Academic Centre
Madara Lazdiņa ir no jaunajiem dzejdariem un par sevi saka, ka nupat, nupat iekāpusi pieaugušo dzīvē: diendienā sēž birojā, bet vakarus pavada teātrī, savukārt naktis velta teātra kritikas studijām. Viņa nebaidās atklātības un nebaidās izteiktu vārdu. Madara ietērpj skumjo un savdabo vārdos un aizved lasītāju klusā un reizē sajūtu ziņā ekspresīvā pastaigā, kas nereti no lēniem soļiem pārvēršas straujā skrējienā. Madara norāda: "Dzīve ir nepārtraukts skrējiens, bet mācos apstāties un ieraudzīt sīkumus, nepalaist garām nianses, kas dod to īpašo noskaņu kā teātra izrādei, tā dzejolim, stāstam un, jā, dzīvei!" Apstāsimies un ieklausīsimies arī mēs!
◘ es viņam paģērēju mīlestību tādu karstu, acumirklīgu un traku toreiz, kad tikāmies, lija lietus. aukstas lāses (cik netipiski vasarai!) sāpīgi sita man pa muguru, vējš rāva mani prom un smilgas sasēja rokas, kas stiepās pie viņa kakla. es aizrijos ar dziesmu, kad liecos skūpstam, un putni pārkliedza mani, kad čukstēju: „bēgam...” tik ļoti daba bija pret mums, ka likās, jāpārvar viss, vai tā ir vētra, kas noplēš ādu no kauliem, vai okeāns, kas saspiež, atrauj nost un aizsit tālumā. es viņam paģērēju mīlestību. tādu karstu, acumirklīgu un traku. es neko nedevu pretī, tikai grābu saujām un bāzu krūšu kabatā, un ēdu kā desu bez maizes – ar grēka sajūtu, tomēr kāru muti. ◘ melnbaltajā fotogrāfijā es skatījos uz viņu līdz noslīku zilo acu atvarā ◘ stacijas laukums un centrāltirgus tā kņada man galvā ielauzusies un prāts kā vecs dzērājs ubago pēc santīma vislētākajam polšam vakardienas paģiras jāsalāpa es lēni mirstu ar nepanesamu tukšumu kas dzīvo aiz sirds un neļauj tai pukstēt. ◘ vecais pulkstenis manas ausis saēd un tikšķi ar ķirmjiem mijas un kliedzieniem no blakus dzīvokļa un būkšķiem tad ej nu sazin ko tur dara sit vai drāž ◘ es staigāju uz rokām es redzu visu otrādi es staigāju uz rokām es nekad neesmu redzējusi zvaigznes es staigāju uz rokām es pasveicinu katru akmeni es staigāju uz rokām es neredzu tavu smaidu es staigāju uz rokām es atstāju asiņainu sliedi es staigāju uz rokām man sen vairs nav kāju. ◘ uzraksti man vēstuli kā kliedzienu asu. kapa klusumu pāršķel ar vārdu, ar spalvas kātu. plēšot papīru, brūces pielej ar tinti un sasmērē rokas, pludinot asaras, kas laužas caur plakstiem neapturamas, tik svilinoši karstas. ◘ es lecu un kliedzu un spiedzu un situ pa vienu pa otru pa trešu sienu un lienu pa zemi un ielu un vielu kas iztek no acīm kā asaras vasarā un kā masa tek pāri man rasa un lasa uz muguras man skudras tik gudras tos vārdus kas izkliedz lāstus un prasa glāstus kas ietver sevī stāstus.
◘ es viņam paģērēju mīlestību tādu karstu, acumirklīgu un traku toreiz, kad tikāmies, lija lietus. aukstas lāses (cik netipiski vasarai!) sāpīgi sita man pa muguru, vējš rāva mani prom un smilgas sasēja rokas, kas stiepās pie viņa kakla. es aizrijos ar dziesmu, kad liecos skūpstam, un putni pārkliedza mani, kad čukstēju: „bēgam...” tik ļoti daba bija pret mums, ka likās, jāpārvar viss, vai tā ir vētra, kas noplēš ādu no kauliem, vai okeāns, kas saspiež, atrauj nost un aizsit tālumā. es viņam paģērēju mīlestību. tādu karstu, acumirklīgu un traku. es neko nedevu pretī, tikai grābu saujām un bāzu krūšu kabatā, un ēdu kā desu bez maizes – ar grēka sajūtu, tomēr kāru muti. ◘ melnbaltajā fotogrāfijā es skatījos uz viņu līdz noslīku zilo acu atvarā ◘ stacijas laukums un centrāltirgus tā kņada man galvā ielauzusies un prāts kā vecs dzērājs ubago pēc santīma vislētākajam polšam vakardienas paģiras jāsalāpa es lēni mirstu ar nepanesamu tukšumu kas dzīvo aiz sirds un neļauj tai pukstēt. ◘ vecais pulkstenis manas ausis saēd un tikšķi ar ķirmjiem mijas un kliedzieniem no blakus dzīvokļa un būkšķiem tad ej nu sazin ko tur dara sit vai drāž ◘ es staigāju uz rokām es redzu visu otrādi es staigāju uz rokām es nekad neesmu redzējusi zvaigznes es staigāju uz rokām es pasveicinu katru akmeni es staigāju uz rokām es neredzu tavu smaidu es staigāju uz rokām es atstāju asiņainu sliedi es staigāju uz rokām man sen vairs nav kāju. ◘ uzraksti man vēstuli kā kliedzienu asu. kapa klusumu pāršķel ar vārdu, ar spalvas kātu. plēšot papīru, brūces pielej ar tinti un sasmērē rokas, pludinot asaras, kas laužas caur plakstiem neapturamas, tik svilinoši karstas. ◘ es lecu un kliedzu un spiedzu un situ pa vienu pa otru pa trešu sienu un lienu pa zemi un ielu un vielu kas iztek no acīm kā asaras vasarā un kā masa tek pāri man rasa un lasa uz muguras man skudras tik gudras tos vārdus kas izkliedz lāstus un prasa glāstus kas ietver sevī stāstus.
