Academic Centre
Sižeta līnija vijas ap pieciem maģiskiem kristāliem, no kuriem izveidoti pieci vareni zobeni. Šie zobeni atbilst pieciem elementiem (uguns, ūdens, zeme, gaiss un zibens), piecām zobenu veidotāja Cirmena personības pusēm (aizrautība, viedums, taisnīgums, atmiņa un apdomīgums) un pieciem cilvēkiem, kam pareģojums uztic šos zobenus atgriezt stihiju meistariem. Katrs no viņiem ar piešķirto varu un uzdevumu tiek galā pēc sava prāta. Aerokurjers Sedrs to atgrūž, bet Smagārs, kas pie sava zobena tiek simts gadus ātrāk nekā pārējie, izmanto šo varu, lai izveidotu organizāciju, kas soda likumīgā ceļā nenotiesājamos noziedzniekus. Šīs atšķirības nosaka to, ka pirmā stāsta ietvaros galvenais konflikts ir starp Smagāru un pārējiem zobenvalžiem.
Galvenie tēli veido tipisko varoņu piecinieku (http://tvtropes.org/pmwiki/pmwiki.php/Main/FiveManBand), tas ir, Varonis — Sedrs, Šķēpnesis — Smagārs, Gudrais — Zefārs, Lielais — Obzāns un Meitene — Igra. Sākotnēji norvize no šī tropa ir tajā, ka Šķēpnesis ir ienaidnieks un viņa funkcijas veic Lielais. Taču stāsta virzība ļauj noprast, ka agrāk vai vēlāk visi pieci apvienosies kāda lielāka drauda vai kopīga mērķa iespaidā. Pirmā stāsta ietvaros zobenvalžu galvenās grūtības ir saistītas ar izredzēto stāvokļa izprašanu un pieņemšanu. Diemžēl pāreja no piesardzības un pretošanās uz samierināšanos un pieņemšanu notiek spēji un nepamatoti. Tik ļoti, ka pat paši tēli par to brīnās.
Romāna vērtība ir piedzīvojums. Pastāvīgi, ar nolūku vai veiksmi, tiek uzturēta zināma spriedze. Vienmēr kaut kas notiek – uzmanības centrā vai aizkadrā. Tādējādi arī reizēs, kad aplūkojamie tēli neko vērā ņemamu nedara, tā ir bezdarbība uz vispārējās aktivitātes kontekstā. Tā aicina lasīt tālāk.
Reizēm romāns mēģina būt par kaut ko lielāku, iziet ārā no vienkārši piedzīvojumiem un aplūkot plašākas problēmas. Kā liktenis savienojams ar brīvu gribu? Vai labāk strauji tērēt vides resursus un progresēt, vai saudzēt tos un stagnēt? Vai obligāti ir jāzina, kā notiek, vai pietiek ar ticēšanu, ka notiek? Diemžēl kārtīgai šo jautājumu aplūkošanai ceļā stājas centieni parādīt visu pasaules brīnumu daudzveidību.
Viena no rakstniecības reālijām ir tāda, ka nav iespējams uzrakstīt to, kas pašam autoram nav ikdienā zināms, ja vien autors rakstīšanas procesā nevelta gana daudz laika šo zināšanu izpētīšanai. Diemžēl viscaur grāmatai vijas mirkļi, kad izpēte ir veikta pavisam virspusēji. Viena no jomām, kurā tas izpaužas ļoti jūtami, ir valodas. Paralēlās pasaules nosaukums ir Domhanda, kas gēlu valodā nozīmē "pasaulīgs". Tas gan attiecas tikai uz rakstīto formu, runā tā būtu “Daunda”. Tas neļauj noticēt ainai, kur gēliski runājošā ciemā augusī Igra atpazīst šo vārdu.
Vēl uzkrītošāk virspusējā valodas izziņa parādās jau minētā ciema burvja vārdā Seonaids, kurš patiesībā ticis pie sieviešu vārda Šona. Es apzinos, ka ne katram lasītājam ir bijusi pietiekama saskarsme ar gēlu valodas rakstības īpatnībām, taču jārēķinās ar to, ka mūsdienu literārās fantāzijas lasītājs ir gana izzināt kārs, lai lieliski orientētos ne tikai iedomu pasaulēs, bet arī dažādos mūsu pašu pasaules smalkumos. Līdzīgas un uzkrītošākas problēmas parādās safīra zobenvalža Zefāra darbībā. Ja tēlam, kura “vienīgā mīlestība ir Zinātne”, ir savdabīgi uzskati par dažādajām kvantu fizikas interpretācijām, tas vēl ir sīkums vai pat ieguvums, bet, kad šis pats tēls jauc amplitūdu ar frekvenci un frekvenci ar secīgumu, tad jāšaubās vai viedumu pārstāvošais zobens ir īstajās rokās.
