Akadēmiskais centrs
Latviešu literārās valodas vārdnīcā vai Svešvārdu vārdnīcā atrodamie vārdi ir visiem pieejami un nebūtu īpaši jāpaskaidro. LLVV ir pieejama arī internetā (www.tezaurs.lv/llvv/), un tur var atrast vārdus "zimze", "punktīgs", "ietne", "disputs", "galenisks", "artists", "sakraments". Svešvārdu vārdnīcā (iesaku "Jumavas" 1999. gadā izdoto, red. J. Baldunčiks) var noskaidrot vārdu "ekskomunicēt", "tabernākuls" nozīmi. "Celebrēt" (svinēt [misi]) un "konsekrēt" (iesvētīt, parasti - sakramentu) ir katoļu baznīcā ikdienā lietoti vārdi, kuri gan nav atrodami šajās vārdnīcās, bet to nozīmi samērā viegli var uzzināt, piem., ar Google palīdzību, bez dziļām priekšzināšanām. "R.I.P." paskaidrots gan tāpēc, ka neiekļaujas literārā latviešu valodā, gan arī, lai norādītu kādam varbūt nezināmo latīņu (nevis angļu) izcelsmi. Salikteni "atkalpārdevējs" viegli saprast no vārda sastāvdaļām, bet "ch" lietojums ("melancholisks", "jachta", "chronika", "mechāniķis" u.c.) nebūtu vēlreiz jāpamato - pirmspadomju laikā tas bija vispārpieņemts, un to joprojām lieto trimdas latvieši un daži arī Latvijā.
Pastāv neapstrīdamas saiknes starp "Dubliniešiem", "Mākslinieka portretu jaunībā" un "Ulisu", un tās pārsvarā bagātina teksta izpratni un ļauj autora iecerē pamanīt vairāk, nekā atklāj katrs darbs atsevišķi (piemēram, Boba Dorana tēls, Lenehans, Korlejs).
Uz daudziem jautājumiem tiešām būtu interesanti uzzināt atbildes, bet diemžēl nav vairs, kam pajautāt: kāda bijusi vārdu izvēles motivācija ("ietne", "stilīgs", "seksa attiecības", "sekss", "ādiņpaltraks", "atņirdzās"); vai Dz. Sodumam izdevies atrast likumsakarības Dž. Džoisa interpunkcijā; vai nebija iespējams atdzejot "Pārnela nāvi"; kāpēc dziesmā ir vārdi "puikas uz goda". Atbildes uz dažiem šādiem jautājumiem "Dubliniešu" un arī "Ulisa" lasītājs var nojaust, uz dažiem - minēt, bet dažreiz nākas secināt, ka atbildes pēdas mums ir zudušas un esam palikuši divatā ar neizskaidrojamo.
Soduma interpunkcija droši vien traucē un tracina daudzus - komati, semikoli un domuzīmes tekstā parasti liecina par teikuma struktūru un lasot palīdz pārliecināties, vai pareizi uztvertas saiknes starp vārdiem teikumā. Līdzīgi varētu nelikt punktu uz "i" (un daudzus gadsimtus tas tur nav bijis), teksts tik un tā būtu saprotams, tomēr punkta neesamība traucētu lasīt. Ja tas nepārvarami traucē, tad lasītājs var droši sev sagādāt gandarījumu un baudu, līdzīgi recenzentei, saliekot pieturzīmes Soduma tekstā un - vismaz sev - haosā ieviest pazīstamu kārtību. "Dubliniešu" (un "Ulisa" - piedošanu, ja pieminēts jau par daudz) izdevumā Dz. Soduma interpunkcija saglabāta ne tikai tāpēc, ka tā viņam pašam bija svarīga un tādā ziņā "nāk komplektā" līdzi tulkojumam, bet arī tāpēc, ka norāda uz kādu trūkumu vai problēmu mums pazīstamajā interpunkcijā. Tā veidota un attīstīta rakstu valodai un rakstiska teksta precīzai uztverei, taču, kad, sekojot, šķiet, pazīstamajām, lai arī ne vienmēr saprotamajām normām, saliktas visas pieturzīmes, teksts reizēm sadrumstalojas un ļoti attālinās no runāta vārda. Recenzente jau pieminēja, ka Džoisam bija svarīgs teksta skanējums (vēl vairāk, tam jābūt arī nodziedamam). Ir vērts domāt, kā ar interpunkciju palīdzēt teksta skanējumam. ("Ulisa" pēdējā latviešu izdevuma iznākšanas laikā bija iespēja klausīties tā 18. nodaļas bezpieturzīmju teksta lasījumā, kas pēc dažu minūšu apjukuma kļuva pilnīgi brīnišķīgs, teksta un lasītājas saskarsme pati veidoja uzsvarus, pauzes un intonācijas.)
