LALIGABA nominācija DEBIJA: Anna Foma "Jaunā Vāgnera klusēšana"

+

Annas Fomas dzejkrājumu “Jaunā Vāgnera klusēšana” izceļ un piesātina blīvs kultūras reminiscenču slānis. Par dramatiski tēlojošu elementu dzejoļos kļūst arī graciozas uzrunas, kurās liriskais varonis kā bērns operē kultūrtēlus, tos sasaistot dažādās kombinācijās un situācijās. Dzejoļi patīkami pārsteidz gan ar svaigiem un nedzirdētiem salīdzinājumiem, metaforām, gan ar līdzsvarojošu ritmiskumu. Paralēli tam dzejoļus caurvij rezignēta noskaņa (tostarp vientulības apjausmas), kas līdz ar kultūras pieminekļiem rada ēnainu kapu atmosfēru, kurā liriskais „es” aristokrātiski ļaujas pastaigai un izklaidīgam meklējumu garam.

-

Dzejkrājuma telpa atgādina haotisku, drēbēm pārpildītu istabu, kurā liriskais „es” tās pielaiko vienu pēc otras, neatrodot savu tērpu, aiz kura paslēpt nedrošo bērna būtību. Iespējams, tieši liriskā „es” bailes ir radījušas blīvu kultūras izkārtņu un iespaidu melnzemes slāni, tādējādi cilvēciskā individualitāte padziļinātas un filozofiskas pieredzes trūkuma dēļ tajā iegrimst. Reizumis arī apzinātas traģikas konstrukcijas ietvaros dzejoļi zaudē noskaņas noturīgumu, kļūst neirastēniski un, būdami pārlieku izstiepti, zaudē kompozicionālu vienotību. Kaut arī dažādu tēlu (arī transcendentālu vienību) retoriska uzrunāšana dzejolī darbojas kā veiksmīgs ritma elements, tomēr bieži tam, negūstot emocionālas atbalsis, piemīt vien dekoratīva nozīme, kas imitē senatnīgumu. Dzejoļiem vitāli trūkst pietuvinātības, tāpēc nepieciešams padomāt par ceļu, kuru dzejas liriskajam „es” būtu jāveic: no tālām, pasaules pilsoņu pieelpotām pilsētām līdz intensīvai, dzīvai piederībai.

Plašāka recenzija:

Trauslo ēnu menuets