Fantāzijas tekstam ir viens centrālais uzdevums – likt noticēt. Likt noticēt, ka, pat ja šis stāsts nav īsts, tas var būt patiess. “Noljāras Kristāliem” tas neizdodas. Romāns ļoti cieš no, iespējams, visnepatīkamākā veida problēmas – detaļām, kas nestrādā, kas traucē iejusties, kas katra atsevišķi būtu ignorējams sīkums, bet secīgi grauj ticību radītajai pasaulei un pastiprina jutību pret citiem trūkumiem.
Noticēt pasaulei traucē arī dažādās, reizēm šķietami nesavienojamās burvju spēku sistēmas. Aktīvā maģija ir ieslēgta noteiktos, visai statiskos Vārdos, priekšmetu apburšanai piemīt programmēšanai līdzīga modificējamība, un pastāv iedzimtās vai aizgūtās maģiskās spējas, kas realizējas ar domu spēku un pēc vēlēšanās. Šīs sistēmas romānā praktiski nemijiedarbojas, kas šķiet nedabiski. It īpaši pasaulē, kurā maģijas lietotāji pastāv gadu tūkstošiem. Iespējams, tas viss tiks izskaidrots un skaisti saies kopā kādā turpmākā stāstā, taču līdzšinējais nevieš uzticību. ViVo ir mēģinājis padarīt Daundu/Domhandu par ļoti krāšņu pasauli, iekļaujot tajā visu iespējamo pasaules mitoloģiju, bet rezultātā lasītājam vietām jāsamierinās ar neveiklu ekspozīciju, kā arī ar atsaucēm uz parādībām un tēlu grupām, kuras tajā brīdī nav nozīmīgas un vēlāk netiek pieminētas. Mazliet arī jābrīnās par to, kuras parādības autors uzskatījis par paskaidrošanas vērtām un kuru gadījumā paļāvies uz lasītāja vispārīgo pazīšanos ar fantāzijas žanra normām un tropiem. “Noljāras Kristāli” ir visnotaļ interesants piedzīvojums, bet pasaule, kurā tas ievietots, ir pārāk vērienīga autora spējām. Tādēļ vērīgam lasītājam, par kādu labpatiktos uzskatīt galveno mērķauditoriju, lasīšana var sagadāt prieku un izmisumu vienlīdz lielā daudzumā.
Galvenie tēli veido tipisko varoņu piecinieku (http://tvtropes.org/pmwiki/pmwiki.php/Main/FiveManBand), tas ir, Varonis — Sedrs, Šķēpnesis — Smagārs, Gudrais — Zefārs, Lielais — Obzāns un Meitene — Igra. Sākotnēji norvize no šī tropa ir tajā, ka Šķēpnesis ir ienaidnieks un viņa funkcijas veic Lielais. Taču stāsta virzība ļauj noprast, ka agrāk vai vēlāk visi pieci apvienosies kāda lielāka drauda vai kopīga mērķa iespaidā. Pirmā stāsta ietvaros zobenvalžu galvenās grūtības ir saistītas ar izredzēto stāvokļa izprašanu un pieņemšanu. Diemžēl pāreja no piesardzības un pretošanās uz samierināšanos un pieņemšanu notiek spēji un nepamatoti. Tik ļoti, ka pat paši tēli par to brīnās.
Romāna vērtība ir piedzīvojums. Pastāvīgi, ar nolūku vai veiksmi, tiek uzturēta zināma spriedze. Vienmēr kaut kas notiek – uzmanības centrā vai aizkadrā. Tādējādi arī reizēs, kad aplūkojamie tēli neko vērā ņemamu nedara, tā ir bezdarbība uz vispārējās aktivitātes kontekstā. Tā aicina lasīt tālāk.
Reizēm romāns mēģina būt par kaut ko lielāku, iziet ārā no vienkārši piedzīvojumiem un aplūkot plašākas problēmas. Kā liktenis savienojams ar brīvu gribu? Vai labāk strauji tērēt vides resursus un progresēt, vai saudzēt tos un stagnēt? Vai obligāti ir jāzina, kā notiek, vai pietiek ar ticēšanu, ka notiek? Diemžēl kārtīgai šo jautājumu aplūkošanai ceļā stājas centieni parādīt visu pasaules brīnumu daudzveidību.
