Debija kā nekrologs. Vilnis Cimmers „Šķīstais dārzs”

Grāmatas liktenis – nesen iznākušajam Viļņa Cimmera stāstu krājumam „Šķīstais dārzs” tas ir bijis gana neparasts. Autors strādājis par mūrnieku, bet stāstu rakstīšanai pievērsies tikai hobija veidā, kad bijis jau pāri četrdesmit. Dažas reizes viņam stāstus izdevies publicēt laikrakstos, un par šo tēmu pat tikt intervētam. Pēc autora nāves tos apkopojusi un izdevusi viņa meita Inese Cimmere kā bakalaura darbu dizaina studiju noslēgumā. Tā Viļņa Cimmera debija ir kļuvusi par autora nekrologu. “Šķīstajā dārzā” iekļauti astoņi stāsti, kas viegli viens ar otru savienojas, veidojot nedaudz senatnīgas pasaules noskaņu: laiks ir teju fiziski sajūtams un tā lēnais ritējums sakausē cilvēku ar vidi, tas nav cilvēkiem labvēlīgs, jo neglābj, bet tikai paildzina visu, no kā katrs vēlas izrauties. Atbrīvošanās motīvs vieno stāstus, rādot cilvēku tik savažotu gan iekšēji, gan ārēji, ka brīvība kļūst par mītu, kuram notic tik retais. Katra Viļņa Cimmera stāsta varoņa dzīve ir skumjas, katrs mirklis – ilgas. Teju visur centrālā vēstījuma persona ir vientulīgā, vienīgi atmiņu pilnā vidē mītošs vecs vīrietis bez nākotnes. Varonis pats ir izveidojis šo patvērumu, kas ar laiku kļuvis par paša cietumu, liekot cerībām atkāpties nolemtības priekšā. Vienojošā vide un tēli ”Šķīsto dārzu” veido kā neatkarīgu mikrokosmosu, kas būvēts uz skumju, vientulības un baiļu tēmu balstiem, neļaujot stāstiem nedz būt neatkarīgiem, nedz turpināt vienam otru. Piemēram, stāsti „Rudeņa vējā” un „Pēdējā patiesība” izskatās pēc viena sižeta diviem variantiem vai pēc darbu skicēm, kuras saliekot kopā, varētu atklāties plašāka vēstījuma aina. Šo pārliecību stiprina ne tikai kopējais vides un cilvēku (veci, vientuļi vīrieši) tēlojums, kas atkārtojas, bet pat tās pašas personas, kas sastopamas vairākos stāstos. Lai arī kopējā tēlojuma vide (nomaļi lauki, kafejnīca „Aromāts”, sienās iedzītas naglas...) un jau manis minētais vīrieša tips uzsver autora pasaules redzējumu un rakstības stilu, neizbēgami rodas arī vienveidība un atkārtošanās, vēstītāja skatu punktam nemainoties. “Šķīstā dārza” ievadā tiek rakstīts: „Lauku tematika, vēsture, cilvēka personiskie pārdzīvojumi, iekšējā cīņa ir Viļņa daiļrades galvenie motīvi. Cīņa pašam ar sevi bijusi viena no svarīgākajām cīņām viņa dzīvē, saprotot, ka neviens no malas palīdzēt īsti nevar, ka vienīgā uzvara ir pašam atrodot iekšējo spēku un pārliecību tikt pāri grūtībām, atbrīvoties no netikumiem, veidot savu ceļu tīrāku, labāku un gaišāku.” (9.lpp.) Pats konsekventi sekodams savam padomam un “Šķīsto dārzu” veidodams uz Latvijas, Liepājas, tās vēstures un cilvēku likteņu tēlojuma pamata, Vilnis Cimmers arī jaunajiem autoriem iesaka rakstīt par vidi, ko viņi labi pazīst, par tēmām, kuras pašiem ir aktuālas. Vēsturiskās tēmās autors meklē cilvēka būtību, tās skaidrojumu, tomēr šeit arī visbiežāk ieskanas vecišķums un tukši saukļi, atgādinot sen dzirdētās prātvēderu gaudas no laikrakstu lapaspusēm vai no sabiedriskā transporta pieturām par laiku un cilvēkiem. Stāstā “Pēdējā patiesība ”: „Vecais vīrs iedomājās savus trīs dēlus lielpilsētas augstos krēslos.