Vīrieša sirds noslēpums

Romāna galvenais varonis ir armijas instruktors Ludis Šteinbergs, kas 1939. gada pavasarī ierodas kādā mazpilsētas ģimnāzijā, lai strādātu par sporta un militārās mācības skolotāju. Viss rit gludi, līdz ar Ludi – rūdītu vecpuisi – atgadās kaut kas pavisam dīvains: viņš iemīlas. Turklāt tas notiek laikā, kad pār pasauli gulst politisko kolīziju tumšā ēna.

Ludis Šteinbergs (saukts arī par Štenku) atgādina tipisku sporta skolotāju no kādas filmas: īss, ar platām biksēm un ezītī apcirptiem matiem. Jau vizuālais tēls norāda uz to, ka Ludis atainots kā komisks varonis – no vienas puses, viņš ir sporta skolotājs, varonīguma un spēka iemiesojums, biedrs Šteinbergs, ar uzslietu mēteļa apkakli, asiem sejas vaibstiem un bargu skatienu, "kas raudzījās pāri upei, it kā gaidītu pretinieka parādīšanos starp bērziem". No otras puses, aiz šādas bravūras slēpjas vien tāds vīriņš kā Štenka, kas iepinas dažādās traģikomiskās situācijās. Jāpiemin, ka nereti par šādu situāciju cēloni kļūst sieviete, neatņemama vīrieša dzīves daļa, vienalga – īslaicīgs sakars vai mūža mīlestība.

Vēlos uzsvērt Lejiņa stāstnieka meistarību – romānā savīti trīs it kā savstarpēji nesavienojami stāsti, kuriem var sekot līdzi ar neatslābstošu interesi. Autors spēlējas ar laiku un telpu, pārvietojot lasītāju no valsts uz valsti, no pagātnes uz tagadni. Par galveno sižeta virzītāju kļūst vēsturiskie notikumi, kuriem ir būtiska nozīme varoņu dzīvē. Romāna darbība noris uz Padomju Savienības, vācu, britu un Latvijas specdienestu darbības fona: varoņi tiek ierauti aizdomu, baiļu, satraukuma un dažādu sazvērestības teoriju virpulī, kas neviļus pārņem arī lasītāju. Politisko notikumu nežēlību autors ir atbīdījis fonā, vairāk pievēršoties varoņu mīlas peripetijām un spraigiem piedzīvojumiem. Dramatiskā vēsture iezīmējas tikai garāmejot – varonim atminoties kādu pagātnes notikumu, bet jau pēc sekundes atgriežoties atpakaļ tagadnes darbībā.

Šī grāmata mani uzrunāja ne tikai ar autora daiļrunību varoņu iekšējās pasaules attēlojumā un vēstures zināšanām, bet arī ar valodas bagātību. Autors prasmīgi iezīmējis tēlus ar valodas līdzekļu palīdzību, piemēram, izmantojot rusicismus, kā arī sarunvalodu, kas raksturīga lauku iedzīvotājiem vai pilsētniekiem. Valodiskā bagātība pavisam noteikti radīja perfektu scenogrāfiju varoņu tipāžiem. Visspilgtāk atmiņā palikusi kāda virsnieka vārda locīšana: "Tas domāts Uldisam." Uldis tāpat kā medus un citi latviešu valodas vārdi "režīma" biedriem noteikti sagādāja lielas grūtības. Tāpat vēlos uzsvērt autora prasmi katrai varoņa kustībai piešķirt skaņu, izmantojot onomatopoētismus, kas radīja sajūtu – grāmata elpo pati un lasītājs fonā dzird visu notiekošo.

Kāda tad ir vīrieša sirds? Manuprāt, tā ir tikpat sarežģīta kā sievietes sirds. Bez mīlestības tā ir racionāla, bet, sirdij iedegoties, uzbango emocijas. Ne miņas no racionalitātes, jo viss tiek pakārtots mīlestībai. Vīrietis kļūst kautrīgs un neveikls, viņš pieļauj kļūdas un mācās no tām. Jāatzīst, šīs jau ir manas pārdomas, nevis autora vēstījums. Autors – kā jau īsts vīrietis – līdz galam neizpauž vīrieša sirds noslēpumu.

Lai gan Jāņa Lejiņa romānu "Vīrieša sirds" nevarētu saukt par izcilu darbu, kurš pieskaitāms pie latviešu literatūras kanona, tā ir labi uzrakstīta brīvā laika pavadīšanai piemērota grāmata, kas ar savu spraigo sižetu, konspirācijas teorijām un valodas bagātību aizraus plašu lasītāju loku: kā jauniešus, tā pieaugušos, kā vēstures zinātājus, tā nezinātājus.