Visbeidzot, nav pietiekama pamata Soduma attiecības ar valodu pārāk skaidrot ar atrašanos trimdā - pavadīdams tur lielāko mūža daļu, viņš ne tikai neieguva akcentu un nepazaudēja, ko iemācījies bērnībā, bet aktīvāk par daudziem Latvijā kopa un attīstīja "valodas ķēķi", kas tagad, citu valodu ietekmju maiņas laikos, var mums vēl noderēt.
Daži jautājumi te paliek neatbildēti, bet tos atstāsim iespējamajam diskusijas turpinājumam.
Elīna Kokareviča: Mana recenzija arī ir tikai viens no daudziem iespējamiem viedokļiem; uzskatu, ka izteikts viedoklis nekādā gadījumā nekļūst autoritatīvs vai kā citādi jāpieņem par patiesību - tas attiecībā uz recenzijā uzskaitītajiem neskaidrotajiem vārdiem, piemēram. Taču Jūs lieliski pasakāt šeit, ka daudz kas ir neskaidrs un varbūt pat vairs nav noskaidrojams - tieši tas prasās tikt komentēts, nevis atstāts tekstā kā zināma "patiesība". Vislabāk būtu, ja komentēts tiktu arī Soduma tulkojums, dažās vietās paskaidrojot (vai izsakot iespējamību) par izmantoto vārdu, vārdformu un teikumu struktūru motivāciju. Izteika par Soduma atrašanos trimdā un tās sasaisti ar valodu ir tikai viens no aspektiem, kas varētu tikt ņemts vērā - vēl joprojām nejūtu tādu patiesu pamatojumu "ch" lietojumam - valoda tieši tāpēc ir interesanta, ka tā mainās - attīstās līdzi laikam. Vai tiešām tik ļoti nepieciešams tajā kaut ko "iekonservēt"? Un pamatojumu, kāpēc šis burtsalikums tekstā "nestrādā" kā 20. gadsimta sākuma valodas atveide, es jau recenzijā minēju. Interpunkcija savukārt ir tikpat labi pakļaujama komentāriem kā nepakļaujama - uz ko es arī centos (paš)ironiski norādīt. Taču mani vēl joprojām "uztrauc" viens jautājums - vai, tulkojot Džoisu, ir jāņem vērā pats Džoiss, viņa darbu būtība, vai tomēr Dzintars Sodums (kuru visādi cienu un apbrīnoju, bet neuzskatu, ka komentēt viņa darbu, nozīmētu viņu pazemot vai noniecināt)?
Nora Ikstena: Tulkojot Džoisu latviešu valodā, ir jāņem vērā, pirmkārt, Džoiss (tik rūpīga tekstu salīdzināšana diezin vai ir bijusi kaut vienam tulkojumam no citām valodām), gan Sodums, jo tā ir katra tulkotāja atļaušanās un karaļvalsts, skat, piemēram Ulža Bērziņa ģeniālos, bet brīvos piegājienos pat svētajiem tekstiem. Esmu pārliecināta, ka Džoiss gavilētu par tādu tulkotāju kā Sodums. Citā reālajā dzīvē viņiem būtu, par ko runāt un diskutēt daudz.
Arturs Hansons: Man prieks par šo sarunu. Ar "Dubliniešiem" ir salīdzinoši vienkārši, Soduma atļaušanās nav viņa pašmērķis, viņš ir pielicis pūles, lai teksts latviski būtu dzīvs un pilnasinīgs. Savukārt "Ulisa" pēdējā izdevuma mērķis bija uzstādīt bāku jeb Soduma orientieri, kas nav perfekts, tomēr iezīmē rūpīgu un daudzus gadus cīnītu kvalitāti, ar kuru jāsamērojas jebkuram nākamajam tulkojumam vai izdevumam. Es būtu tikai priecīgs, ja kāds rūpīgi lasītu Soduma tulkojumu, salīdzinot ar angļu tekstu un tā mūsdienu interpretācijas iespējām, un radītu kritisku izdevumu vai, vislabāk, savu tulkojumu. Latviešu valodas intelektuālās un izteiksmes iespējas no tā tikai augtu.
Elīna Kokareviča: Džoisa iespējamā attieksme pret Soduma tulkojumu nav noskaidrojama un nevar būt arguments. Kā jau minēju, ļoti cienu visu, ko ir darījis un izdarījis Sodums, taču "Dubliniešu" sakarā rodas vēlme lasīt komentārus arī tulkojumam. Šajā gadījumā recenzijā izteiktais vairāk attiecas tieši uz komentāriem, pastarpināti uz tulkojumu: kā ar komentāru palīdzību panākt to izdevuma "ideālpakāpi", kad nerodas jautājumi?
