LALIGABA nominācija DEBIJA: Ilona Balode „Rīga - Pekina”

+

Ceļojumu literatūras patiesā pievienotā vērtība nereti atklājas pēc pāris gadsimtiem. Turklāt autore aizved ne vien fiziskā, bet arī garīgā ceļojumā, un abus var raksturot vienā vārdā – uzdrīkstēšanās. Ceļojuma dinamika ierauj, un astoņus mēnešus var pamanīties izdzīvot vien pāris dienās. Gan pieredzējis, gan nepieredzējis ceļotājs atradīs dažu labu padomu vai iekārojamu ceļa mērķi, bet „neceļotājs” varēs izbaudīt piedzīvojumu – kā savu. Nekas nav piepušķots: te “augšas” ar atklāsmēm, labdariem un ienesīgām ielu muzicēšanām, te “lejas” ar neveiksmīgi izvēlētiem galamērķiem, kalnu slimību un ilgām pēc mājām. Tomēr visbūtiskākais paliek cilvēciskais faktors. Reti kurš autors ļauj tik dziļi „iekāpt” savā dvēselē, atklājot visas šķautnes kopā ceļošanas ikdienā.

Grāmata sarakstīta neticami vieglā, bet koptā valodā. Var just, ka autore ir uz „tu” ar literatūru, kas ļauj viņai spēlēties ar vārdiem (kam pat tiek atņemta sava daļa burvības ar zemsvītras paskaidrojumiem) un brīvi veidot izteiksmi. Divi bilžu atvērumi ļauj vēl jo vairāk izsekot līdzi notikumu gaitai, bet tie, kuri paguva iegādāties grāmatu ar disku, var izbaudīt ceļojuma laikā dzimušos skaņdarbus.

-

Kad reiz pie grāmatas lasītājs ir ķēries klāt, tad tā vien prasās to „izraut”. Te arī sanāk nereti kādai vietai pārskriet pāri. Vietās, kur ceļotāji nesaskārās ar kādām aizraujošām situācijām, autore nav gana piestrādājusi, lai noturētu uzmanību un nepazustu azarts tvert ik vārdu. Arī garīgās plāksnes dažreiz piedzīvo vien virspusēju atainojumu. Būtu grūti noticēt, ka hinduisma un budisma lielvalstīs reliģija pieejama vien materiālā vai lētticības / māņticības līmenī… Jāatzīst, ka autore gan nemin, ka dodas ceļojumā garīgu motīvu vadīta, un, iespējams, nemaz nav mēģinājusi dziļāk iepazīt vietējo reliģiozitāti. 

VĒL