(..) Viņi, jaunie latvieši, apgāza bišu stropus un citu vāktā medus kāres izlielīja par sava darba augļiem.” (92.lpp.) Līdzīgi arī stāstā „Pamošanās”: „Ja ķeša tukša, jāstiepj roka un jāver bankas durvis, lai kļūtu līdzīgi galeru vergiem, kas pieķēdēti baržai, viņi kredītu atmaksai. Mantīgie apmierināti ar dzīvi un nekad neatzīs šādas verdzības esamību, verdzības, kas uzturēja milzīgu „burbuļu sitēju” industriju – laboratorijas, kongresus utt.” (20.lpp.) Kā var manīt no šiem citātiem vien, stāstos ir izteikti jūtama autora emocionālā balss un uzskatu postulējums, neatkarīgi no psiholoģiska ticamības aspekta varoņu ziņā. Tiek veidots tendenciozs vides un noskaņas raksturojums, kur it kā nav paredzamas mākslinieciskas pretrunas starp apgalvojuma daļām: „Spīdēja saule. Politiķi zaga.” (34.lpp.) Autors šo laikmetu neatzīst, tāpēc bēg uz citu, kurā priekšstati par labu un ļaunu atrodas kontrastā. Gan vides tēlojums, gan izteiksmes stils stāstos var tikt asociēts ar pirmsmodernisma laiku, 19.gs. otrās puses latviešu literatūru veidojošā reālisma tradīcijām. Rodas iespaids, ka Vilnis Cimmers tā laika literatūru uzskatījis par vislabāko, kurā var rast gan cilvēka harmoniskas esamības receptes, gan reālistiski izgaršotu ikdienas tēlojumu. Šādas literatūras iedvesmots, autors mēģina poetizēt ne tikai vides tēlojumu, bet arī valodu, padarot to šķietami par „literatūrai piemērotāku”, tomēr reizēm šie mēģinājumi viņam atriebjas, jo - „kas par daudz, tas par skādi”. Viens no raksturīgākajiem piemēriem – pārāk biežs salīdzinājumu lietojums: „Katliņa melnie vāki ievizuļojās kā nolakoti. Nolupušās tapetes guva apsūbējuša zelta toni, kā ar brokātu. Tāda burvju pindzele kā saulītei!” (37.lpp) Vai atkal:„...pavasaris togad vilkās lēni kā piekauts suns. Beidzot dambjaugša uzblīda un kļuva staigna kā dumbrāja dibens.” (92.lpp.) Lai arī dialektismi un vecvārdi parasti iederas V. Cimmera tekstos, jo pastiprina pagātnes laika klātbūtni, reizēm to blīvums var radīt komisma efektu: „Viņa sēdēja tālākajā no durvīm kaktā un matīja, ka apņem gurdenums un savāds aprimums dienas sīko gaitu skrejai.”(22.lpp.) Nereti teksts jāpārlasa vairākkārt, lai to saprastu ne tikai semantiski, bet arī formāli – atšķetinot īpatnējās teikumu konstrukcijas. Diemžēl “Šķīstais dārzs” tikai apliecina hronisku kompetenta redaktora darba trūkumu pašu autoru izdotajās grāmatās. Viļņa Cimmera stāsti tomēr nav absolūti saistāmi ar kādu noteiktu rakstniecības tradīciju. Lai arī vienveidībai ir jūtama, subjektīvi teksts nešķiet viendabīgs – garlaicīgas un banālas pasāžas par ikdienu vai sabiedrību mijas ar liriskiem tēlojumiem. Tiek vērptas skaistas vīzijas, kas atspoguļo varoņu iekšējo pasauli: „Ieblakām katliņam, lēzena māla šķīvī, sālītu reņģu atliekas. Uz tām rūsēja dakšiņa. Zivis Mikū modināja pārdomas. Māja pārtaps grimstošā kuģī.” (32.lpp.) Izteiksmīgi tēli reti parādās, un dziļāki līmeņi teksta izpratnei neveidojas, autors augstvērtīgākai literatūrai netuvinās. Vēstījuma nevienmērība rada sajūtu, ka teksts nav noslīpēts, bet citreiz – ka autora rakstnieciskais prāts nav spējis pretoties ikdienišķajai sirdij. Neizpratni raisa liekās detaļas, ar kuru palīdzību autors bieži izvērš sadzīviskas situācijas, kavējoties pie paskaidrojumiem, it kā veidotu rokasgrāmatu. Piemēram, stāstā „Pamošanās” tiek detalizēti apskatīts Mirdzai Ķempei par godu uzstādītais piemineklis (kādā ielā atrodas, kāds izskatās un no kāda materiāla darināts), savukārt titulstāstā autors ģeogrāfiski parāda, kā nokļūt noteiktā sabiedriskā transporta pieturā utt. Šīs detaļas neatklāj neko būtisku, tikai pievieno jaunu fragmentu jau pārāk raibai mozaīkai. Stāstu krājums „Šķīstais dārzs” ir Viļņa Cimmera meitas veltījums tēvam un, protams, autora veltījums savai dzīvei. Grāmatas, kuras tiek izdotas par pašu autoru līdzekļiem, nereti kļūst par piemiņas zīmēm radiem, draugiem vai aizgājušajam laikam, ielaužoties vēstures ruļļos un bibliotēku plauktos. Un kāpēc ne, jo literatūra var būt arī kā atmiņa, kā nospiedums par tiem, kas bijuši ar mums? Ubi sunt qui ante nos…