Vents Zvaigzne: Viena neliela piebilde. Burtkopa 'ch' no latviešu rakstu valodas tika izņemta tikai 1957. gadā. Šo burtkopu lietoja, lai atveidotu skaņas 'h' izrunu. Parastais 'h' apzīmēja dvesmas skaņu, piemēram, grieķu stipro dvesmu, kā vārdos 'homeopātija', 'holisms'; līdzīgu skaņu ģermāņu vārdos. Savukārt 'ch' apzīmēja grieķu 'χ', krievu 'х', atšķirīgo vācu 'ch' u.c. skaņas, kur 'h' nav dvesmas skaņa. Tāpēc ir 'holisms' (no grieķu ὅλος) Hitlers un Hermīne, bet 'cholera', 'melancholija' (no grieķu 'χολή'), arī 'jachta', 'kolchozs' un 'Lichtenšteina'. Protams, var diskutēt, vai latviešu valodā vajag (turklāt nepilnīgi) nošķirt skaņas, kas sastopamas tikai svešvārdos, tomēr Dz. Sodums šādu ortogrāfiju ievēroja – ne stilistisku apsvērumu dēļ, bet kā valodas normu.
***
Šeit diskusija diemžēl apsīka, tomēr mums ir cerība, ka tā turpināsies. Lūk, emer. prof. Viestura Vecgrāvja viedoklis:
Uzreiz teikšu, ka ”Dubliniešus” Dz. Soduma lieliskajā latviskojumā lasīju ar baudu un vēl tagad brīdi pa brīdim atgriežos pie kādām lappusēm, kas mani saista ar Soduma gandrīz vai perfekto valodas izjūtu un eleganci. Tulkojuma kvalitāte (izcilība!) nav apšaubāma. Tāpat ne mirkli nešaubos par Soduma tiesībām lietot tulkojumā gan savu leksiku, gan burkopu ”ch” vai, ja viņš to būtu gribējis, mīkstināto ŗ. Toties ir gana vērts padomāt par šāda darba komentēšanas principiem, skaidrojamiem vārdiem, teikumiem, situācijām, alūzijām utt., neizslēdzot arī minējumus un varbūtības. Kāpēc man tas šķiet svarīgi? Tāpēc, ka diez vai tuvākā pārredzamā nākotnē vēl kāds tulkotājs iedrošināsies radīt jaunu ”Dubliniešu” latviskojumu. Visu cieņu Arturam Hansonam par komentāriem un pēcvārdu, taču tiem abiem diemžēl piemīt arī izteikti trūkumi. Pirmkārt, domāju, ka ”Dubliniešus” lasīs ne tikai samērā izglītoti lasītāji, bet, pieļauju, arī tādi, kuriem liksies rosinoši papētīt dziļāk gan komentārus, gan pēcvārdu, lai stabilāk apgūtu agrīnā Džoisa pasauli. Tāpēc diezvai vajadzēja tik plašu vietu veltīt tām peripētijām, kas saistītas ar ”Dubliniešu” izdošanas grūtībām. Manuprāt, būtu bijis daudzkārt auglīgāk raksturot šī darba ideju slāņus, poētiku, principiālos jauninājumus, lai lasītājam būtu pie rokas labs vade mecum, ar kura palīdzību viņš apjaustu, ka Džoisa ”Dubliniešu” lasīšanas principi nav atslēdzami tikai ar klasiskā reālisma recepcijas ierastajiem paņēmieniem. Neteiktu šo pārmetumu, ja nebūtu jau šajā īsajā laikā pēc ”Dubliniešu” latviskojuma izdošanas pietiekami daudz dzirdējis no dažādu vecumu ieinteresētiem lasītājiem viedokli, ka ”Dublinieši” ir samērā vienkāršs reālistiskās tradīcijas darbs, kam, protams, nevar piekrist. Arī man būtu bijis interesanti uzzināt kaut ko plašāku par ”Dubliniešu” recepcijas un zinātniskās (!) komentēšanas principiem ne vien angļuvalodīgajās zemēs, bet jo īpaši citās valodās, kaut vai vācu, kaut vai zviedru, nu, kaut vai krievu... Tas taču pavērtu iespēju LATVIEŠU lasītājam paraudzīties uz Džoisa darbu arī kā latviešu modernajai kultūrai piederīgu! Elīna Kokareviča pamatoti savā recenzijā ir norādījusi, ka, ja ir komentēts Gerhards Hauptmanis, bet nav komentēts Vērdsvērts, tad tas rada izbrīnu. Varbūt esmu netaisns pret Arturu Hansonu, tomēr domāju, ka nemaldos – komentāru lielākais trūkums ir tas, ka to autors (kompilētājs!?) ir izmantojis tikai angliski pieejamos komentārus (laikrakstu ”Labrīt” un žurnālu ”Karogs” jau nu nevajadzētu piesaukt par autoritatīviem komentāru avotiem), ABSOLŪTI nesaprotot, ka