paliek tikai ieskicēti likteņi, raksturi, bet trūkst dziļāka pamatojuma un izvērsuma; tie līdzinās skicēm vai uzmetumiem. Nedaudz traucējoši Kalves stāstos ir reizēm ne pārāk organiskie – pozitīvā manierē veidotie noslēgumi – varonis samierinās, strādā, gādā par ģimeni, bet līdz krasākiem stereotipu lauzumiem tā arī nenonāk. Autors vairās izvērst personības sašķeltību un šķautņainību un brīžam aprauj vēstījumu mirklī, kad būtu iespējama kulminācija: „Aivars Kalve nemēdz tēlot asus lūzumus un straujas raksturu pārtapšanas. Viņš bieži vien apmierinās ar to, ja izdodas pietiekami parādīt un nomotivēt domas sarosīšanos sava varoņa smadzenēs.” (Čākurs 1973: 155). Kalve savos stāstos pievēršas perifērajam vēstījumam – „mazajiem” sižetiem, mēģinot ikdienišķajā un vienkāršajā atklāt dziļo, psiholoģisko, arī dramatisko un traģisko. Viņš ataino cilvēku likteņus, liekot secināt, ka vienotas laimes formulas nav un cilvēks spēj būt laimīgs vien epizodiski, tādejādi esot spiests samierināties ar pagātni un tiekties uz priekšu, meklējot jaunu nākotni. Stāsti, kas ir novatoriski un psiholoģiski pārliecinoši, ļauj Aivaru Kalvi ierindot labāko 60./70. gadu īsprozas meistaru vidū līdztekus Regīnai Ezerai, Andrim Jakubānam u.c. Viņa prozā rodamas savam laikam jaunas kvalitātes un pievēršanās padziļinātai indivīda psiholoģijai nestabilajā apjukuma un pārmaiņu laikmetā. IZMANTOTĀ LITERATŪRA Avots: Kalve, A. (1971) Sarkans āboliņa lauks. Rīga: Liesma. Papildliteratūra:

1. Ādmīdiņš, R. (1971) Smaržo sarkans āboliņa lauks. // Īverts, J. (1971) Cīņa. Rīga, Nr.155., 4.jūl.

2. Briedis, R. (2001) Proza. 50.-70.gadi. Latviešu literatūras vēsture. 3.sējums. Rīga: Zvaigzne.

3. Broks, A. (1971) Raksturu patiesums. // Škapars, J. (Red.) (1971) Literatūra un Māksla. Rīga, Nr.43., 23.okt.

4. Čākurs, J. (1973) Aivara Kalves stāsti. // Vējāns, A. (Red.) (1973) Karogs. Rīga: Latvijas KP CK, Nr.1.

5. Līce, Z. (1971) Sarkans āboliņa lauks. // Kocena, F. (Red.) (1971) Jaunās Grāmatas. Rīga: Liesma, Nr.2.

6. Smilktiņa, B. (1991) Īsais stāsts latviešu literatūrā. // Kiršentāle, I., Smilktiņa, B., Vārdaune, Dz. (1991) Prozas žanri. Rīga: Zinātne.

7. Smilktiņa, B. (2005) Ilūzijas un spēles. Laika zīmes 50. – 70. gadu īsprozā. Rīga: Zinātne.