Tikšanās ar dzejnieku Jāni Vādonu 14. martā

Jānis Vādons (Jānis Veckrācis) dzimis 1979. gadā Kuldīgā, kur pabeidzis vidusskolu. Ventspils Augstskolā ieguvis tulkotāja izglītību. Publicējas kopš 2007.gada, bet pirms tam piedalījies gan Jauno autoru seminārā (2002.), gan Amandas Aizpurietes vadītajā Dzejas meistardarbnīcā (2005.), kas devuši būtiskus impulsus ceļā uz 2011. gadā izdevniecībā "Pētergailis" iznākušo pirmo dzejas krājumu "Virve". Nozīmīgu vietu attiecībās ar dzeju ieņem Ojārs Vācietis. Augstu vērtē satikšanos ar Pēteru Brūveri un Amandu Aizpurieti. 

Viņš, neraksturīgi dzejniekam, šķiet liels racionālists un pragmatiķis, katrā ziņā – racionālā loģika viņa spriedumos jūtama krietni lielākā mērā nekā iztēles loģika, kaut gan viņa pasaulē nepasakāmajam, noslēpumam un neatbildamajiem jautājumiem ierādīta prāva teritorija.

Literatūrzinātnieks Ronalds Briedis, raksturojot dzejnieka daiļradi: "Jāņa Vādona dzejā manāms kurzemnieka cienīgs plašums un skarbums. Rinda te seko rindai nesteidzīgi kā lielo viļņu lēnā un smagā duna pret akmeņainu krastu. Krastu, ko tin mūžīga migla, un kurā vienīgais orientieris – raupjš virves gals."

Bet Jānis Vādons pats par rakstīšanu: "Rakstīšana iesākas nevis ar pretenzijām, bet ar vilkmi. Vispirms uz pašu dzeju, uz to domīgo un trako zvēru, kura izpaustie noslēpumi nav kāda izfantazēta citāda dzīve, bet šī pati pasaule, kurā jebkura viennozīmība ir mīts. Tad – vārdi, svilstoši paša miesā. Dzīve, kas notiek vēlreiz. Un dzejolis kļūst par mazu operāciju un līdz ar to – arī par risku vai dzīvības priekšnosacījumu."