komentāri domāti latviešu lasītājam, nevis anglim, kurš, protams, zina, kas ir [Viljams] Vērdsvērts [viens no angļu agrīnā romantisma dižgariem], (tāpat kā zina, kas ir Hansona nekomentētais [Ričards] Šeridans [angļu 18. gs. otrās puses dramaturgs, galvenokārt komēdiju rakstnieks], kas ir rokasgrāmatiņa ”Patiesais dievgaldnieks” [franciskāņu mūka Beikera 18. gs. pirmajā pusē sacerēts reliģiski didaktisks darbs, ļoti populārs Anglijā 19. gs. pirmajā pusē un pat vēl vēlāk]. Neesmu speciāli meklējis nekomentēto, tie ir tikai daži piemēri, kas liecina, ka komentāri gandrīz pilnībā kopēti tikai no angļu avotiem, nedomājot par latviešu lasītāju. Nepievērstu tam tik saasinātu uzmanību, ja nebūtu skaidrs, ka ar attiecīgo personāliju vai darbu minēšanu Džoiss taču signalizē par sava personāža interešu loku, proti, Džoiss ir pietiekami rafinēts, lai, izmantodams šādus kodus (kaut vai Beikera darbu!), nebūtu domājis kaut ko dziļāku un jēgpilnāku. Lūk, šādas ignorances (pareizāk sakot, nesapratnes) dēļ komentāri ir pārāk šauri un, piedodiet, anglofoni, nevis adresēti latviešu lasītājam. Un vēl. Sodumam, protams, ir tiesības veidot tādu interpunkciju, kas atbilst (cik nu tas iespējams) džoisiskajai. Taču komentētājam tomēr ir pienākums daudzmaz plašāk raksturot ĪPATNĀS latviešu interpunkcijas principus un tajos gadījumos, kad nav konsekvences, vismaz mēģināt definēt, kas tad VARĒTU BŪT īpatnību un nekonsekvenču pamatā un izcelsmē. Jo, piedodiet, es pieņemu gan Džoisa, gan Soduma tiesības ignorēt divdabja teicienu un nelikt to komatos, taču man ir tiesības prasīt no komentētāja paskaidrojumu, kāpēc atsevišķās retās vietās divdabja teicieni tomēr ir likti komatos. Tāpat pietiekami daudz nekonsekvenču ir saistītas ar palīgteikumu un it īpaši saliktu teikumu interpunktēšanu, kas dažkārt pat rada samocītības un vienkāršošanas iespaidu, kas taču nebija Džoisa mērķis. Grāmatas pēcvārdā minētie Soduma piezīmju jautājumi par interpunkcijas īpatnībām tomēr pieprasa kādu nedaudz nopietnāku atbildi, nevis ignoranci. Minējums par runas plūduma dominanci interpunkcijas veidojumā vismaz latviskajā tulkojumā ir gana nepārliecinošs... Intereses pēc ieskatījos vācu un krievu ”Dubliniešu” dažos izdevumos, kas man bija pieejami. Diemžēl tādu mūsu bibliotēkās ir gauži maz. Konstatēju, ka tajos interpunkcija bija respektēta atbilstoši normām. Nesaku, ka tas ir labi un pareizi, autora (Džoisa) pozīcija tomēr daudz ko nozīmē, bet vienalga mani neatstāj šaubas, vai Sodums (nereti? dažkārt?) nav angļu interpunkcijas īpatnības automātiski un nekritiski pārnesis uz latviešu interpunkciju. Te būtu jāizsakās nopietniem angļu valodas zinātājiem un 20. gs. modernās angļu literatūras speciem. Un pats pēdējais. Vēlreiz jāsaka paldies gan Dz. Sodumam, gan A. Hansonam, gan apgādam ”Liepnieks & Rītups” par iespēju lasīt “Dubliniešus” un padomāt par tiem kā par modernistisku darbu, tomēr jāatceras, ka komentāru un pēcvārda veidošana (tie abi orientēti uz zinātnisku dimensiju) varēja būt vēl nopietnāka. Varbūt te vietā jautājums par to, kādiem jābūt mūsdienīgiem zinātniskiem komentāriem (uz kādiem to autors un pēcvārda rakstītājs taču ir tiecies!) nopietnam cittautu literatūras darbam, kuru lasa latviešu lasītājs? Tieši par to, manuprāt, ir vērts profesionāli diskutēt!, kam pievienots Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes emer. prof. Viestura Vecgrāvja profesionālais viedoklis par ”Dubliniešu” izdevumu un tā komentāriem.){kind=link}