LALIGABA nominācija DEBIJA: Daina Sirmā „Kailsals”

+

Daina Sirmā aktuālajā dzejas ainā iesoļo ar ļoti svaigu un no vairuma dzejas laukā „spēlējošo” atšķirīgu poētiku: jau krājuma centrālais tēls – kailsals – ir pietiekoši oriģināls un ietilpīgs, īpaši uzsverot dzejkrājumā valdošo nolemtības un zaudējuma noskaņu. Tas ir „citādais”, kas papildina Latvjas dzejas ainu ar pusmūža sievietes skatījumu uz apkārt notiekošo: lasītājam iespējams iegrimt izteikti latviskā dzejas pasaulē, kuru veido ne tikai teiku un tautasdziesmu alūzijas, bet arī izteikts vēstures uzsvērums. Dzejas liriskais „es” īpats un oriģināls ar to, ka dzīvo un ir tendēts virzībai uz pagātni, jo tā ir kā smeļama, bet neizsmeļama aka. Nākotne savukārt pieder citiem – pēctečiem, un liriskajam „es” atliek vien „izzāģēt ābelei sauso zaru”... Nepārspīlējot un neizsmejot – jaunās dzejnieces pasaules skatījums ir pārsteidzoši patīkams ar to, ka tas cieši saistīts ar dabu, bet ne ar latviski romantiski maigo zilo miglu ieskauto dabu – tā ir skarba, reizēm fragmentāri detalizēta, bet neizskaistināta un nepavisam ne maiga: purvi, dubļi, sniega kalni, pat taiga ar vilkiem un dzeloņdrāšu žogiem. Tomēr ir jūtams un pat „redzams”, cik ļoti jūtīga un emocionāli trausla ir liriskā „es” – viņa skaita rētaudus, lai varētu piedzimt no jauna. Īpaši ietilpīgi un pārsteidzoši iedarbīgi ir dzejprozas teksti, kuri pārliecina par D. Sirmās pirmo, bet nenoliedzami ļoti spēcīgo un stingro soli dzejas pasaulē.

-

Tā kā „Kailsals” ir debijas krājums, tajā dažviet ieskanas sentimentālas klišejas un īpaši pirmajā daļā atklājas skolnieciska centība – nereti dažas dzejoļu rindas kalpo nevis par idejas nesējām un turpinātājām, bet gan par nodevu dzejoļa instrumentalizācijai, liekot domāt, ka dzejniece vadās pēc kādiem „priekšrakstiem”. Turklāt nereti dzejoļu poētika pauž skolniecisku “literārā patriotisma” atbalsi, bet domājams, ka šīs noskaņas ar laiku nonivelēsies. Daina Sirmā atklāj citas paaudzes skatījumu, kas kaut kādā līmenī progresīviem un globāli urbanizētiem ļaudīm var nelikties saistošs. Tā ir cita pasaule, it kā noslēgta no ārējā, regresīva, drūma, sirdi žņaudzoša. Nereti šis tas ir jāzina gan no vēstures, gan no latviešu folkloras, jāsaprot, ka pasauli veido ne tikai pilsētvide, bet arī tā cita – aizmirstībā aizejošā – lauku vide. Iespējams, tas var nelikties simpātiski tieši jauniem cilvēkiem, taču noteikti būs tādi, kuriem tieši šie aspekti ļaus rast atbalstu jaunākajā dzejā.

Pavisam noteikti Daina Sirmā ir spēcīga un pārliecinoša debitante, un nevienam nevajadzētu rasties šaubām, ka tieši viņa ir pelnījusi balvu, jo turpinājums noteikti sekos: „Kailsals” nav patīkami pārsteidzošs viendienīša fenomens, „Kailsals” pavisam noteikti ir patīkami pārsteidzošs solis uz pilnību.

Plašāka recenzija:

Pasaules skumjas ieaustas sudrabā