Viena no rakstniecības reālijām ir tāda, ka nav iespējams uzrakstīt to, kas pašam autoram nav ikdienā zināms, ja vien autors rakstīšanas procesā nevelta gana daudz laika šo zināšanu izpētīšanai. Diemžēl viscaur grāmatai vijas mirkļi, kad izpēte ir veikta pavisam virspusēji. Viena no jomām, kurā tas izpaužas ļoti jūtami, ir valodas. Paralēlās pasaules nosaukums ir Domhanda, kas gēlu valodā nozīmē "pasaulīgs". Tas gan attiecas tikai uz rakstīto formu, runā tā būtu “Daunda”. Tas neļauj noticēt ainai, kur gēliski runājošā ciemā augusī Igra atpazīst šo vārdu.
Vēl uzkrītošāk virspusējā valodas izziņa parādās jau minētā ciema burvja vārdā Seonaids, kurš patiesībā ticis pie sieviešu vārda Šona. Es apzinos, ka ne katram lasītājam ir bijusi pietiekama saskarsme ar gēlu valodas rakstības īpatnībām, taču jārēķinās ar to, ka mūsdienu literārās fantāzijas lasītājs ir gana izzināt kārs, lai lieliski orientētos ne tikai iedomu pasaulēs, bet arī dažādos mūsu pašu pasaules smalkumos. Līdzīgas un uzkrītošākas problēmas parādās safīra zobenvalža Zefāra darbībā. Ja tēlam, kura “vienīgā mīlestība ir Zinātne”, ir savdabīgi uzskati par dažādajām kvantu fizikas interpretācijām, tas vēl ir sīkums vai pat ieguvums, bet, kad šis pats tēls jauc amplitūdu ar frekvenci un frekvenci ar secīgumu, tad jāšaubās vai viedumu pārstāvošais zobens ir īstajās rokās.
Fantāzijas tekstam ir viens centrālais uzdevums – likt noticēt. Likt noticēt, ka, pat ja šis stāsts nav īsts, tas var būt patiess. “Noljāras Kristāliem” tas neizdodas. Romāns ļoti cieš no, iespējams, visnepatīkamākā veida problēmas – detaļām, kas nestrādā, kas traucē iejusties, kas katra atsevišķi būtu ignorējams sīkums, bet secīgi grauj ticību radītajai pasaulei un pastiprina jutību pret citiem trūkumiem.
Noticēt pasaulei traucē arī dažādās, reizēm šķietami nesavienojamās burvju spēku sistēmas. Aktīvā maģija ir ieslēgta noteiktos, visai statiskos Vārdos, priekšmetu apburšanai piemīt programmēšanai līdzīga modificējamība, un pastāv iedzimtās vai aizgūtās maģiskās spējas, kas realizējas ar domu spēku un pēc vēlēšanās. Šīs sistēmas romānā praktiski nemijiedarbojas, kas šķiet nedabiski. It īpaši pasaulē, kurā maģijas lietotāji pastāv gadu tūkstošiem. Iespējams, tas viss tiks izskaidrots un skaisti saies kopā kādā turpmākā stāstā, taču līdzšinējais nevieš uzticību. ViVo ir mēģinājis padarīt Daundu/Domhandu par ļoti krāšņu pasauli, iekļaujot tajā visu iespējamo pasaules mitoloģiju, bet rezultātā lasītājam vietām jāsamierinās ar neveiklu ekspozīciju, kā arī ar atsaucēm uz parādībām un tēlu grupām, kuras tajā brīdī nav nozīmīgas un vēlāk netiek pieminētas. Mazliet arī jābrīnās par to, kuras parādības autors uzskatījis par paskaidrošanas vērtām un kuru gadījumā paļāvies uz lasītāja vispārīgo pazīšanos ar fantāzijas žanra normām un tropiem. “Noljāras Kristāli” ir visnotaļ interesants piedzīvojums, bet pasaule, kurā tas ievietots, ir pārāk vērienīga autora spējām. Tādēļ vērīgam lasītājam, par kādu labpatiktos uzskatīt galveno mērķauditoriju, lasīšana var sagadāt prieku un izmisumu vienlīdz lielā daudzumā.
